- Gupta! Es neaicinu tevi man piebiedroties, vai saproti?
- Saprotu pilnībā, sahib.
- Vai vari man pateikt, kā visātrāk nokļūt līdz Svinību templim? Esi tik labs.
- Tas ir vienkārši. Ej taisni uz priekšu pa Sina ielu. Izej cauri Sina vārtiem. Tur būs tilts pār grāvi. Un ceļš, kas ved uz ziemeļrietumiem tad arī ir uz templi. Hi nevari paiet tam garām.
Alekss pateikdamies palocīja galvu un aizsteidzās.
Sins bija Mēness dievs, gluži tāpat kā Šamašs bija Saules dievs un Ištara - Venēras dieviete. Sinu attēloja kā viedu, vecu vīru ar lazurīta bārdu un milzīgu turbānu. Sins mērīja arī laiku, un, tā kā laiks iezīmē kartēs vēsturi, Sins bija gudrības iemiesojums, pie kura uz apspriedi ieradās pārējie dievi - reizi mēnesī, naktī, kad Sins spidēja visspožāk. TUrklāt Mēness dievs naidojās ar noziedzniekiem, kas darbojās pa nakti.
Žigli soļodams pa Sina ielu ziemeļu virzienā, Alekss ievēroja dažas šīs ielas īpatnības, kam nebija nekāda sakara ar Mēnesi. Lai gan vēl bija agrs, daži apreibuši zeļļi tupēja pie māju sienām vai bezmērķīgi klīda apkārt. Varbūt tieši Sina ielā Moriēls iegādājās nelegālos svešzemju pulverīšus, kas uzbudina dzimumtieksmi? Šeit bija arī vairāki striptīzbāri. Vai šādi iestādījumi tika ierīkoti Sina vērīgo mēness acu aizsardzībā, lai uzsvērtu, ka Bābelē tie nav nekas grēcīgs?
Pie Sina vārtiem Alekšu apturēja sargs ar šķēpu.
- Kurp tu ej, grieķi?
- Uz Svinību templi.
- TU neesi pilsonis.
- Nē, vēl ne.
- Izejas maksa ir ceturtdaļšekelis.
Alekss nīgri sameklēja bronzas monētu. Sargs no ādas maisa izvilka vaskotu plāksnīti.
- Vārds? Ierašanās diena? Mājvietas adrese?
Dusmās vārīdamies, Alekss atbildēja uz jautājumiem.
Ar vienu roku aptvēris šķēpu, lai noturētos līdzsvarā, sargs ar bronzas irbuli rūpīgi ierakstīja vaskā visas ziņas.
- Vai tagad varu iet? Cilvēk, es steidzos.
- Pagaidi, - sargs vēlreiz visu pārrakstīja plāksnītes lejasdaļā, tad pārlauza plāksnīti un atdeva Aleksam viņa kopiju.
- Kad nāksi atpakaļ, uzrādi šo. Nepazaudē, citādi vajadzēs maksāt vēlreiz.
- Vareni. Paldies. - Alekss jau traucās cauri vārtiem, kas bija rotāti ar zaļām lapu rozetēm un baltiem pusmēnešiem - tie šūpojās kā laiviņas gaišzilos viļņos.
No Sina tilta gala divi putekļaini ceļi stiepās tālāk, cauri dārzeņu stādījumu lupatsegai. Templis slējās ceturtdaļjū- dzes atstatumā, pie ceļa kreisās puses: zaļi vāpēts zikurāts, līdzīgs lielam artišokam. Pie tempļa ieejas drūzmējās bariņš cilvēku, turpat bija novietoti vairāki pajūgi.
Kad Alekss bija ticis pāri tiltam, cilvēki sāka kāpt ratos. Viens pajūgs aizbrauca tālāk uz rietumiem - uz cietoksni, bet otra pajūga braucēji vēl stāvēja un sarunājās. Alekss sāka skriet.
Debora sēdēja divričos, kuros bija iejūgts melns ērzelis. Viņa bija tērpusies baltā sari un vērīgi lūkojās savā ceļabiedrā - vīrietī ar milzīgo turbānu. Augstmaņa greznajā tērpā vizuļoja ieausti zelta pavedieni.
Alekss gausināja savu skrējienu. Bija nepieciešams, lai sastapšanās šķiet nejauša. Viņš taču nevarēja aulekšot, bļaujot Deboras vārdu. Bet nu augstmanis satvēra grožus un ērzelis bija gatavs kustēt prom Ištaras vārtu virzienā. Lai aizsteigtos pajūgam priekšā, Alekss nogriezās no ceļa un steidzās pāri kāpostu dobēm. Groži noplīkšķēja pret ērzeļa sāniem un divriči sāka ripot.
Daudz netrūka, lai Alekss būtu braucējus pārtvēris, tomēr ērzelis aizrikšoja garām. Alekss pacēla roku sveicienam, gaidīdams, ka tūlīt ieraudzīs pārsteigumu un līksmi Deboras skatienā; vismaz tā viņš cerēja.
Pamanījusi Alekšu, Debora dāvāja viņam vieglu smaidu un rokas mājienu. Viņa nelūdza savam pavadonim, lai tas aptur divričus.
