Andromēdas mātes lielīšanās ar savas meitas daiļumu kaisīja sāli jūras dieva Poseidona dvēseles rētās, tāpēc viņš uzsūtīja zemei nezvēru. Lai atpirktos no Poseidona, meitene tika pieķēdēta pie klints; viņai bija jākļūst par maltīti jūras pūķim.
Kamēr maskējušies aktieri uz proscēnija attēloja šo drāmu, Alekss domāja par tās saistību ar savu dzīvi.
Vai Debora bija Andromēda? Vai Alekss bija drosmīgais Persejs, kurš ieradīsies Andromēdu izglābt, atstādams savu slaveno spārnoto zirgu aiz skatuves?
Skatītāji amfiteātra akmens sēdekļu lokos izpauda savu atzinību parupji - it kā tas būtu boksa mačs. Viņi ēda un dzēra. Viņi aplaudēja un svilpa. Pat brīžos, kad koristi izdejoja visgraciozākos, vismajestātiskākos soļus, šīs starpspēles pārtrauca publikas svilpieni - varbūt tā uzsverot horeogrāfijas mākslas virsotnes? Tomēr skatītāji pieklusa traģiskajos brīžos, kad vientuļas flautas pavadībā tika dziedātas solo partijas, un viena no Andromēdas dziesmām palika iededzināta Alekša sirdī. (Vēlāk viņš no kāda drāmu pārrakstītāja nopirka šo monologu.)
ANDROMĒDA (pieķēdēta pie klints):
Kā īstā Helēna, kas nedevās uz Troju,
Un tālab vīri savos kuģos rēgam sekoja,
Un Priama dēls savā gultā mīlēja rēgu,
Šķietamību, ko dievi sūtīja iedzit neprātā vīrus,
Vai viena dieviete atsūtīja, lai patmīli Helēnu glābtu
No Parisa baudkāres, no neprātīgajiem varoņiem
Maksājamā asins parāda…
Rēgs nāca, lai Helēnu glābtu uz mūžiem
No dižās TVojas drupām…
Es ari tieku upurēta rēgam,
Tas - mana tēva augstprātības rēgs,
Kurš radījis vēl varenāku rēgu -
Poseidonu - slimas iztēles augli,
Kā varā es nodota. Bet mana nāve
Būs īsta - ja jūras nezvērs, kurš krastmalu posta,
Ir īsts; ja aiz tā neslēpjas pirāti,
Ja nezvēru šo var uzpirkt
Ar ķēdēs saslēgtas jaunavas asinīm.
- Ai, mana sāpēm lemtā jaunā galva!
Kurš paglābs mani no šīs nežēlīgās klints?
Vai glābējs tik nebūs pirāts no citas bandas?
Jo vai tad visi varoņi nav tādi paši pirāti,
Kas saslienas pret likteni (vai neizbēgamo),
No laika lapotnes plūc izcilības apmetni,
Zog dieviem nemirstības uguni
Un nolaupa pat kapam maigo aizmirstību?
Vai varoņi nav tie, kas kāpj uz vēstures kā pakalna,
Lai izlietu tur savu iztēli, šo spēka failu,
Lai nevis dēlus radītu un meitas,
Bet tikai vārdu, savu varoņvārdu,
Kurš sievietēm ir jāpielūdz un jāslaka ar asarām?
Un tomēr dvēsele man alkst pēc varoņa…
Tāpat kā, ķēdēs slēgta, nevarīga,
Es ilgojos pēc pirāta, kurš mani sagrābtu,
Jo tad vismaz viss beigtos,
Tad nebūšu vairs jaunavīga balva.
Un ja nu nezvērs - pirāts un mans varonis
Viens otru varbūt nogalinās cīņā,
Pa tvērienam man blakus atstādami
No varoņrokas izkritušo asiņaino šķēpu
Un jūras čūskas aso pirātzobu,
Es spēšu savas ķēdes pārzāģēt
Un atbrīvoties, atkal būt es pati.
Pie akas slepenas, kur nebūs
Neviena dieva-viltvārža, kas slēpjas,
Lai gana tērpā izkāptu no ēnām
Vai paceltos no dzelmes nāras tēlā
Ar krūtīm plaukstošām un zelta cirtām,
Pirms acīm atklāties. Bet manu sirdi
Nu divas bailes plosa - ka mani ņems ar varu,
Vai vardarbīgi izglābs. Un tomēr vēlos
Abus likteņus - šīs ilgas iemācīja
Man senlaikos tēvs
Un arī māte, līdz ar viņu vijot intrigas; Ik reiz, kad viņa manus matus ķemmēja, Tos svaidīdama eļļām smaržīgām.
