Debora - Marduka līgava? Vispirms viņa aizgāja uz Ištaras templi. Tagad viņa atradusi iespēju, kā atdoties visai pilsētai… un, spriežot pēc visa, noslēgusi ārkārtīgi izdevīgu darījumu. Viņa gatavojās apprecēt pilsētas varas iemiesojumu - vismaz ciktāl tas attiecās uz oficiālo reliģiju - un viņa zināja par datora kasetni.
- Kas notiks, kad gads būs pagājis? - Alekss vaicāja.
- Tad viņa dosies uz pazemes valstību, - atbildēja Lorels.
- Ja vien viņa nebūs ieņēmusi bērnu no dieva, - Hārdijs precizēja. - Tādā gadījumā viņa paliks, kur ir, kamēr piedzims bērns; pēc tam viņa dosies prom. Viņas bērns tiks audzināts, lai kļūtu par priesteri vai priesterieni.
- Un kad pēdējoreiz iestājās grūtniecība?
- Pēdējo piecu līgavu laikā ne.
- Varbūt Marduks negrib knauķi no sievas, kuru viņam piegādājis kāds dievs - sāncensis. Varbūt viņš apspriežas ar Mēness dievu, lai zinātu, kad nevajag pārgulēt ar savu mīļoto.
- Varbūt.
- Varbūt viņam šķiet, ka divpadsmit mēneši ar vienu sievu ir pietiekami ilgs laiks.
- Varbūt.
- Klau, jūs taču negribat man iegalvot, ka gada beigās līgavu noslepkavo?'
- Tā būs upurēšana, - teica Lorels, - nevis slepkavība.
- Viņa tiek upurēta?
- Bet ne publiski, - paskaidroja Hārdijs. - Viņa vienkārši aiziet. Uz Pazemes valstību. Dāma nozūd. Marduku apprec jauna līgava un pilsēta atdzimst. Lai tev laba diena, grieķi. - Un viņš kopā ar Lorelu aizlīgoja prom.
Alekss devās atpakaļ uz Sina vārtiem, soļodams taisni pāri laukiem un drudžaini prātodams.
Kāpēc Moriēlam ievajadzējās viņu sūtīt šajā bezcerīgajā pasākumā? Kāpēc nevarēja pateikt visu skaidri un gaiši? Kāpēc viņš tika sūtīts ceļā pārāk vēlu? Vai tālab, lai viņu ķircinātu? Lai, ieraugot Deboru, pieņemtos spēkā viņa apmātība?
Vai pēc gada Deboras dzīvība būs briesmās? Viņa taču zina spēles noteikumus? Bet ja nu nezina?
Ak, ja Alekss varētu Deboru izglābt, kā Persejs izglāba Andromēdu. Ja viņam būtu spārnots zirgs. Datora kasetne (turklāt varbūt pavisam tukša un nonākusi cita cilvēka īpašumā) nespēja aizstāt spārnoto zirgu.
Pie joda ar friziera brīdinājumu, ka viņa salonā nedrīkst ierasties bez uzaicinājuma! Alekss nolēma doties taisnā ceļā uz turieni, lai izteiktu savu protestu un pieprasītu atbildes uz dažiem jautājumiem.
Sargs pie Sina vārtiem bez iebildumiem ielaida Alekšu atpakaļ Bābelē. Drīz viņš nogriezās no Sina ielas un pa drūzmainajām Ninnas rajona ieliņām aizsoļoja iekšpilsētas virzienā.
Pa ceļam viņš pagāja garām eļļas spiestuvei, alus brūzim, lopkautuvei, tad ķieģeļu ceplim, kuram apkārt slējās gatavo ķieģeļu krāvumi, akmeņu grēdas un dubļu pakalni. No cepļa krāsnīm kūpēja tumši dūmi. Tas bija sarežģīts gājiens: vispirms slidens, tad reibinošs, tad asiņains, tad sodrējains un putekļains, un atkal slidens. Alekss atskārta, ka tuvumā jābūt Libilhegallam - Labklājības kanālam. Un tik tiešām, drīz viņš ieraudzīja ūdeni un piekrautās laivas, un pēc brīža sasniedza tiltu, kuram pāri gāja Procesiju ceļš; uz šī tilta viņš bija apstājies, Bābeles torņa fascinēts - likās, ka kopš tās dienas jau aizritējuši gadsimti. Viņš šķērsoja Procesiju ceļu un iegāja iekšpilsētā. Ielu stūris ar Moriēla frizētavu vairs nebija tālu.
Pretī frizētavai atradās zīmogu graviera darbnīca, uz letes gulēja kalnu kristāla un halcedona gabali. Alekss minūtes piecpadsmit nostāvēja pie šīs darbnīcas, vērodams frizētavu. Ieradās švītīgs džentlmenis; prom aizgāja švītīga lēdija.
Un pēkšņi - kurš gan tur piebrauca divričos? Neviens cits kā Tesānija! Tesānija, kura pašlaik viesojās savas krustmātes īpašumos pie Borsipas. Alekss traucās pāri Esa- gila ielai.
- Hei!
- O, tas esi tu! - Sārto un violeto smiņķu kārta noslēpa varbūtējo pietvīkumu. Šeit nevajag sarunāties.
- Vienu lietu es tomēr pateikšu tepat. Man stāstīja, ka tu esi pie Borsipas.
- Ak tā? Tādā gadījumā būšu atgriezusies agrāk. Iesim augšstāvā, parunāsim tur. Es nudien priecājos tevi redzēt.
- Tiešām?
Viņas kučieris bija drukns rudbārdis ar kailām krūtīm. Tetovējumu nebija, arī pinkainie, sarkanie mati nebija noskūti - tas nozīmēja, ka viņš ir brīvs cilvēks, kalps, kurš saņem algu par savu darbu. Iespējams, ka Tesānijas tēvs zināja par savas meitas bīstamajām kaprīzēm un negribēja dot viņai pavadoņos vergu, kuram varētu likt izpildīt visdīvainākās pavēles. Atstājusi kalpu rūpēties par zirgu un ratiem, Tesānija stūma Alekšu iekšā pa durvīm un augšā pa kāpnēm.
- Mori! - viņa sauca. Frizieris pabāza galvu caur niedru aizkaru; pamanot Alekšu, viņš savilka seju tādā grimasē, it kā viņam mutē būtu iebāzta bieza citrona šķēle.
- Ejiet uz zilo istabu, - viņš teica un atgriezās aiz aizkara. Tesānija aizveda Alekšu uz frizūru veidošanai paredzētu telpu, kur sienas klāja spoguļi un tirkizzilas flīzes. Ieslīgusi torņa sēdeklī, viņa norādīja Aleksam uz zemajiem kājsoliņiem, bet viņš atzina par labāku palikt stāvam.
- Šī gan būs varena intriga! - viņa jūsmoja. - Hir iejaukta Marduka nākamā līgava.
- Lai to noskaidrotu, es gluži veltīgi deldēju savas kājas un savu maku.
- Grieķi Aleks, tu esi ienesis manā dzīvē patiesu prieku.
- Bet es nenoskaidroju, kas notiks ar līgavu, kad gads būs pagājis.
- Kas zin, - Tesānija bezrūpīgi atsaucās. - Toties es prātoju, kas notiks, ja dieva līgavas mantās atradīs mūsu mazo noslēpumu.
- Tas izklausās bīstami.
- Briesmas - tā ir pikanta mērce! Un es arī esmu līgava.
Viņa iegrima pārdomās.
Alekss satvēra sudraba ķemmi un mēģināja to izvilkt caur matiem. Vismaz kaut ko viņam izdosies atšķetināt.
- Nu, kas tad notiktu? Izsaki savu minējumu!
- Līgava apgalvos, ka nav vainīga, - viņš teica. - Viņa zvērēs, ka šo lietiņu viņas mantās tīšuprāt paslēpis kāds cits.
- Jā, un kurš? Kurš gan cits, ja ne tu? Tū ar savu kaislīgo greizsirdību, kuru tik skaidri saskatīja mīļais, vērīgais Mori. Bet kā viņa varētu zināt, kas tu esi, ja nebūtu jau iepriekš zinājusi par noslēpumu un nesaprātīgi cietusi klusu? Tb un viņa, jūs abi rīkojaties nesaprātīgi. Nedomāju, ka valdnieka Aleksandra ļaudis bieži ķeras pie spīdzināšanas. Vīni atzīst par labāku rīkot nopratināšanu jautājumu krustugunī un izmanto Aristoteļa siloģismus, nevis uguni, virves, ūdeni un asprātīgas mehāniskās ierīces. Bet kas attiecas uz Marduka ļaudīm… redzi, šī ir austrumnieciska pilsēta, izsmalcināta. Esmu šo to dzirdējusi.
Alekss piesardzīgi teica:
- Tb taču negribētu pati tikt spīdzināta.
- Varbūt mans sabiedriskais stāvoklis mani pasargās.
- Bet mīļajam, smalkajam Moriēlam nav tādas aizsardzības. Vēl nupat viņam piesprieda maksāt lielu soda naudu. Vismaz viņš tā apgalvo.
- Vismaz viņš tā apgalvo, - Tesānija uzjautrinādamās atkārtoja.
- Hi taču visā nopietnībā neplāno izjaukt Marduka kāzas?