- Ak vai, mans dārgais!
Bet viņš žigli atguva pašsavaldīšanos.
- Uf, tā vien šķiet, ka būs jāņem tas puikskuķis. Pēc tam es noteikti šņaukāšos lupatā vēl divas nedēļas.
Un viņš devās atpakaļ, lai nomestu savu monētu un kaut ko pateiktu. Kalsnais stāvs, kas piecēlās, atsaucoties viņa aicinājumam, tikko sniedzās viņam līdz krūtīm.
Alekss atskārta, ka droši vien arī viņš pats tieši tāpat netiks prom no pagalma, pirms nebūs izdarījis savu izvēli. Tā nu viņš lēnām soļoja pa taciņām starp pīteņu rindām, bet sirds viņam sitās strauji. Ko tad, ja Debora iznāks no tempļa? Ko tad, ja viņa tikai tagad parādīsies pie vārtiem? Viņš jutās kails, izlikts apskatei - un tas bija smieklīgi, ņemot vērā tās lomas, kādas šeit spēlēja sievietes, un to lomu, kuru spēlēja viņš, vai ne?
Lielākā daļa sieviešu bija saņēmušas matus stingros mezglos, saspraužot ar sudraba, vara vai vienkāršām kaula matadatām - acīmredzot atkarībā no sava sabiedriskā stāvokļa, citādi nenāktos viegli atšķirt augstas kārtas dāmu no krodzinieces, jo visas bija vienkārši tērpušās un nekrāsojušās. Dažām matos bija iepinusies salmi, tas nozīmēja, ka tās nakšņojušas tepat tempļa pagalmā vai velvju ejā. Varbūt tās bija pavadījušas šeit daudzas dienas un naktis, un pagurumā vairs nespēja pietiekami rūpīgi sakopties.
Pederasta sniegtais sieviešu apraksts bija klaja neslavas celšana - gan ne visos gadījumos. Alekss ieraudzīja gan pūtaino klimpu, gan ķēvi - stūrainu un kaulainu. Bet vasarraibumainā rudmate bija skaista meiča. Un jaunā, saulē tumši iedegusi gaišmate ar kuplajām krūtim nebija ne resna, ne trekna. Un tā tur glītā nēģeriete, stipri- niece, kuras pulēta melnkoka krāsas āda sedza ņirbošus muskuļus - viņa droši vien spētu ar rokām liekt tērauda stieņus, sažņaugusi tos savos ziloņkaula zobos.
Pederastam laikam nepatika spēcīgas sievietes. Un sievietes ar kuplām krūtīm.
Droši vien tas bija riebīgi - šādā veidā vērtēt cilvēkus. Bet vai tad Alekss tai pašā laikā neizvērtēja arī pats sevi? Vai viņš neizvērtēja tos kritērijus, pēc kādiem vadījās, spriežot par citiem, un vai līdz ar to neatklāja savus privātos kritērijus, kuri parastos apstākļos nekad nebūtu varējuši tik brīvi izpausties?
Nē, šī pederastam nepatiktu… Un Alekss aizbīdīja kauna sajūtu prom.
Ja tas zellis bija zēnu mīļotājs, kāpēc viņam ievajadzējies nākt uz sieviešu templi? Homoseksulitāte Bābelē taču nevarēja būt ārpus likuma. Aleksandrs Lielais mīlēja gan vīriešus, gan sievietes. "Grieķu mīla" un tamlīdzīgi…
Iespējams, ka pederastam gan netrūka iespēju apmierināt savas tieksmes, bet grūtības radīja tas, ka viņa gaumei vairāk atbilda nevis jauni vīrieši, bet nepieauguši puisēni. Varbūt viņš bija pārāk izsmalcināts, lai nodarbotos ar drāšanu dibenā. Nedaudz netīrs pasākums, vismaz Alekss tā iztēlojās.
Alekss juta, ka viņa apjukums pieaug, un mēģināja sakopot domas. Vai izvēlēties "acīm redzami" saulē iedegušo gaišmati? Vai sievieti ar zirdzisko seju, kura tik tiešām bija neglīta; bet tas taču nenozīmēja, ka arī viņas augums ir neglīts. Varbūt pārgulēšana ar viņu kļūtu par svešatnīgu, mulsinošu piedzīvojumu viņiem abiem? Divi augumi savienojas veikli tad, ja tiem jau ir zināma pieredze; Alekss gan nebija ļoti prasmīgs mīlnieks, tomēr pavisam neprasmīgs ari ne. Iespējams, ka neglītajai sievietei trūkst mīlēšanās pieredzes. Bet var gadīties, ka viņa ir ļoti jutekliska, toties skaistule varbūt ir frigīda. Neglītā sieviete var būt gudrāka - ja ne tieši mīlas mākslas jomā, tad vismaz bā- beliskajā. Vai Aleksam jāmeklē kaut ko pierastāku? Nē.
Viņš priecājās, ka Deboras te nav; bija uzradušās vēl dažas sievietes, un arvien vairāk vīriešu tās pētīja.
