Tesānijas acis nevainīgi iepletās.
- Aleks, bet tieši to jau tu kāro. Izjaukt šīs kāzas. Izdarīt tā, lai tās nenotiek. Vai varbūt es kļūdos?
Alekss norija siekalas.
- Tad tiktu izjaukta arī pilsētas atdzimšana. Labklājība sagrūtu.
- Paskat vien, tu pēkšņi esi kļuvis par Bābeles patriotu. Cik slavējami!
- Starp citu, Moriēls teica, ka tu atmaksāšot man tos septiņus šekeļus, kurus biju spiests viņam nosūtīt, lai piekukuļotu mūsu ziņu devējus.
- Es nenēsāju naudu līdzi. Rēķinus man sūta uz māju.
- Tad varbūt man iegriezties pie tevis?
Viņa līksmi iesmējās.
- TU esi burvīgs.
Vairāk nekas būtisks tikpat kā nenotika, tikai uz mirkli istabā iebrāzās Moriēls, lai izteiktu pārmetumus Aleksam, un pēc tam šķietami apkaunējusies Tesānija apsolīja, ka pēc trim dienām pati atnāks uz iebraucamo vietu "Starp ādām", lai pastāstītu, kāds labums ticis no piekukuļošanas. Vai viņas solījumam varēja ticēt? Aleksam nebija izvēles iespēju. Viņš devās prom.
His dienas. Alekss, aizkaitināts un nemierīgs, klīda šurpu turpu. Brīžam viņš bija galīgi apsēsts ar Tesāniju un
Moriēlu, ar nepazīstamo Šazāru, ar Deboras likteni, ar intrigu. Citkārt viņš jutās nomaldījies un pamests likteņa varā. Lai nepaliktu pavisam bez līdzekļiem, viņš visas maltītes ieturēja iebraucamajā vietā uz parāda; bet skaitļi neredzamajā rēķinā kļuva arvien lielāki. Gupta ar savām kreļļu zīlīšu acīm ieinteresēts vēroja viņa iešanu un nākšanu.
Kādu pēcpusdienu Etemenaki rajonā Alekss iemaldījās mazā tirgus laukumā. lūr pārdeva linsēklas un sezama eļļu, pistācijas un mandeles, ķimenes un koriandru, ķiplokus un sīpolus. Mazā laukuma vidū kāds vīrs ar pelnu pelēku ādu gulēja uz sarkana pīteņa, pabāzis zem galvas spilvenu.
Kad Alekss pienāca tuvāk, vīrs ieķērcās:
- Stāvi!
Tā kā vīrs nepastiepa kaulaino roku, lai lūgtu žēlastības dāvanu, Alekss prasīja:
- Ko tu gribi?
Vīrs mēģināja kaut ko teikt, bet viņam uznāca stiprs klepus, viņa seja nejauki pietvīka.
- Tev vajag jautāt, kas man kaiš, - beidzot viņš izdvesa.
- Tik tiešām, - piekrita resna sieviete, kas pieskatīja sīpolu virtenes. - Tāds ir likums.
- Nu labi. Kas tev kaiš?
- Šausmīgas sāpes šeit, - vīrs pielika roku pie krūšu- kurvja augšdaļas. - Uznāk un pāriet. It kā es elpotu lapseņu ligzdā un lapsenes man dzeltu, kad tās iztraucē. Agros rītos ir ļaunāk.
- Vai tev ir bijusi tāda slimība? - resnā sieviete vaicāja Aleksam. - Kādas zāles tu lietoji?
Alekss nolieca galvu. Tas bija atbaidoši. Vīrietis bija nopietni slims, un te nu viņš gulēja uz ielas, prasīdams garāmejošam svešiniekam, lai tas uzstāda diagnozi un pastāsta, kā ārstēties. Bet varbūt vīrietis tikai izlikās slims…
- Žēl, bet es nevaru tev palīdzēt.
Sīpolu sieva negribēja Alekšu laist prom.
- Mana svaine izārstēja savu vēdera ligu, kad viens grieķu zellis, tāds pats kā tu, izstāstīja viņai, kas jālieto - šeit, šai pašā vietā. Jūs grieķi šo to sajēdzat no medicīnas, vai ne? Asklēpijs tak bija jūsējais?
- Es neesmu ārsts. Varbūt tas otrs zellis bija.
- Cilvēki ārstē sevi paši, - sieviete paraustīja plecus. - Ko tur. Ej vien tālāk.
Iet tālāk? Varbūt Aleksam vajadzēja apsēsties turpat uz tirgus laukuma un paziņot, ka viņš slimo ar sirdssāpēm, nemieru, iekšēju sašķeltību - ar emociju vēzi, ko tik prasmīgi diagnosticēja Eiripīds, pirmais lauzto siržu dramaturgs.
Tovakar - dienu pirms solītā Tesānijas apciemojuma - Gupta pie vakariņu galda ieminējās:
- 1b izskaties novārdzis. Tev vajadzētu uzmundrināties.
Gandrīz vai likās, ka ēdamzāle ir tirgus laukums un
Gupta - garāmgājējs.
- Kādas zāles tu parakstīsi?
- Iesaku aiziet uz striptīza salonu.
- Pie Kamberčaniana?
- Nē. Man stāstīja par vienu daudz aizraujošāku vietiņu. Pavisam netālu. Viņu specialitāte ir - ha-hā! - meta- fiziskais striptīzs.
- Pretstatā parastajam fiziskajam striptīzam? Vai tur jāizliekas, ka sievietes izģērbjas?
