It kā visu bumbvedēju kaujas galviņu atbrīvotā enerģija būtu izrāvusi caurumu telpas un laika plūdumā, saskrambājusi saules pulksteni un mēness kalendāru un izsūkusi šo seno pilsētu laukā no iepriekšējiem gadsimtiem, lai ievietotu nākotnē - kā vienīgo vēl adikušo nākotni.
Babilona plauka un zēla. Eifrata nemitīgi riņķoja pa apli. Pagāja gadalaiki, aizritēja desmitgades. Pamazām babilonieši sāka kolonizēt teritoriju, kas agrāk bija Amerika. Viņi neko vairs nezināja par mirušās Amerikas vai mirušā divdesmit pirmā gadsimta ieražām un valodu. Viņi pazina tikai Bābeles dzīvesveidu. Gari mati un parfīmi; pītās, apaļās laivas un zikurāti; Ištara un Marduks. Jā, Marduks svinēja to uzvaru, par kuru tik daudz bija lūgts.
Vai kaut kur tālumā jauns Asīrijas vilks vai otrs Aleksandrs jau kārtoja savus pulkus Angolā vai Argentīnā, lai atkal dotos pret Bābeli?
Cilvēces Brīnumu kabinets atradās valdnieka pils vienā stūrī, ēkas aizmugures daļā. Tas bija pirmais muzejs pasaules vēsturē, un Nebukadnecars bija to atvēris publiskai apskatei.
- Ha-hā! - smējās Gupta. - Lūk, kādi pasaules brīnumi!
Garo, blāvi apgaismoto galeriju ar spirālveida griestu
balstiem pildīja senlietas: tur bija māla plāksnītes un cilindri, uzraksti no Ūras, māla bļodas un aramiešu laika dievu figūriņas, kasītu vāles, skulptūras no Mezopotāmi- jas, seno tempļu pamatakmeņi, bareljefi, stēlas, obeliski no Tēbām, zižļu rokturi un rungas, rotas, krūšu bruņas, greznumlietiņas. Un tā joprojām, un tā joprojām. Viņi trīs bija vienīgie apmeklētāji.
- Cik pārsteidzoši! - auroja Gupta. Nevarēja saprast, vai viņš ir sajūsmināts, vai ironizē.
Muzeja pārzinim droši vien likās, ka Gupta ņirgājas. Pats līdzinādamies senlietai, bruņojies ar spalvu putekļu slotiņu, pārzinis tipināja uz viņu pusi, pa ceļam notraukdams putekļus no podiem un seniem akmeņiem.
Nelikdamies zinis par bļaustīgo indieti, viņš vērsās pie Deboras un Alekša:
- Skatieties, grieķi, jūsu priekšā viss pagājušais laiks.
Uz mirkli Alekss viņam pat noticēja, jo cēzaru Romas
vairs nebija, tāpat kā nebija pāvestu Romas. Nebija ne krucifiksu, ne mošeju. Nebija Renesanses. Nebija kosmiskā laikmeta. Pagaidām tā visa vēl nebija. Tātad tas nekad nebija eksistējis.
Arī Debora droši vien jutās tāpat.
- Vai tas nav dīvaini? - viņa nomurmināja. - Šeit tik daudz kā nav.
- Šeit nav gandrīz nekā no tā, ko mēs kādreiz uzskatījām par svarīgu, - teica Alekss, priecādamies, ka Debora beidzot izkāpusi no savas lomas rāmjiem - nevis dzīvās pilsētas, bet mirušu akmeņu ietekmēta.
- Un tomēr, - viņa turpināja, - arī šī pasaule ir tikpat pilna, arī tai aiz muguras ir sava senatnes vēsture.
Alekss centās pieskaņoties Deboras noskaņojumam.
- Un nākotne - pagātnes kulminācija - lāga vēl nebija sākusies, kad tika atvērts šis muzejs. Vai tagad tā ir sākusies? Nākotne - tā šķiet tikai iedoma. Drudža murgos redzēts sapnis. Par cilvēkiem, kuri kā dievi lidinās debesīs un kosmiskajā telpā, un svaidās ar zibens bultām, un vienā mirklī nosūta savas domas un bildes no vienas pilsētas uz otru. It kā tur priekšā būtu mitoloģija, nevis aiz muguras.
- Itin viss laika sprīdis, - pārzinis uzsvēra.
Aleksandrs iečukstēja Deborai:
- Iztēlojies, ka atrodies divdesmit pirmajā gadsimtā. Un tad pārlec tūkstoš gadus uz priekšu. Tur divdesmit pirmais gadsimts liksies pavisam nīkulīgs, jo tajā vēl nav noticis kaut kas svarīgs - apzīmēsim to ar A. Vai B, vai Gamma - kaut kas tik sasodīti nozīmīgs vēsturei, tik izšķirošs, kaut kas tāds, kā rezultātā viss mainījies. Ieradušies viesi no zvaigznēm, iegūta nemirstība, nezinu, kas tieši. Bet vēl pēc tūkstoš gadiem šie notikumi - A, B, Gamma - liksies pavisam nebūtiski, jo tos pilnībā aizēnos Delta un Omega.
Mežonīgā satraukumā Debora pētīja Brīnumu Kabinetu.
- Patiešām, noticēt, ka tas ir viss pagājušais laiks! Apzināties to līdz pat dvēseles dziļumiem! Oho, tas mūs atbrīvo no laika ūdensrata. Mēs peldēsim gadu straumē, tā vietā lai nogrimtu.