Es krastā dzirdu ņurdoņu, kā ķetnas
Dun - bet varbūt tie būs vira
Zābaki un ieroči? Es gaisā dzirdu nopūtu,
Kā vēja brāzmu, it kā zirgs tur auļotu
Caur mākoņiem, ar pakaviem
To ādu sadauzīdams zilumos,
No kuriem lietuslāses krīt,
Kas debess asaras.
Kas nāk no jūras? Kas nāk
No debesīm? Dievs? Cilvēks? Dzīvnieks? Varonis? Vai manas kuslās bailes, kuru kaunos, Vai pašas sirds tur dziļi krūtīs sitas Un asinis pukst cauri manām važām, Kas mani skauj kā mīlnieks…
Dažas dienas pirms šīs Andromēdas izrādes Alekss bija aizgājis uz Esagila un Kvazra ielu krustojumu, pa pusei baidīdamies, ka neatradīs tur friziera salonu; un varbūt pa pusei cerēdams, ka neatradīs.
Bet Moriēla iestāde neapšaubāmi pastāvēja, tā bija pamatīga stūra māja. Ar stipriem nakts slēģiem apgādātās velves pavēra skatienam pirmajā stāvā ierīkoto frizētavu un kosmētisko kabinetu tai blakus. Izkārtne grieķiski un ķīļu rakstā vēstīja: NEVAINOJAMA KVALITĀTE. AUGŠSTĀVĀ ATSEVIŠĶI KABINETI. PĒC PIETEIKŠANĀS.
Ārpusē tetovēts bārddziņa vergs ar zobenu aiz jostas apkopa vieglos ratos iejūgtu, pelēku, šņaukājošos ķēvi. Pārējie klienti droši vien bija atnākuši kājām; pāris bārdainu bārddziņu un pāris bārdainu frizieru abos salonos mudīgi darbojās gar vīriešu un sieviešu galvām. Klienti sēdēja uz koka troņiem; bārddziņi un frizieri stāvēja uz zemiem soliņiem. Telpas bija piebāztas ar eļļu un parfīmu pudelēm, ziedes podiņiem, ziloņkaula ķemmēm, vara pincetēm, bronzas šķērēm, manikīra piederumiem, gliemežvākiem, kuros sabērti sarkanie smiņķi un saberzta ogle, bārdas nažiem, alauna stienīšiem, kamieļspalvas sukām, mazgājamām bļodām, spoguļiem, lokšķērēm un mazām ogļu pannām lokšķēru uzkarsēšanai.
Alekss gaidīja ārpusē, vērodams, kā bārddzinis pabeidz apstrādāt kāda puiša sacirtoto, ar eļļu saziesto galvas virsu. Klients papriecājās par sevi spogulī, tad samaksāja bārddzinim un izņēma no vāzes savu riekstkoka spieķi. Alekss ielavījās iekšā un ieņēma atbrīvojušos troni.
- Ko vēlies, godātais kungs?
- Ē… apgriezt matus.
- Apgriezt? Tavi mati taču nav gari, kā lai es tos apgriežu?
- Varbūt man vajadzētu noskūties.
Bārddzinis ar plaukstu paberzēja Alekša vaigu.
- Es teiktu, ka gluži otrādi, godātais kungs! Kaut gan - ja tev labāk tīk gludi skūtas sejas…
- Tādas tik tavam saimniekam, Moriēlam. Īstenībā es nācu satikt viņu. Vai viņš varētu mani apkalpot?
- Viņš ir ļoti aizņemts, godātais kungs. Savu māku viņš nekad nerāda apakšstāvā. Parasti pie viņa piesakās iepriekš.
- Esmu pārliecināts, ka mani viņš gribēs satikt, ja tu būsi tik laipns un nosauksi manu vārdu: Alekss, grieķis.
- Godātais kungs Aleks, vai es neteicu, ka viņš ir aizņemts?
Bet tobrīd Moriēls pats ienāca, pašķirdams niedru aizkaru. Viņš pastūma niedres malā un vairākkārtīgi zemu palocījās, izlaizdams laukā smalku dāmu, kuras sarkanie mati izskatījās pēc ugunskura, kurā augstu šaujas viļņojošas liesmu mēles. Ari dāma zemu noliecās, lai durvju stendere nesaskartos ar viņas frizūru. Moriēla pavadībā viņa aizsoļoja līdz ratiem, un vergs palīdzēja viņai tajos iekāpt.
Frizētavas īpašniekam atgriežoties, Alekss pielēca kājās.
- Atvaino, Moriēl!
- O, valdnieka vārdabrālis pats personiski. Tāds gods, un tik drīz pēc mūsu pēdējās tikšanās. Pilnīgas nejaušības pēc man ir piecas brīvas minūtes. Tad nu nāc augšā.
Moriēls veda Alekšu uz augšstāvu; pa gaiteni viņi nonāca plašā istabā, kuras logi bija aizklāti ar marli; marle pasargāja no ziņkāriem skatieniem un vienlaikus kalpoja arī kā moskītu tīkls.