- "Dāmas" šķiras no saviem apģērba gabaliem pa īstam. Bet viņu izrāde izģērbj publiku - līdz pat dvēselēm. Gan pats redzēsi.
- Nu labi, es paskatīšos.
Tā viņi - katrs ar savu laternu - apgaismības meklējumos aizsoļoja tumšajās ielās, kur kaķi un žurkas, klusu čabinoties, izlasīja no dienas atkritumiem zivju galvas un citas ēdamās atliekas.
Pie salona uz laternu apgaismotas izkārtnes bija redzama sieviete, kas dejodama nomet savus plīvurus. Pāris iereibušu maķedoniešu kareivju iestreipuļoja pa durvīm, mīdami uz papēžiem citiem apmeklētājiem.
- Esam klāt, tas ir Plīvuru nams.
- No cildenā līdz smieklīgajam, - teica Alekss.
- No cildenā?
- Nesen skatījos vienu no labākajām Eiripīda traģēdijām.
- Tad uztver to, ko redzēsi tagad, kā satīru vai farsu, kas vainago trīs traģēdijas. Vai vismaz vainagotu, ja mūsdienu skatītāji nebūtu tik sasodīti slinki.
- Nezināju, ka indieši ir tādi grieķu dramaturģijas zinātāji.
- Un kāpēc lai tā nebūtu? Valdnieks Aleksandrs atnesa mums daudzas labas lietas. Piemēram, palankinu - tas ir sēdeklis ar baldahīnu uz ziloņa muguras, izskatās pēc torņa. To izgudroja Aleksandrs.
- Pats personiski?
- Viņš ir izcils cilvēks. Nudien žēl, ka viņš tuvu nāvei.
Valdnieks mira jau piecus gadus. Droši vien viņš bija no vaska darināts manekens.
Viņi katrs atdeva durvju sargam ceturtdaļšekeli, atstāja glabāšanā savas laternas un sekoja kareivjiem uz lielu telpu. No koka būvētā, ar lampām apgaismotā skatuve bija nokarināta ar priekškariem; likās, ka tie piekārti, kā pagadījies. Skatuves priekšā uz sola sēdēja flautiste, spēlēdama savu instrumentu, lai izklaidētu pūli, kas drūzmējās zāles pustumsā. Gaisu pildīja reibinoši kvēpināmo zāļu dūmi, kas plūda no abpus skatuvei novietotiem māla podiem.
Pēc brīža uz skatuves uznāca ražena auguma sieviete tumšā tērpā, ar bizēs sapītiem matiem.
- Labvakar, kungi! Gan brašie puiši ar bagātu pieredzi, gan bezbārdainie jaunekļi! Nemaz nerunājot par maskētajām dāmām, kas, tērpušās vīriešu drēbēs, ieradušās apbrīnot sievietes miesu!
Kāds no kareivjiem ierēcās smieklos.
Skatuves kundzes balss mainīja tembru, noslīdot līdz zemiem un dobjiem toņiem, un šajā lejupceļā to pavadīja flauta ar neparasti dziļām basa notīm.
- Šovakar manas meitenes dejos Nāves deju un Nokāpšanu ellē, kur viss tiek norauts no miesas.
- Tas ir labi! - iebļāvās otrs kareivis.
- Un pēc tam - vai zināt, kas būs pēc tam?
- Zinām! - kareivji korī atsaucās.
Kundze nokāpa no skatuves un sākās izrāde. No priekškariem izslīdēja pilnīgi kaila, melnādaina, gadus piecpadsmit vai sešpadsmit veca meitene. Flauta kunkstēja kā tikko dzimis bērns. Meitene sāka žigli šaudīties apkārt, viņa norāva pie dažādiem aizkariem piestiprinātos melnu mežģīņu lakatus un tina tos sev apkārt. Skatītāji, kas bija gaidījuši pavisam otrādu secību - no apģērbtas miesas līdz izģērbtai - pārsteigumā klusēja, neatskanēja ne piekrišanas saucieni, ne svilpieni. Drīz melnās mežģīnes cieši ieskāva visu meitenes augumu. Meitene dejojot izlieca augstu paceltās kājas; šķita, ka viņa kļūst garāka, vairāk nobriedusi. Visbeidzot viņa uzlika galvā zaigojošu kroni.
Priekšā izlēca otra meitene. Uz viņas baltās ādas bija prasmīgi uzkrāsoti melni kauli, tāpēc viņa izskatījās pēc dejojoša skeleta. Viņas kustības bija neveiklas un stūrainas, saraustītas, tomēr viņa dzenāja melno meiteni apkārt skatuvei; vispirms viņa norāva meitenei kroni, pēc tam visus lakatus. Ar katru nozagto lakatu melnās meitenes skrējiens kļuva gausāks. Asarām vai sviedriem līdzīgs šķidrums plūda pār upura seju un sūcās no matiem, tas sabiezēja un sakrokojās kā stingstošs vasks, veidojot grumbas un rievas. Melnās meitenes miesa atsedzās arvien vairāk - un viņa nepavisam vairs neizskatījās jauna. Viņa bija sakrunkojusies kā žāvēta plūme. Kad tika norauts pēdējais plīvurs, viņa bija veca sieviete, nogurusi un salīkusi, ar izkaltušām krūrim; lēnītēm viņa kliboja uz priekšu. Dejotāja-skelets satvēra savu gūstekni un aizvilka aiz smaga aizkara, un flauta vārgi novaidējās.