Brīdi pēc neomulīga klusuma un kāju šļūkāšanas atskanēja aplausi. Abas meitenes izlēca uz skatuves, lai paklanītos. Melnā meitene vairs nemaz neizskatījās veca.
- Tiešām glīti nostrādāts, - teica Gupta. - Būs jāiemācās tas triks ar drēbēm. Lipīgs audums, kas sagrumbojas kā veca āda.
- Tad tas bija tikai triks?
- Papildināts ar viltīgiem dejas soļiem un žestiem.
Kundze atkal uznāca uz skatuves.
- Paldies jums, uzmanīgie skatītāji! Un tagad kārta ceļojumam caur pieciem elles vārtiem.
Bet šajā mirklī Alekss pats iegāja pirmajos elles vārtos. Viņš gribēja paplikšķināt pa savu maku, bet maka vairs nebija. Apspiezdams kliedzienu, viņš iztaustīja savu apģērbu, noliecās un pustumsā taustījās starp kājām - gan basām, gan ieautām sandalēs.
- Mans maks! Vai kāds nestāv uz mana maka?
Tad viņš izslējās un sagrāba Guptu.
- Vai tu joka pēc paņēmi manu maku? Atbildi!
- Neko tamlīdzīgu es nedarīju. Varbūt maks nokrita zemē pie ieejas, pēc tam, kad tu samaksāji. Tev likās, ka ieliec to atpakaļ, bet tas izslidēja. Tā mēdz gadīties.
Ieskanējās flauta. Alekss ar elkoņiem izlauza sev ceļu laukā no zāles un izprašņāja durvju sargu, tad pārmeklēja grīdu.
- Kaut ko atradi? - Gupta bija sekojis Aleksam pa pēdām un viņa seja pauda draudzīgas rūpes.
- Itin neko. - Alekss satvēra indieti un aptaustīja tam visas maliņas. - 1ū teici, ka šai vietā mani izģērbšot līdz dvēselei. Bet nepateici, ko no manis noraus nost.
- Man jāiebilst. Bet es piedodu tev tavu nesavaldību. Tik drausmīgs pārdzīvojums.
Alekss atrāvās atpakaļ.
- Liela gan jēga no tevis aptaustīšanas. Cik man zināms, maks varētu būt tavā tūplī. Lūdzu, Gupta, es tevi lūdzu, ja mans maks ir pie tevis…
- Tas nav pie manis. Pilnīgi noteikti ne.
Alekss atkal pievērsās durvju sargam, kurš ar pieklājīgu interesi bija vērojis notiekošo.
- Vai kāds jau aizgājis no izrādes?
- Jūs abi, kungs.
- Es jautāju par citiem.
- Pēc pirmās dejas? Tā nemēdz darīt.
- Tātad zaglis ar manu naudu vēl ir tur iekšā.
- Tev paveicies, kungs. Tev tikai jāstāv šeit un jāvaicā katram, kurš ies prom.
- Kas jāvaicā?
- Vai gadījumā viņš nav pacēlis tavu maku.
- Es gribu, lai izrādi pārtrauc. Es gribu, lai visus pārmeklē. Zagšana ir pretlikumīga.
- Neapšaubāmi, bet šovakar pie mums ir četrdesmit cilvēki. Kurš viņus pārmeklēs?
- Es pats - ja tu aizslēgsi durvis.
- Ja daži no viņiem pretosies, ko tad? Ja negribēs, lai viņus tik intīmi apgrābsta?
Alekss iestenējās. Viņš satvēra tunikā paslēptā asā grieķu naža spalu. Durvju sargs ar izteiksmīgu kustību pavilka tuvāk uz plaukta novietoto nūju. Alekss lāva rokai noslīgt.
- Es gribu savu laternu, - viņš teica.
- Kungs, tu nedrīksti nest laternu iekšā. Tā var izjaukt izrādes gaismas spēli.
- Es gribu paņemt savu laternu un iet mājās. Likties gultā.
- Neej prom, - teica Gupta. - Tagad, kad iznīcības plīvuri ir norauti, zaglim varbūt ierunāsies sirdsapziņa.
- Maz cerību. Es netaisos palikt vienā istabā ar cilvēku, kurš nupat mani izpostījis.
- Nu gan tu pārspīlē.
- Man vairs nav naudas, Gupta. Nav nemaz. Es esmu ubags.
