Milzums spoguļu un mazgājamo bļodu, pudeļu, krūku un ķemmju. Bet šeit visas ķemmes bija no sudraba, visas bļodas no porcelāna. Uz kāda plaukta gulēja zelta un sudraba matu sprādzes. Uz otra plaukta bija saliktas dīvainas vara stiepļu konstrukcijas, nākamo rokoko stila frizūru karkasi. Trīs sienas klāja gleznojumi, kuros resnas odaliskas - vesels harēms - peldējās marmora baseinā pie strūklakas, dīki atpūtās uz dīvāniem vai uzposās plīvojošu drapēriju fonā.
Šeit augšā klientu troņa sēdekļi bija mīksti polsterēti, koka daļas apzeltītas.
- Kuram man jāpateicas par prieku tevi redzēt? TU nāc pārlieku drīz, tik ātri nevar atrisināt mūsu mazo mīklu, ar kuru jānodarbojas tik ļoti piesardzīgi. Un kā tev šķiet - vai tas ir piesardzīgi ierasties šeit darba laikā, bez iepriekšēja brīdinājuma?
- Iespējams, bet atgadījies kaut kas tāds, kas tev jāzina.
Un Alekss izklāstīja savu notikumu versiju, kas saistīja
"mazo tīstokli" - viņš nojauta, ka kasetnei piederas šāds apzīmējums - ar Deboru un vīrieti, kuru viņš bija redzējis Ištaras templī.
Moriēls glaudīja savu einuha gludo zodu.
- Hmm. Interesanti.
- Varbūt tu redzēji to vīrieti. Hi taču arī tur biji.
- O, nē, man šķiet, ka ne. Es tobrīd biju izklaidīgs. Pasauli man aizklāja plīvurs.
- Padomā!
- Kā gan es varētu aizmirst tik izcilu Ištaras priesterieni, ja viņa ir tāda, kā tu stāsti. Man niezētu pirksti safrizēt viņai matus… Ak, bet varbūt es tobrīd biju pavisam apreibis pēc viena svešzemju pulverīša saelpošanās.
- Kā tad ir? Vai tu viņu redzēji?
- Diemžēl ne. Starp citu, kurš tad vairāk nodarbina tavu prātu, viņš vai viņa?
- Abi, - Alekss steigšus attrauca, - gadījumā, ja viņa tam ir pastāstījusi.
- Nu jā, spilvenu sarunās noslēpumi tā vien līst laukā. Zinu no pieredzes. Varbūt tev šķiet, ka tās, ar kurām es sabīdu spilvenus, ir pārāk zaļas un nenobriedušas, lai pļāpātu par ko vērā ņemamu, bet nē, viņu noslēpumi bieži vien ir tie garšīgākie - saldi kā ķirši. Man patīk noplūkt pašu pirmo noslēpumu, un reizēm, pašam par pārsteigumu, gadās, ka atveru sensenu čūsku alu, kur gaida visi iespējamie samaitātības augļi, rūgdami, lai kļūtu par lielisku piedevu dzejiskām metaforām.
- Vai man tas viss jāklausās? Ja mums ir tikai nieka piecas minūtes?
- Jā, to tev der paklausīties. Varbūt arī Tesānija ir - bija - tāda ala ar čūskām, bet no otras puses - varbūt ari ne… Kas attiecas uz tevis aprakstīto vīru - daži pavedieni man ir, es tos šķetināšu un pacentīšos viņu atrast. Kā teiktu mūsu kopīgā draudzene - tas ir intriģējoši. Bet tagad esi tik laipns un pamet šo namu. Gaidi ziņu.
Dažas dienas pēc viesošanās pie friziera Alekss devās uz teātri; kad viņš atgriezās iebraucamajā vietā, apkalpotāja Hummuma pasniedza viņam vēstuli: divus ar vasku noziestus, ar eņģēm kopā sastiprinātus vaska dēlīšus, aizzīmogotus ar vaska pikuci, kurā bija iespiests attēls - sākumā Aleksam likās, ka tur redzami auna ragi. Vai varbūt tā bija ragneša galva?
- Kas to atnesa?
- Mum-um! UM! - Hummuma enerģiski atsaucās.
Vērīgāk aplūkojis, Alekss secināja, ka zīmogā iespiesta stilizēta frizūra. Viņš steidzīgi devās uz savu istabu, salauza zīmogu un atpleta dēlīšus. Vēstule bija rakstīta grieķiski.
MĪĻO ZĒN!
MAN VAJADZĒS PIEKUKUĻOT DAŽUS CILVĒKUS, LAI PIEKĻŪTU SLEPENAI INFORMĀCIJAI. KREDITORI NELIEK MAN MIERA, PIEPRASOT NAUDU PAR PIEGĀDĀTAJIEM PARFĪMIEM UN DĀRGĀM ZIEDĒM, BET MANI DIŽCILTĪGIE KLIENTI VĒL NAV NOMAKSĀJUŠI RĒĶINUS. AK VAI, TĀDI TIE DIŽCILŠI IR! ARĪ MANI BĀRDDZIŅI GRIB SAŅEMT SAVAS ALGAS. VĒL MAN JĀNOMAKSĀ MILZĪGA SODA NAUDA, JO TIESĀ ZAUDĒJU PRĀVU. MŪSU KOPĒJĀ DRAUDZENE IZBRAUKUSI NO PILSĒTAS, LAI VIESOTOS SAVAS KRUSMĀTES ĪPAŠUMOS PIE BORSIPAS. VIŅA TEV NOTEIKTI ATLĪDZINĀS, JO Šī LIETA ATTIECAS UZ MUMS VISIEM. RĪT AP BROKASTLAIKU PIE
TEVIS IERADĪSIES MANS SŪTNIS. VIŅŠ ATNESĪS ZIŅAS PAR TO OTRU JAUTĀJUMU. IEDOD VIŅAM SEPTIŅUS SUDRABA ŠEKEĻUS.
