- Atvainojiet mani, - noteica Alekss un steigšus devās prom.
Alekša taisnvirziena skrējienu uz Ištaras templi pārtrauca Libilhegallas kanāls. Viņš atradās strupceļā starp divām noliktavām pie platas tumša ūdens joslas. lūr bija pietauvotas vairākas laivas, viena piekrauta ar kāpostiem, otra ar krēsliem, trešā ar aitādām. Abos virzienos stiepās cieši gar kanālu saceltu ēku mugurpuses, pie dažām bija platformas preču izkraušanai. No daudzām sienām rēgojās caurules, zem tām ūdenī izplūda brūni traipi - tomēr kanāls nesmirdēja, jo ūdens rāmi, bet nerimstoši plūda uz priekšu.
Alekss bija aizmirsis par kanālu. Tagad viņš atcerējās, kā viņi ar Deboru tika gājuši tam pāri pa šauru tiltiņu, lai nokļūtu līdz savai iebraucamajai vietai. Tiltu nevarēja redzēt, un Alekss nezināja, kurā pusē tas atrodas. Viņš baidījās, ka, iedams uz labu laimi, nonāks vēl vienā strupceļā. Kaut gan mazās ieliņas krustojoties galvenokārt veidoja taisnus leņķus, to mudžeklis tik un tā līdzinājās labirintam.
Saniknojies viņš žigli aizgāja atpakaļ līdz Grēka ielai, tad devās uz dienvidiem līdz krustojumam ar Marduka ielu - šī iela pa tiltu veda pāri kanālam. Drīz viņš nokļuva kvartālā - pareizāk sakot, trijstūrī ar izliektu hipotenūzu - kura sānu malas bija Marduka iela, kanāls un Procesiju ceļš.
Viņš nomierinājās un palēnināja gaitu. Ko tad īsti viņš grasījās darīt? Slepus noskatīties kā lūriķis? Iesviest Deborai klēpī savu monētu? Tāda rīcība neatbilstu šejieniešu paražām. Viņš Deboru jau pazina, un tas, ka šī pazīšanās nav jutekliska, neko nemainīja - kā gluži pareizi bija aizrādījis Gupta savā sasodītajā nekaunībā.
Iejaukties? Izšķirt mīlniekus?
Smieklīgi!
Un kāpēc viņam vispār kaut kas jāpasāk? Kāpēc viņš pats nevarētu izklaidēties, doties uz Grieķu teātri vai Gaisa dārziem? Vai pavadīt dienu, izpētot pilsētas jaunāko daļu pie upes? Kāpēc viņam jābāž savs deguns Deboras darīšanās?
Viņš turpināja soļot Ištaras tempļa virzienā. Pāris reizes, gribēdams pārliecināties, vai iet pareizi, viņš pavaicāja ceļu tirgoņiem. Pirmais par atbildi viltīgi piemiedza aci. Brīdi vēlāk otrs dzedri teica:
- Grieķu teātra kvartālā rāda dejas ar izģērbšanos. Maķedonieši lauztin laužas uz turieni. Meičas ir pakalpīgas. Pagaidi līdz vakaram!
Acīmredzot šim īpaši svētulīgajam pilsonim nepatika nepiedienīgā steiga, ar kādu pilsētas viesis traucās piedalīties Bābeles slavenajā izpriecā.
- To visu es zinu! - atcirta Alekss. - Sasodīts, mana iebraucamā vieta ir blakus vienam tādam salonam.
- Vai tu esi par skopu, lai kārtīgi samaksātu? Sveši- niek, vai tev šķiet, ka par vara grasi varēsi nopirkt to, kas dārgāks par zeltu? Jā, varēsi, bet tavai dvēselei par labu tas nenāks! Varbūt tu baidies aplipt ar kaiti, kas padarīs tavu urīnu svilinošu un liks tam putot? Vai varbūt tevi trenc Priaps?
Alekss jau grasījās iebilst pret šiem apvainojumiem, bet tad viņam ienāca prātā, ka šis vīrs varbūt grib iesaistīt viņu ķildā, - un kas lai zina, pie kā novedīs tāds ķīviņš uz ielas?
Tāpēc Alekss atturīgi teica:
- Norunāju tur satikties ar draugu.
Virs negribīgi paskaidroja, kā jāiet. Pēc tam izrādījās, ka viņa norādījumi nav pareizi, bet pagāja vēl kāds brīdis, līdz Alekss to saprata.
Plašā, Libānas ciedru apēnotā pagalmā rindās uz zemes bija izklāti daudzi niedru pīteņi, starp pīteņu rindām stiepās salmiem nokaisītas ejas.
