Sastapšanās bija apmierinoša. Pēc dažiem neveikliem glāstiem Alekss bez īpašas piepūles ieslīdēja viņas šaurajā miklumā un drīz beidza viņas iekšienē; tad kādu bridi viņš turēja sievieti savā apskāvienā, viņa dzimumloceklis joprojām bija drudžaini jutīgs, viņš vieglītēm to kustināja, un sieviete uzbudinājās. Pakāpeniski viņš atguva kustību ritmu. Otrreiz viņš sēklu neizšļāca, bet sieviete pari sasniedza savu kluso orgasmu - ar nopūtu, nevis ar kliedzienu.
Pēc tam Alekss glāstīja viņas matus un zelta matadatu.
- Par ko tu lūdzies pie altāra? - viņš vaicāja.
- Par tevi, grieķi. Es lūdzos par tevi.
Vai viņam vajadzētu uzdot vēl kādu jautājumu? Nē… Viņi jau bija pietiekami daudz uzzinājuši viens par otru - gan citādā veidā. Drīz sieviete nemierīgi sagrozījās, liekot saprast, ka grib šķirties un doties prom. Viņš piecēlās.
- Vai vēlies vīnu?
Viņa papurināja galvu. Noslīdējusi no dīvāna, viņa pāris reižu iemērca roku ūdens krūkā, uzpilināja ūdeni uz kājstarpes un gurniem, un noslaucījās dvielī. Tad sāka ģērbties.
To pašu darīja Alekss. Viņš paķēra savu gurnautu, vairs neatcerēdamies, cik rūpigi bija to noņēmis un salocījis, lai noslēptu sainīti. Tagad sainītis nokrita uz grīdas pie sievietes kājām. Viņam par šausmām, sieviete noliecās, paņēma sainīti un to aptaustīja.
- Kas tas ir, grieķi? Vai amulets tavu gurnu spēka aizsardzībai?
- Nē, nē.
Sievietes pirksti bija veikli un drānai paveroties, atsedzās plastmasas futrālis. Viņas acis iepletās.
- Svētā Ištara!
- Atdod to man! Neskaties uz to!
- Neskatīties? Ar vienu skatu jau pietiek. - Sainīti viņa neatdeva. - Tur iekšā tāds jocīgs daikts. Nu, nu.
- Tev taisnība, tas tiešām ir amulets.
Sievietes nagi bungoja pa plastmasu.
- Nav gan. TU zini, kas tas ir, un arī es zinu. Skaidrs ir viens - tam nevajadzētu te būt. - Viņa nerāvās prom un neizskatījās izbijusies. - Kā tu to dabūji?
- Es to atradu.
- Kur?
- Tas nokrita no ēzeļa.
Viņa tīksmi iesmējās.
- Nu, protams, tas nokrita no garāmejoša ēzeļa - un taisni iekšā tavā intīmajā vietiņā.
- Apmēram tā. Es nezināju, ko ar to iesākt. Gribēju to kaut kur noslēpt. Kādam šeit Bābelē tas ir ļoti vajadzīgs. Kam? Un kāpēc?'
- Paklau, grieķi… Starp citu, kā tevi sauc?
- Alekss.
- Cik impēriski! Es esmu Tesānija. - Viņa pasniedza roku, bet otru, ne to, kurā turēja plastmasas futrāli. - Sveiks.
Cik dīvaina sajūta, kailiem sarokoties īsu brīdi pēc kopošanās, paspiežot cimdā tērptu roku.
- Diez vai cilvēki bieži šeit maina vārdus, Tesānij?
- Man šķiet, ka viņi to nedara. Pēkšņi mums viss ir pārvērties, vai ne?
- Tas bija nepieciešams.
- Bija gan. Un pārvērtās. Redzi, Aleks, es grasos kļūt par augstdzimušu dāmu. - Izskatījās, ka viņa mazliet uzjautrinās, kā atcerēdamās citus laikus un citas vietas. - Tālab es tagad daudz ko sagaidu no dzīves, man ir jauni mērķi. Tik daudz ilgošanās un nemiera! Šķiet, man tomēr derētu glāze vīna.
Alekss ielēja vīnu divos tumšzila stikla kausos, kurus rotāja inkrustācija - baltas ziedu vitnes. Vīns garšoja lieliski.
- Cik noprotu, tad neesat precējusies, jūsu augstdzimtība?
- Pagaidām vēl ne.
- Tū precēsies?
Viņa palocīja galvu.
- Man tas jādara. Precētai sievai ir vairāk iespēju uzsākt intrigas.
- Vai par to nesoda?
- Par intrigām? Sods ir tas, ka tās reizēm neizdodas.
- Vai tad nesoda tās, kas ielaižas mīlas dēkās?
