Выбрать главу

Nav vajadzības pieminēt, ka viņu pie Deboras saista kādas īpašas jūtas. Viņa ir tikai paziņa, kas gadījuma pēc ieraudzījusi kasetni. Tas gan būs veikls gājiens - pīt in­trigu tīklu apkārt nozudušajai Deborai, tāpat kā Tesānija pin tīklu ap viņu. Alekss nosprieda, ka vajadzēs iztaujāt Tesāniju - tāpat kā Gupta bija iztaujājis Kamberčanianu - lai dabūtu norādījumus, kā rīkoties - ja reiz viņam lemts Bābelē gūt uzvaras sirdslietās. Šī neapšaubāmi bija mī­las dēka, kaislīga dēka. Tikai jāatceras, ka nedrīkst atklāt Tesānijai savas patiesās jūtas.

Nebūtu par sliktu nomainīt mītnes vietu. Kāpēc lai Te­sānija zina, kur dzīvo viņš, bet ne otrādi? Ja Tesānija var uzturēt sakarus ar Alekšu, izmantojot Moriēla starpnie­cību, tad kāpēc viņam nerīkoties tāpat?

Ak, vai! Bet ja nu Deborai apniks viņas Bābeles mīl­nieks vai viņam Debora? Tad viņa varbūt atgriezīsies iebraucamajā vietā "Starp ādām". Aleksam bija jāpaliek tepat.

-   Cik ilga meditācija, - teica Gupta. - Tagad tu esi pazaudējis vēl kaut ko, proti - Deboru.

-   Vēl kaut ko? Kas tad vēl man būtu pazudis?

-   Vakar no rīta tu baidījies, ka esi pazaudējis vēl kaut ko, vai tad ne? Bet kas attiecas uz tavu draudzeni - redzu, ka esi noķēris pavedienu. 1ū aizlaidi savu prātu meklēt Deboru Bābeles labirintā. TU ieraudzīji pavedienu, pie kura turoties var iziet labirintam cauri, lipīgu zīda pave­dienu - tādus auž gudrie zirnekliši.

Šis tiešais uzbrukums uzkurināja Alekša aizdomas. Tesa bija devusi mājienu, ka šeit darbojas valdības spiegi, un Gupta pārlieku centīgi vicināja ēsmu. Kā cilvēks, kurš ieradies Bābelē nesen, indietis bija pārsteidzoši izmanīgs. Iespējams, ka viņš bija apmeties Kamberčaniana iebrau­camajā vietā tikai pirms divpadsmit dienām, bet tas vēl nepierādīja, ka viņš ir jaunienācējs šajā pilsētā.

Vai Neibu patiešām ieradies Bābelē vienā grupā ar Guptu? Bija vērts par to apjautāties nūbietim. Tad Aleksam vēl kaut kas iešāvās prātā: šķiet Deborai patika Guptas iz­turēšanās. Ja nu viņa Guptam pastāstījusi par Alekša kasetni?

-   Bet tad, ak, mans kungs, gudrais zirneklītis ietin mušu tiklā un aizvelk uz savu midzeni.

Guptam nedrīkstēja uzticēties. Desmitkārt nē!

Mēģinādams runāt nepiespiesti brīvi, Alekss noteica:

-   Iespējams, viņa atstājusi manā istabā zīmīti.

Guptam nevarēja būt tik daudz nekaunības, lai at­spēkotu šo minējumu - pat ja viņš Alekša prombūtnes laikā bija pārmeklējis Alekša istabu, pat ja bija ievērojis, ka ķieģelis ticis izkustināts no sienas.

-   Uzskriešu augšā un apskatīšos, bet tu vari turpināt slaukt Kamberčaniana smadzenes.

Vispirms Alekss pārbaudīja savu istabu - gadījumam, ja tur būtu zīmīte; bet zīmītes nebija. Tad viņš devās uz Neibu istabu.

Neibu, tērpies tikai gurnautā, vingrināja presi.

-   Vai drīkstu ienākt?

-   Protams. - Nūbietis pielēca kājās un sāka slaucīties dvielī. - Sāku domāt, ka labāk kļūt par cīkstoni, nevis par rakstvedi.

Alekss aizvēra durvis.

-   Debora ir prom.

-   Žēl gan. Viņa bija jauka dāma. Man šķiet, jūs abi ar Guptu viņu aiztramdījāt.

Alekss paraustīja plecus:

-   Atvaino, vakar tev likās, ka gribu no tevis atkratī­ties, bet tā nebija. Goda vārds. Vai drīkstu tev kaut ko pavaicāt?

-   Nevaru tevi aizkavēt. Laid tik uz priekšu.

-   Vai jūs ar Guptu abi apmetāties šeit vienā dienā?

-   Uz mata tā.

-   Vai uz Bābeli jūs atceļojāt kopā?

-   Tā nenotika.

-   Hi droši zini?

-   Protams, sasodīti droši. Un kas tad ir?