Bet par ko gan viņš priecājās? Vai par to, ka viņai tik ātri paveicies sarīkot savu randiņu? Vai viņš jutās atvieglots, ka Debora viņu neredz? Par kuru no abiem viņš priecājās - par sevi vai Deboru?
Alekss atskārta, ka šis templis spēj cilvēkiem daudz ko iemācīt, ka šeit viņiem tiek dota iespēja izprast savas samudžinātās izjūtas, tēloto bruņnieciskumu, svētulīgo izlikšanos, patmīļu, iekāri un ilūzijas - vai tāpēc, lai viņi beidzot varētu iemācīties mīlēt, patiesi kādam pieķerties un līksmot? Ištaras templis varēja izvilkt dienas gaismā un izārdīt pierastās emocijas. Šis templis darbojās kā starpstacija ceļā uz nākotni, kas vispirmām kārtām jāuztausta ar savām emocijām.
Izvēli Alekss izdarīja nevilšus. Viņš pamanīja, ka no tempļa kāda vīrieša pavadībā iznāk Debora. Vīrietis bija tērpies mantijā, ar melnu bārdu un bišu stropam līdzīgu turbānu; atvadoties viņš nolieca galvu un tad aizsoļoja, spieķi vicinādams.
Tobrīd Alekss stāvēja pīteņu rindas tālākajā galā, pretī sievietei, kuru pederasts varbūt bija nodēvējis par "peli". Maza pelīte ar palsiem, brūniem matiem, sīku sejiņu un parastiem vaibstiem; ne skaista, ne neglīta. Izskatījās, ka viņai ir nedaudz mazāk par divdesmit gadiem.
Parakņājies gurnautā, viņš izvilka pirmo pagadījušos monētu. Lieki nepētīdams, viņš to iemeta sievietei klēpi.
- Tevi, - viņš teica.
Viegli pasmaidījusi, viņa atbildēja:
- Tev jāsaka: "Dievietes vārdā".
- Dievietes vārdā.
Ar Alekša monētu rokā viņa žigli piecēlās; izrādījās, ka tas ir sudraba naudas gabals.
Iespējams, ka tieši tā arī vajadzēja izdarīt izvēli pie Ištaras tempļa; Alekss to bija paveicis ideāli. Uzticoties nejaušībai. Metot monētu - burtiskā nozīmē. Arī monētas vērtību noteica nejaušība.
Lai Debora - viņa pāri pagalmam jau devās prom - domā ko grib par viņa izvēli. Ja viņa Alekšu vispār bija pamanījusi. Šķita, ka viņa iegrimusi domās. Bet varbūt Debora ļoti piepūlējās, lai nepaskatītos uz viņa pusi.
Kad pelīte gāja Aleksam pa priekšu, viņš ieveroja, ka viņas paīsajos matos iesprausta zelta adata.
Pa augstajiem logiem tempļa iekšienē sūcās maiga gaisma. Vienā joma pusē rindojās atsevišķi kambarīši, tie atgādināja biktskrēslus. Aizņemti tobrīd bija tikai daži, tiem priekšā bija aizvilkti smagi, rakstaini aizkari; kādā no tiem atradās arī pederasts ar savu puikskuķi. Cauri biezajiem aizkariem neizspiedās ne skaņa. Alekss ieraudzīja, ka katrā no brīvajiem kambarīšiem ir dīvāns, ūdens krūka, kauss, dvielis, vīns un augļi, un aizdegta eļļas lampiņa.
Alekša pelīte veda viņu uz altāra pusi, garām vecai sievai, kas, savā nodabā klusītēm svilpodama, slaucīja grīdu. Otra vecene rosījās kambarītī, kuru nupat bija pametusi Debora ar savu mīlnieku; tika nomainīti palagi, krūkā ieliets svaigs ūdens. Varbūt katra templi ienākusi sieviete uz bridi kļuva par priesterieni. Altāri neviens neapsargāja; pelīte ielika savu sudraba gabalu lielā zelta kausā, kas jau bija līdz pusei pilns ar monētām. Kvēpināmā traukā kūpēja sandalkoka skaidiņas un vīraks. Pelīte nometās ceļos un brītiņu lūdzās, kaut ko čukstēdama babiloniski. Ko viņa izlūdzās? Lai Alekss būtu maigs? V&rbūt - lai viņa nekļūst grūta?
Viņa aizveda Alekšu uz vaļēju kabīni; tās abās pusēs kabīnes ari bija neaizņemtas. Viņi iegāja iekšā. Alekss aizvilka aizkaru. Viņi izģērbās, vērodami viens otru blāvajā lampas gaismā. Uz mirkli Alekss šo meiteni iztēlojās ASV vidusskolas klasē vai Smoultaunas baznīcā. Taču viņa bija Bābeles mauka.
Viņas krūtis bija mazas, bet stāvas. Gūžas šauras, kaunums noskūts, tāpēc viņa izskatījās itin kā kailāka un stipri jaunāka. Taču paduses bija spalvainas.
Tad viņu augumi sastapās, un Alekss aizmirsa visu par vidusskolām un baznīcām.