- Soda tikai tad, ja sieviete, kas iemīlējusies citā vīrietī, noindē savu viru vai sakapā viņu gabalos. Pārējos gadījumos lēmējs ir vīrs. Viņš var savu sievu piekaut, ja grib un uzdrīkstas. Bet sieva vienmēr var uzsākt dēku zem Ištaras jumta, dievietes aizsardzībā. Vārdus es neminēšu, bet tā mēdz gadīties. Bet var izrādīties, ka tas maksā dārgi. Šīm vecajām apkopējām ir izcila atmiņa. Ja mēģināsi aizmālēt Ištarai acis, drīz atklāsi, ka dievietei vairs nepietiek ar vienu monētu. Vajadzēs piecas, un tīra zelta.
- Kāda samaitātība!
- Nē, tā ir tikai reliģija. Reliģijas allaž vāc naudu. Tās pārdod savas preces: pestīšanu, piedošanu, svētību, uzvaru.
Bet kurš tad te pieminēja mīlas dēkas? Nē, mans mīļais Aleks, es runāju par intrigām. Tās ir daudz aizraujošākas. Vismaz tā šķiet man ar manu salīdzinoši neizglītoto jauno miesu.
Vai tas bija pārmetums? Vai Aleksam nebūtu izdevies sniegt viņai apmierinājumu? Bet varbūt viņa meklē pavisam savādāku apmierinājumu?
Un es vēl domās viņu saukāju par Peli, apcerēja Alekss. Cik viegli var kļūdīties!
- Tātad tu drīz precēsies, - viņš teica, - un tāpēc pirms tam atnāci šurp.
Tomēr viņa nebija nevainīga jaunava, vismaz Alekša izpratnē ne.
Šo jautājumu viņam nebija vajadzības izteikt skaļi. Sieviete pasmīnēja.
- Kad man bija trīspadsmit, es ielaidos dēkā ar vienu tipu. Es izskatījos vēl jaunāka. Tas vīrs šodien bija šeit.
- Viņš paņēma to puicisko meiču!
- Ļoti iespējams, ka viņš vēl turpina šo meiču ņemt. Jā, man bija skaista dēka. Bet tad pievērsos citām lietām. Šurp atnācu, lai sev atgādinātu par toreizējām izjūtām, jo drīz nāksies atkal pie tām atgriezties.
- Kā patika atgādinātājs?
- Gluži pieņemams, - viņa izstaipīja pirkstus. - Godīgi sakot, man labāk patīk darīt to pašai; tad manas smadzenes vareni vērpj intrigas. Bet arī šādi nav slikti, tad es kaļu citus plānus.
Alekss nolēma neko neteikt par doto vērtējumu viņa mīlnieka prasmei.
- Bet vai tas tavs, hm, mīļākais neriskēja, pavedinādams trīspadsmitgadīgu augstas kārtas meiteni?
- Risks valdzina.
Trīspadsmit gadu… Kad Tesānijai bija trīspadsmit, Bābele tikko bija atvērusi savus vārtus; vai neilgi pirms tam. Droši vien viņas vecāki atveda meiteni šurp, lai viņa tūlīt iekļūtu augstā kārtā.
- Vai tu zini, ar ko precēsies?
- Ar vīrieti. Nav svarīgi, ar kuru.
- Un šim vīram vajadzēs atnākt pie tava tēva un lūgt atļauju?
- Protams.
- Un kas tad ir tavs tēvs? Kāds ir viņa sabiedriskais stāvoklis? Vai viņš ir laivu inspektors? Vai parfimēru ģildes priekšnieks? Aleksandra galma tirgotājs? Valsts spilvenu pārzinis?
Tesānija iespurdzās.
- Labāk atgriezīsimies pie mūsu mazās intrigas. Ja gribam atklāt šī amuleta noslēpumu, - viņa joprojām turēja rokā plastmasas futrāli, - mums vajadzēs sazināties, vai ne tā? Kur tu esi apmeties?
- Iebraucamajā vietā, kas saucas "Starp ādām". Viņš pastiepa roku pēc futrāļa, taču Tesānija pasniedza viņam savu tukšo kausu.
- Ja šī mazā kastīte izkritis no tava gurnauta, tu iekulsies šausmīgās nepatikšanās. Tāpat var gadīties, ka valdības spiegs pārmeklē tavu istabu, vai arī tev kāds uzbrūk, izlikdamies par laupītāju. Paturēdams to pie sevis, tu nokļūtu ļoti bīstamā stāvokli, manu Aleks. Tbrpretī man ir milzums vietu, kur varu to noslēpt.
- Kāpēc lai spiegs…? Ak, tā, sapratu. 1b mani šantažē.
- Vai ieliesi man vēl vīnu? TU gan esi lempis. Vispirms pats piedāvā vīnu un pēc tam liec mocīties slāpēs.
Viņš piepildīja vispirms Tesānijas kausu, tad savējo un nodzēra lielu malku.
- Man vajadzēja iemest to sasodīto mantiņu kanālā.
- To gan ne! Nekādā gadījumā. Tad tu būtu iznīcinājis Babilonas valdības īpašumu.