-   Manuprāt, Gupta šeit uzturas jau krietni ilgu laiku.

-   Šai iebraucamajā vietā?

-   Tad nē jau. Pilsētā.

-   Ko tad viņš te dara?

-   Viņš izspiego.

Neibu piegāja pie loga un pavērās lejup pagalmā.

-   Pašlaik viņš tērzē ar Kambera kungu. Vai to tu sauc par spiegošanu?

-   Viņš teica, ka apvaicājoties par lietām, kas var no­derēt darbā.

-   Kāpēc lai viņš izvaicātu Kambera kungu, ja viņš nav zaļknābis? Cilvēk, tu slimo ar paranoju.

Alekss skābi pasmaidīja.

-  Visi izdzīvotāji ir paranoiķi. Ši pilsēta balstās uz pa- ranojas.

-   Tli gan muldi.

-   Nē, es nemuldu. Bābelē visam ir sakars ar izdzīvo­šanu. Izdzīvot Bābelē - tā vis nav nekāda varena un bēr­nišķīga draiskulība.

-   TU tēmē uz mani? Varens, bērnišķīgs draiskulis, jā?

-   Es runāju par to, ka tevi var mēģināt piekukuļot, tevi var ievilināt slazdos, iznīcināt. Šeit darbojas valdības spiegi.

-   Kura valdība tad šos atsūtījusi?

-   Babilonas. Un citu valstu. Nu, piemēram, Grieķijas un Indijas, un Kartāgas. - Alekss šķībi pasmīnēja. - Izdzī­vošana var kļūt par ļoti grūtu nodarbi.

-   Tas atkarīgs no attieksmes, puis. Tādā garā, kā tu šobrīd speries uz priekšu, tevi beigās atradīs kādā alejā ar pāršķeltu galvaskausu. Labāk uzklausi draudzīgu pa­domu. Atslābinies.

-   Atslābināties? Un to saki tu, kurš nupat savingro- jies putās?

-   Un kuram es vingrojot daru pāri? Nevienai dzīvai dvēselei.

Bez īpaša sakara ar iepriekšējo Alekss noteica:

-   Bābele ir mans galvaskauss. Es gribu to pāršķelt. Šī pilsēta ir mans galvaskauss.

-   Spēlē spēlītes ar galvaskausiem, ja tev tā tīk, - Neibu atsaucās, - bet mani tur iekšā nepin.

Sagadījās tā, ka Neibu pameta iebraucamo vietu vēl tai pašā vakarā un Alekss vairs nekad viņu neredzēja. Vai varbūt tomēr vienreiz vēl redzēja - no paliela attāluma, Bābeles gadatirgū, laukos aiz Adada vārtiem, lūr viņš ievēroja kādu melnādainu vīru, ieziedušos ar eļļu un gan­drīz kailu, tikai ar gurnautu un kniedētām ādas siksnām ap potītēm un plaukstu locītavām. Nēģeris locījās un dižojās, un staipīja savus muskuļus, kas bija veidoti kā no melnas vulkāniskas klints. Viņš izskatījās tumšāks, kustīgāks un lokanāks nekā uz Pils ielas novietotās dio- rīta kolonnas variants; uz šīs kolonnas ar desmit tūksto­šiem ķīļu rakstu zīmju bija ierakstīti Hammurapi likumi, morāliskie priekšraksti šai pilsētai, kura gan vairāk go­dināja likumu eleganto izteiksmi, nevis saturu. (Bet sodi Bābelē mēdza būt nežēlīgi un pēkšņi, par to Alekss pa­mazām pārliecinājās. Savukārt reizēm taisnīgums izpau­dās nevis spaidos, bet bargas sodanaudas atlaišanā.)

Nākotnē bija tikai šī viena varbūtēja tikšanās ar nū- bieti ārpus dūru cīņas arēnas. Alekss neuzdrīkstējās doties cauri sīktirgotāju, ielasmeitu, burvju mākslinieku, krāp­nieku un viņu aizbildņu pūlim, lai palūkotos tuvāk.

Neibu - rieksta čaumalā kā drukns Īkstītis - aizpeldot projām, lai viņu vēlāk sagūstītu fejas vai apburta varžu ģimene, kas mīt tīrelī un tikai vienreiz gadā atgūst cil­vēka veidolu - tajā pēcpusdienā pagaisa no Alekša dzīves.

Trešā nodaļa, kurā Alekss pārāk bezrūpīgi apietas ar saviem šekeļiem un kļūst par pravietisku zīmi

Dienas ritēja. Alekša neskūtie žokļi kļuva arvien bār­daināki. Viņš klejoja, kur iepatikās, vispirms izpētīdams Etementaki rajonu un pēc tam jauno pilsētas daļu pie upes. Kādā pēcpusdienā viņš aizgāja uz Grieķu teātri, kurš atradās netālu no viņa mājvietas. Viņš noskatījās Eiri- pīda Andromēdas uzvedumu - reiz šī luga bija nozaudēta, bet tad atkal atrasta.