Uz pīteņiem izklaidus sēdēja kādas trīsdesmit gaidošas sievietes, dažas ar sakrustotām kājām, citas ar augstu uzrautiem ceļgaliem, bet vienkārša tērpa segtais klēpis visām bija kā ubaga bļodiņa. Seja nevienai nebija nokrāsota, bet visām ap galvu bija apsieta no zelta stieplēm pīta lente. Templis bija mūrēts no vāpētiem ķieģeļiem, lielā zāle ar augstajiem logiem atgādināja nākotnes baznīcas jomu ar velvju eju gar vienu malu.
Ka Deboras nav starp gaidošajām sievietēm, to Alekss redzēja uzreiz, tikko bija pienācis pie vārtiem, kurus apsargāja divi vīri ar šķēpiem; viens vēroja pagalmu, otrs bija uzgriezis tam muguru, abi stāvēja pavisam mierīgi. Šai agrīnajā stundā pa pagalmu staigāja tikai daži vīrieši, novērtēdami sievietes, kas pacietīgi un pieklājīgi gaidīja, neatļaudamās ne koķetēt, ne uzsmaidīt, ne nodurt skatienu, ne to kārdinoši novērst; vismaz tā tas izskatījās no attāluma.
Pēc brīža viens no vīriešiem paraustīja plecus, nometa monētu un kaut ko pateica. Sieviete, kuras priekšā viņš bija apstājies, piecēlās kājās. Abi blakus viņi devās uz tempļa zāli. Otrs vīrietis noslēdza savu apgaitas loku neizlēmīgi, nepavisam neizrādidams tādu dedzību kā zvirbuļi, kas satraukti lēkāja apkārt; virietis pienāca pie vārtiem tieši tai bridi, kad Alekss beidzot gāja pa tiem iekšā.
Ieraudzījis Alekšu, vīrietis grieķiski novilka:
- Viena prasta klimpa. Viena ķēve. Viena pele. Viena slampa. Viens puikskuķis. Viena vecmāmiņa. Viena, kas izskatās taisni kā mana māsa. Pūtītes. Bakurētas. Vasar- raibumi. Un vēl trīs, kuras es jau pazīstu. Ak, mans dārgais, kaut jel šeit būtu templis ar zēniem. Vakar kāds draugs man teica, ka esot redzējis vienu meiteni, kas izskatījusies gluži kā zēns, un viņa atnākusi, kad šie jau slēdza ciet uz nakti. Bet viņš meloja, āzēja mani! Bet varbūt viņš runāja par to puikskuķi. Varbūt tiešām viņa ir tā, ko viņš redzēja. Viņai tek deguns. Es noteikti dabūšu reimatismu.
Vīrietis smaržoja pēc pačūlijas. Acu zīlītes bija palielinātas, it kā viņš būtu lietojis narkotikas. Mati viņam bija kā švītam, ieeļļoti un iecirtoti, deguns līks, it kā kādreiz salauzts. Viņš bija gluds kā sieviete, tīri noskuvies - un tas Aleksam lika skaidrāk sajust savus divas dienas vecos bārdas rugājus.
Kareivis, kurš pārskatīja pagalmu, sāka pievērst viņiem uzmanību. Drūmi saviebies, viņš kaut ko teica babiloniski.
Alekss steigšus atkāpās pāris soļus nostāk no vīrieša, kurš droši vien bija pederasts; bet vīrietis turpināja runāt grieķiski:
- Kas tad nu, mans varonīgais sargātāj? - viņš klīrīgi pavaicāja kareivim, izstiepa pirkstu un vieglītēm uzsita pa šķēpa smaili, tad novilka pirkstgalu gar šķēpa asmeni. Kareivis viņam dusmīgi atbildēja babiloniski.
Tēlodams izbīli, virs atlēca atpakaļ un sagrāba Alekša roku.
- Mans dārgais, viņš apgalvo, ka es nedrīkstot iet prom, pirms neesmu izvēlējies! Citādi viņš pakutināšot manas ribas ar savu aso daiktu.
Alekss nokratīja uzbāzīgo tvērienu. Viņš jutās ne tik daudz naiva riebuma pārņemts, kā apdraudēts. No otras puses - šķita, ka šis cilvēks spēj rotaļāties ar sistēmu un pats no tā neciest.
Nevarēja gan izslēgt iespēju, ka šis zellis vēl ir arī eks- hibicionists un mazohists. Varbūt piesardzīgs mazohists, kurš nāk uz templi tik agri, lai nevajadzētu baidīties, ka apmeklētāji ar tradicionālāku gaumi ņems un apvienosies pret viņu.
Pēkšņā iedvesmā Alekss teica:
- Tev gribētos pašam apsēsties uz viena no tiem pīte- ņiem, vai nav tiesa?
Vai nu Alekša minējums bija patiess, vai arī ne, bet dendijs atsaucās neviltoti indīgi: