Выбрать главу

Viņš pamāja ar roku un aizsoļoja atsperīgā gaitā.

-   Paldies tev par tavu laipnību, kungs! - Alekss no­kliedza viņam pakaļ.

Vīrietis apstājās.

-   Priecājos izlīdzēt. Tā man sagribējās.

-   Ko tu gribēji teikt ar "Bābele nav šeit, lai atklātu tevi" -

Vecais pakratīja pirkstu.

-   Jums, grieķiem, ir tāds teiciens: "Pazīsti pats sevi". Izpēti sevi. 1b pilnīgi maldies. Tavai dzīvei nav mērķa un jēgas - kaut gan jāatzīst, ka arī pasaule zaudēs jēgu, kad tajā vairs nebūs cilvēku. Apkopo informāciju, manu zēn! Aizmirsti par vispārinājumiem un principiem. Pieraksti visu, kas ar tevi notiek, sastādi sarakstu - bet nekad ne­centies pavilkt zem šī saraksta svītru.

Atvadām pavicinājis roku, viņš aizgāja savu ceļu, at­stādams Alekšu pavisam apstulbušu. Varbūt tieši tāds bija viņa nolūks - nosaukt Alekšu par muļķi, tāpat kā to bija izdarījis pirmais virietis, tikai daudz apjomīgākā veidā un aplinkus.

Kas attiecas uz aplinkus gājieniem, tad priekšā gai­dīja tempļa līkumainie uzbērumi. Aleksam joprojām va­jadzēja kaut kur noglabāt kasetni, kura varbūt bija pilna ar informāciju, bet varbūt ari tukša.

Ticis augšā pie tempļa, viņš elsodams apstājās. Sirds sitās strauji, un sainītis joprojām spiedās pie viņa vēdera.

Ceļā viņš bija pagājis garām pārāk daudziem cilvē­kiem. Vienā uzbērumu krustpunktā bija novietots liels būris ar maziem, nemierīgiem pērtiķišiem, to ziņkārās ačeles spoži mirdzēja. Kādā no apakšējiem krustojumiem pavērās skats uz tempļa vidusdaļu, tā bija ēnaina, ne- daudzo lampu gaisma visur neiespiedās. Starp biedējo­šām, augstām skulptūrām kustējās magu stāvi. Audekla aizkari slēpa mūziķus. Pieklusināti dunēja timpāni, arfas urdzēja kā ūdenskritumi, okarīna čivināja, izklaidējot Marduku, kamēr dieva bronzas nāsis ieelpoja gruzdošas gaļas un asiņu smaku. Ģeometriskā tempļa iekšiene izska­tījās pēc alas ar stalagmītiem līdzīgām kolonnām. Hir bija milzums vietu, kur kaut ko noslēpt, bet arī ne mazums vietu, no kurām kāds nemanīti varētu izspiegot, ko Alekss dara. Lai šeit kaut ko droši noslēptu, vajadzēja būt pastā­vīgam tempļa apmeklētājam.

Tā nu Alekss atpūtās augstienē, vērodams pilsētas plašās, mūriem ieskautās, nomales, kas stiepās gar upi uz rietumiem, kur starp namiem vizēja zaļi dārzi; no Eifratas līkuma uz dienvidiem, kur caur apstrādātiem laukiem sazarojās Borsipa kanāls; no Nipuras ceļa uz austrumiem.

Aleksam aiz muguras atradās terakotas pūķis - līdzīgs tiem, kādi bija uz Ištaras vārtiem, tikai saniknots. Tas stāvēja saslējies pakaļkājās, vienā ķetnā turēdams atbal­stam sagrābtu lāpstu. Lāpsta un pūķis, Marduka simboli. Uzbēruma zemākajos posmos Alekss bija pagājis garām terakotas lauvām. Augstāk par visām citām skulptūrām pacēlās smaila zibens šautra. Alekss turējās ar muguru pret pūķi, lai tas aizsegtu viņam skatu uz ziemeļiem, kurp viņa domas vēl joprojām vilka pie sevis Bābeles tornis.

Cietis sakāvi, tomēr apzinādamies, ka vismaz uzkāpis virsotnē, viņš kāpa pa uzbērumiem lejup. Izgājis no pa­galma pa rietumu vārtiem, viņš drīz vien nokļuva uz krastmalas ceļa - pārsimt olektis uz dienvidiem no lielā akmens tilta. Garām gāja dažādu tautibu cilvēki, it kā tur būtu vispasaules osta. Alekss redzēja arābus, armēņus, indiešus, saviešus grieķus (kā savādāk?); pavīdēja pat kāda ķinieša seja. Drīz viņš pamanīja Deboru, kas viena pati stāvēja, atbalstījusies pret margām. Bet Alekss vēl nebija paguvis aizkļūt līdz Deborai, kad parādījās Gupta. Viņš smīnēdams kāpa augšup pa kāpnēm, kas veda uz upi. Alekss sapīka.

-   Sveicu tevi, Aleks! Vai atradi to, ko meklē? Vai var­būt pazaudēji? Ha-hā! Vai templī lūdzies, lai tev dāvā pavadoni? Ja tā - es esmu klāt!

Alekss attapās, ka pavisam aizmirsis par lūgšanu. Nu ja, ne gluži tā. Viņš vispār nemaz nebija grasījies lūgties, bet iespējams, ka būtu vajadzējis…

-   Sveiks, Aleks, - noteica arī Debora.

-   Kas tur apakšā notiek? - viņš apjautājās, pats ne­maz nepūlēdamies paskatīties. Lielas, apaļas laivas gro­zījās straumē tuvu pie krasta, gaidot pietauvošanos.

Šķita neizprotami, kā neprasmīgajiem laiviniekiem izdevies izvairīties no ietriekšanās tilta balstos - protams, ja vien nebija ierīkots tā, ka ūdens paklausīgi pats izvada viņus cauri. Šis bija vienīgais tilts pār Eifratu un uz tā vienmēr valdīja dzīva kustība, jo tas savienoja vecpilsētu ar jauno pilsētas daļu. No viena resna balsta līdz otram stiepās dēļu pārsegums. (Vēlāk Alekss uzzināja, ka ik nakti tilta vidusposmus izvelk ārā, nokrauj krastā un pieliek tiem sargus. Tiltu jau neceļ tālab, lai ienaidnieks šķērsotu upi! Bet šis tilts bija pašā Bābeles sirdi. Varbūt ši sirds bija slima, sašķēlusies, un viena daļa tiecās sacelties pret otru? Vai varbūt šis tilts vienoja abas Bābeles smadzeņu puslodes, tāpēc naktis, kad pilsēta aizmiga, tam rādījās divi atšķirīgi sapņi: sapnis par pagātni un sapnis par nākotni?

-   Kas ir tur apakšā, Deb?

-   Tbneļi uz tirgotavām, - viņa paskaidroja. - Laivi­nieki izkrauj atvestās preces, salauž savas laivas un tad dzen savus ēzeļus caur tuneļiem. Hir apakšā ir tuneļi. Un viens raudošs rabins.

-   Kas? - Tagad Alekss pārliecās pār margām un tūlit ieraudzīja bārdaino vīru, kurš stāvēja ar seju pret sienu, ieraudzīja apaļo micīti vīram uz galvas, lūgšanu šalli ap pleciem un ar lenti uz pieres uzsieto pogu, konfekšu vai tablešu kārbiņai līdzīgo melno kastīti ar svētajiem rak­stiem; viņš bija uzgriezis muguru laivām un ēzeļiem, un augļu groziem, un ādas maisiem ar vīnu, un zivju virte­nēm; pa vaigiem viņam plūda asaras.

-   Viņš nāk šurp ik ritu, - teica Gupta, - lai sērotu par Zālamana tempļa drupām. Svētku dienās daudzi jūdi dodas prom no pilsētas un apmetas pie krastmalas ceļa. Viņi negrib piedalīties pagānu rituālos.

-   Kāds vājprāts.

-   Kas ir vājprāts?

-   Kāpēc šeit kādam jāizliekas par jūdu? Vai rabīnu?

-   Viņi ir jūdi, - skarbi teica Debora. - Viņš ir rabīns.

-   Ak tā, - noteica Alekss.

Pusdienām viņi kādā kioskā nopirka zivju pīrāgus. Kad viņi pēc ēšanas laizīja pirkstus, lai dabūtu tos tīrus, Gupta teica:

-   Aiziesim uz Cilvēces Brīnumu Kabinetu. - Viņš palū­kojās karstajā saulē, kas stāvēja augstu pie debesīm. - Šo­dien pēcpusdienā.

Drūzma jau sāka mazināties, cilvēki atgriezās mājup, lai tur pavadītu savu pēcpusdienas atpūtas laiku.

-   Vai piekrītat? Gribu jums abiem parādīt slaveno Brīnumu kabinetu. Kaut gan - ja es pats tādu ierīkotu, tur būtu apskatāmi cita veida brīnumi.

-   Brīnumi, kas izgaist mūsu acu priekšā? Kā ziepju burbuļi? - minēja Alekss.

-   Vai iesim? - Gupta neatlaidās.

-   Jā, - teica Debora.

Viņi atgriezās savās vēsajās istabās iebraucamajā vietā "Starp ādām".

Šai pēcpusdienā Alekss sapņoja, ka visi bumbvedēji aizlidojuši un visas bumbas nomestas. Krievija un Amerika vairs nepastāvēja; Eiropa un Ķīna bija noslaucītas no kar­tes. Visā pasaulē trakoja cilvēka izraisītas sērgas un nelai­mes. Tas bija sabrukums, bija pienācis gals tehniskajai kultūrai, globālajai pārvaldei un akciju sabiedrībām.

Neizskaidrojamā kārtā Bābelei izdevās izdzīvot. Šeit, visvientulīgākajā Amerikas tuksneša nostūrī - kaut gan nekāda "Amerika" vairs neeksistēja - Bābele bija palikusi neievainota, nesaplosīta. Neskaita. Un turpināja būt Bābele.