- Atļauj piedāvāt tev aizdevumu. Es varētu piešķirt kādu pusotru šekeli tavu pašreizējo vajadzību apmierināšanai.
- Vai ar tādu dāsnumu tu sevi neizputināsi?
- Diemžēl neesmu Krēzs. Bet tev ir tiesības atteikties. Sargi savu lepnumu.
Kam piederēja nauda, kuru Gupta gribēja aizdot? Guptam pašam? Vai varbūt tomēr Aleksam?
- Aleks, es negribu pats nonākt nabadzībā. Nosaucu tev summu, ar kādu varu atļauties riskēt.
- Paldies, es padomāšu par tavu piedāvājumu.
- Es palikšu un noskatīšos līdz galam izrādi, par kuru esmu samaksājis. Pirmā deja bija ārkārtīgi pamācoša. Esi piesardzīgs mājupceļā, mans draugs.
- Domā, ka man kāds uzbruks? Vēlreiz aplaupīs?
- Satraukta dvēsele soļo neapdomīgi, jo tai šķiet, ka nekas ļaunāks vairs nevar notikt. Cilvēks ar tādu dvēseli sāk pievilkt nelaimes.
- Man ir nazis. Un es to pielietošu.
Galvu pieliecis, Gupta ieklausījās flautas vaimanās.
- Atvaino, bet es negribu palaist garām kādu noderīgu atklāsmi. - Un viņš aizlavījās prom.
Alekss soļoja prom, nesdams laternu kreisajā rokā, labo turēdams uz naža spala.
Iebraucamo vietu "Starp ādām" viņš sasniedza bez starpgadījumiem, bet gulēja ne pārāk labi. Laimīgā kārtā viņš vēl varēja cerēt uz kredītu - protams, ja Gupta ne- izpļāpāsies Kamberčanianam. Un kas zina, ko nesīs Tesānijas apciemojums - ja viņa patiešām ieradīsies. Viņš koncentrējās, lai iztēlotos, kā viņa nākamajā pēcpusdienā atbrauc, pildīdama savu solījumu. Ja viņa neieradīsies…
Tesānija uzmanīgi aplūkoja viņa tukšo istabu.
- Vai tev nav nekā, ko tu varētu pārdot?
- Tie septiņi šekeļi bija aizdevums tev un Moriēlam.
- Aizdevums? Bez kvīts? Nē, tas bija tavs ieguldījums riskantā pasākumā.
- Pasākumā, kurā pagaidām visi ieguldījumi ir tikai manējie. Ieskaitot tīstokli.
- Tīstoklim pašam par sevi nav nekādas vērtības. Tev nav ne jausmas, cik pūļu, zināšanu un prasmes esam ieguldījuši mēs ar Morī. Man šķiet, ka tava attieksme nav godīga.
- Bet kāds ir jūsu pūļu rezultāts?
- Tūrklāt tu esi drausmīgi nepacietīgs. Mums jāvirzās uz priekšu piesardzīgi un viltīgi. Vēl trīs dienas - un tad es varēšu tevi pārsteigt. Dot kādu mājienu jau tagad - tas nozīmētu samaitāt visu prieku.
- Trīs dienas. Un ko lai es iesāku tagad? Iebraucamās vietas īpašnieks taisās pasniegt man rēķinu. Man vajag naudu.
(Guptas pieticīgo piedāvājumu Alekss gribēja atstāt rezervē.)
- 1b jebkurā laikā vari pārdot pats sevi.
- Vai tad neesmu to jau izdarījis?
- Es runāju nopietni. Man šķiet, ka es varētu panākt, lai mans tēvs nopērk tevi manām vajadzībām. Viņš samaksātu tev veselus četrdesmit šekeļus. Dzīve tev nebūtu grūta. Es piešķirtu tev daudz brīvības, lai mēs varētu nodarboties ar mūsu intrigu. Daudz kas veiktos vieglāk, ja tu būtu zem mana jumta.
- Un zem tavas tupeles. Lai es pārdotu sevi tev? Īli laikam joko.
- Būt vergam - tas nav negods. Tā ir tikai neveiksme. Es varētu tevi aizsargāt.
- Es būtu pēdīgais muļķis, ja iekristu šai slazdā. Kāda vājprātīga iedoma. Pārdot sevi verdzībā piecas minūtes pēc ierašanās Bābelē?
- Tā mēdz gadīties.