- Tāpēc jau mūs atsūtīja uz Bābeli, - viņš teica. - Atsūtīja tā pasaule, kuras šeit nav un kura nekad nav bijusi. - Plus vai mīnus, viņš domāja, plus vai mīnus viena dator- kasetne.
Varbūt magnētiskajā lentē ierakstīta tikai mūzika…
- Tagad jūs to redzat, vai ne? - zirgojās Gupta.
- Viss pagājušais laika sprīdis, - pārzinis atkārtoja, it kā tie būtu vienīgie vārdi, kurus viņš zina, it kā viņš būtu sardzē nolikts golems, kuram uzticēts pats vienkāršākais uzdevums un vēl spalvu slotiņa.
- Atsūtīti iemācīties, kā nenoslīkt, - nopūtās Alekss.
Apkārt patiešām bija brīnumi, bet nejau vecajās, nobružātajās kaujas vālēs un obeliskos, ne šī pirmā muzeja eksponātu bronzā un mālā - atšķirībā no tvaika dzinējiem, uz Saturnu lidojošām raķetēm vai datoriem. Brīnums sākās tai brīdī, kad izdevās saprast un pieņemt tāda cilvēka domāšanas veidu, kuram raķetes, mākslīgie pavadoņi, plaukstas datori un sirds pārstādīšanas operācijas nenozīmē neko vairāk kā kaujas vāles un krūšu bruņas; kad izdevās uz divdesmit otro gadsimtu paskatīties caur otrādi apgrieztu laika teleskopu. Tikai tā varēja sataustīt īsto, tālo nākotni.
Alekss prātoja: mēs esam uzbūvējuši sev citplanētiešu pilsētu, it kā to būtu būvējuši uz Marsa. Mēs uzcēlām to, lai atsvešinātos no tagadnes amerikāņu kalniņiem, kas likās ir gatavi aiziet pa gaisu. Tikko Bābele mums vairs nebūs sveša, mēs varēsim sākt atgūt savu nākotni. Mēs varēsim to attīrīt no visa bīstamā. Mēs varam uzzināt, kāda šī nākotne ir ne ar Delfu metodēm vai datorprojek- cijām, ne ar pasaules modeļiem vai tagadnē balstītiem algoritmiem. Ne ar prātu. Ar jūtām.
Iespējams, viņš sāka saprast arī pats savas emocijas. Tostarp saprast arī savas emocijas pret Deboru - lai kādas tās būtu.
- Kad mēs šo pēcpusdien bijām aizmiguši, - viņš paziņoja, tādā veidā apvienojot ari Deboras miegu ar savējo, - es sapņoju par karu.
- Ko citu var gaidīt, - moži izsaucās Gupta, - pēc viesošanās pie Marduka.
Burvības mirklis izgaisa.
Debora vieglprātīgi iesmējās.
- Nu jau pietiks blēņu vienai pēcpusdienai. Ejam no šejienes prom.
Gupta paņēma viņu pie rokas.
Ārpusē viņa atkal kļuva par ceļojošu dāmu no Grieķijas. Viņa atstūma Guptu un soļoja viena.
Nākamajā rītā, par spīti gonga aicinošajai šķindai, Debora neieradās uz brokastu biezputru. Četri tirgoņi ar saviem ēzeļiem bija devušies prom iepriekšējā dienā, un viņu vietā bija ieradusies tikai viena jauna viešņa, nenosakāma vecuma nīgra sieviete ar plankumainu ādu; pagalmā viņa novietoja stumjamus ratiņus, uz kuriem bija uzlikts būris ar raibām vistām.
Šī jaunpienācēja sēdēja ēdamzālē, ar karoti bakstīdama putru, lūr bija arī Neibu, bet viņa mazrunīgums radīja iespaidu, ka viņš, sekodams Guptas ieteikumiem, norijis savu mēli; turpat sēdēja arī Gupta, aizsedzies ar biklu smaidu; un, protams, savu parasto apstaigu veica lalli- nošā apkalpotāja.
Alekss atgrūda savu tukšo bļodu.
- Debora droši vien aizgulējušies. Iešu viņu modināt.
- Kur nu, - noteica Gupta. - Viņa jau aizgāja. Rītausmā, uz Ištaras templi. Agra un moža, spodra un koša.
- TU joko.
- Nepavisam ne. Es ari jau biju augšā, nodarbojos ar jogu, lai nezaudētu mundrumu.
- Labi, ka uzreiz nejozi viņai pakaļ, - noņurdēja Neibu. - Ļāvi viņai izrauties uz priekšu, ko?
- Kāpēc man vajadzētu viņai sekot? Es neesmu viņai svešs, Neibu, viņas šī rīta labvēlība man nepienākas. Un vispār, - viņš paglūnēja uz Alekšu, - man tā vien šķita, ka viņa aizgāja tik agri tāpēc, lai varētu ilgāk izbaudīt, kā tas ir - sēdēt pie tempļa. Nav daudz tādu vīriešu, kas rīta agrumā kāro nodrāzties - ja vien tiem gultā nav pašiem savs trauciņš rīta erekcijas uzkrāšanai. Ha-hā, pašiem savs gailītis un gailīša dziesmiņa. Vari man ticēt, darbīgākā stundā tādu sievieti kā Debora paķertu tūdaļ pat. Varbūt doties prom tik agri viņai lika pašas kautrība, kas zina?