TAVS DRAUGS M.
Kas bija tas otrs jautājums, ko minēja Moriēls? Datora kasetne? Vai Debora? Tas palika neskaidrs.
Septiņi sudraba šekeļi. Bābelē Alekss bija ieradies ar divdesmit šekeļiem makā. Viņam teica, ka tik daudz maksājot lēts, nespēcīgs vergs. (Par spēcīgu, jaunu un glītu vergu vajadzēja atdot deviņdesmit šekeļus.) Vissliktāk apmaksātais strādnieks pelnīja desmit šekeļu gadā. Pāris šekeļus Alekss jau bija iztērējis, vienu pie tempļa atdevis Tesānijai. Kamberčanianam par istabu pienācās šekelis vai pat vairāk. Ja viņš samaksās Moriēlam tos septiņus… Doma par tuvojošos nabadzību ledainā tvērienā sažņaudza viņa iekšas. Varbūt viņu grib apkrāpt? "Mazais tīstok- lītis" taču jau atdots. Viņš nolēma neko nemaksāt.
Nākamajā rītā Alekss žigli notiesāja savu biezputru un pēc tam klīda pa pagalmu, izlikdamies, ka apbrīno vientuļo dateļpalmu, kurā tupēja baložu pāris. Savukārt kārns, melns kaķis, noslēpies aiz koka mucas ar ūdeni, šos baložus apbrīnoja. Kaķis cerēja, ka baloži ielaidīsies viņa žokļos, un meta nīgrus skatus uz Alekšu.
Kāds puika, mirkli vilcinājies pie vārtiem, gāja Aleksam klāt. Puika bija baskājains un gandrīz pliks, tērpies tikai skrandainos bruncišos. Gadus desmit vai vienpadsmit vecs, ar melnu matu ērkuli, saulē apcepis brūns un noklāts ar netīrumiem, it kā sasvīdis būtu vārtījies putekļos.
- Tevi sūta Moriēls?
Puika palocīja galvu.
- Vai tu atnesi man jaunas ziņas?
Vēl viens galvas mājiens.
- Tad runā.
- Saimnieks Moriēls teica, ka tev vispirms jāiedod man nauda.
Puika pakāpās soli atpakaļ, kā baidīdamies, ka pēc šiem vārdiem Alekss sagrābs viņu aiz rokas.
Alekss paraustīja plecus.
- Vispirms izstāsti jaunumus.
- Saimnieks Moriēls teica: kad tu iedosi man naudu, es zināšu, kas tu esi. Viņš pateica man, cik daudz. TU man samaksā, un tad es redzēšu, vai tā ir īstā summa. Citādi tu vari būt kāds cits.
- Iebraucamās vietas īpašnieks var apliecināt, ka tas esmu es. Vai man viņu pasaukt?
Puika papurināja galvu.
- Kungs, visi zina, ka Kamberčaniana kungam ir daudz visādu iedomu.
Viens no baložiem noplandija lejā. Kaķis saspringa un šāvās uz priekšu, bet neveiksmīgi. Putns aizspurdza neskarts.
- Man jāsteidzas atpakaļ, - teica puika. - Man ir svarīgi jaunumi, drīz būs par vēlu tos stāstīt. Bet kam tie domāti?
- Man.
Alekss sāka virzīties sāņus, cerēdams aizstāties puikam priekšā; puika atkāpās.
- Kungs, šie jaunumi nevar gaidīt.
- Septiņi sudraba šekeļi. Tāda bija summa.
- Bet kur tie ir? Es šeit neredzu septiņus šekeļus.
Saniknotais Alekss noskaitīja naudu puikas izstieptajā plaukstā. Tiklīdz plaukstā bija iegulies septītais šekelis, monētas pagaisa zem puikas bruncīšiem.
- Kungs, tev jāsteidzas uz Svinību templi aiz ziemeļu sienas. lūr tu ieraudzīsi grieķieti un uzzināsi, kas ir tas vīrs. Tīstokļa lietai tiek sekots. Septiņi šekeļi atslēgs slepenas durvis. Tas ir viss.
Alekss vēl nebija paguvis pavērt muti, kad puika jau apgriezās uz papēžiem.
- Pagaidi!
Stāvēdams ēdamzāles durvīs, Alekšu vēroja Gupta. Ironiski smaidīdams, viņš aplaudēja:
- Hi liki puikam izgaist! Kopā ar tavu naudu. Tas ir labs triks.
- Tagad izgaisīšu arī es pats. - Alekss devās uz vārtiem, bet tad palēnināja gaitu. Durvju sargs bija kaut kur aizgājis. Šobrīd nedrīkstēja zaudēt laiku, bet kāds bija visīsākais ceļš? Lai kā Aleksam riebās iejaukt indieti šai lietā, tomēr Gupta - atšķirībā no nejaušiem pretimnācējiem - droši vien pareizi pastāstīs, kā jāiet.