Pie velna to visu! Pajūgs nemaz neripoja tik ātri. Alekss skrēja pa ceļu pakaļ divričiem, cerēdams, ka viņa skrējiens atstāj brīvprātīga fiziska vingrinājuma iespaidu. Viņš ļāva pajūgam izrauties labu gabalu priekšā. Debora vienreiz palūkojās atpakaļ. Tiklīdz divriči iebrauca spraugā starp pilsētas ārējo mūri un cietoksni, Alekss uzņēma tempu.
Nonācis līdz spraugai, viņš ieraudzīja, ka pajūgs jau brauc pāri tiltam pie Ištaras vārtiem. Aleksam ceļu aizšķērsoja sargs. Alekss žigli iegrūda viņam rokā vaskotās plāksnītes pusi.
- Pagaidi, grieķi. Šī kvīts ir no Sina vārtiem.
- Un tad?
- Tev jāatgriežas caur tiem pašiem vārtiem.
- Es samaksāšu vēlreiz.
Alekss sagrabināja makā vēl vienu ceturtdaļšekeli un deva to sargam.
- O, Šamaš! Nu man jāraksta tev jauna kvits.
Divriči jau atradās viņpus vārtiem. Vairs nebija cerību
tos notvert. Alekss iedomājās, ka vajadzētu skriet turp, tad iztēlojās šķēpu sev mugurā un zaudēja dūšu.
- Aizmirsti to. Es iešu atpakaļ uz Sina vārtiem.
Viņš pastiepa roku pēc savas monētas, kas bija nozudusi sarga sažņaugtajā ķepā.
- Hi man jau samaksāji.
Tagad sargs uzjautrinājās.
- Es pārdomāju.
- Tādi kā tu pataisa mūsu darbu par mocībām.
- Vai tā jūs apejaties ar citzemju viesiem? Tā nauda taču netiks tev. Tad kas tev par daļu?
Sargs uzsvilpoja bez meldiņa.
- Ak tā, saprotu. Jūs saņemat daļu peļņas.
- Tā domāta vārtu kopšanai. Ištaras spožumam.
- Kur tu to tērē? Templī? Vai Sina ielā?
Sargs negribīgi pastiepa monētu, turēdams to ar pirkstgaliem.
- Es tevi atcerēšos, grieķi.
Alekss paķēra savu naudu un devās atpakaļ uz Svinību templi. Tie, kuriem nebija pajūgu, tagad no tempļa kājām atgriezās pilsētā. Pirmie pretimnācēji nemodināja viņā interesi, bet tad viņš ieraudzīja iespaidīgu pārīti: viens liels un resns, otrs sīks un kārns. Bārdains Lorels un bārdains Hārdijs, abi bruncīšos un līdz vidum kaili. Mezo- potāmieša - vai hipopotāmieša - Hārdija treknās krūtis pie katra soļa viļņojās.
- Atvaino, kungs, vai tu nepagodinātu mani ar atbildi?
- Labprāt, - nodvesa Hārdijs. Viņš izskatījās iepriecināts, ka radies iemesls apstāties.
- Vai vari man pastāstīt, kas tur templī nupat notika?
- Varu un pastāstīšu. Šogad pienākusi Sina kārta piešķirt Mardukam līgavu svētajai laulībai. Sina priesteris Šazārs un nākamā līgava upurēja tempļa pagalmā - uz zemes, kas nepieder nevienam no abiem dieviem. Hir zīlēja pēc upurdzīvnieku iekšām un vēroja vēl citas pravietiskas zīmes. Eļļas izplūšanu uz ūdens virsmas un dūmu ceļu gaisā.
- Zīmes bija ārkārtīgi labvēlīgas, - piebilda Lorels.
- Vai Sina priesteris ir virs ar milzīgu turbānu?
Piekrītošs galvas mājiens.
- Un nākamā līgava - sieviete baltā tērpā?
- Tāisni tā.
- Un kas par līgavu! - izsaucās Hārdijs. - Tas būs tikai taisnīgi, kad viņu pasludinās par daiļāko sievieti visā Ba- bilonā. Viņa pelnījusi visus godinājumus un veltes, ko saņems. Visu gadu viņa būs mūsu pilsētas mirdzošais simbols; Bābeles skaistule - un ar pilnām tiesībām.
Izklausās pēc uzvaras Mis Pasaule konkursā, nodomāja Alekss.
Vecais Hārdijs uzplakšķināja sev pa vēderu, tā, ka tauki nolīgojās.
- Divpadsmit mēnešus viņa ar savu mīļumu sildīs dieva gultu. Parastu mirstīgo acis drīkstēs baudīt viņas kailā daiļuma pilnību vienu vienīgu reizi - kāzu svinību svarīgākajā brīdī; tā gan būs līksmība sūrstošām acīm un tukšiem vēderiem: Skaistules un Šazāra dzīres! Novēlu tev būt tam veiksminiekam, kurš saņems ielūgumu. Kad tas notiks? Pēc mēneša. Šī līgava gan vēl nav Bābeles pilsone, bet visas zīmes norāda uz to, ka viņa tāda būs. Kopš valdnieka Aleksandra ierašanās, mums vairs nav iebildumu, ka jaunpienācējas kļūst par Marduka līgavām; tomēr vispirms viņai jātiek iesvaidītai pēc mūsu paražām, Bābeles tornī.