- Tad jau labāk es došos prom.
- To tu nevari. Tu nevarēsi pie vārtiem samaksāt par izeju.
Ar Guptas aizdoto naudu viņš varētu samaksāt! Bet Tesānija nezināja par Guptas piedāvājumu.
- Tūrklāt tev jāpaliek šeit pilnu Mēness kalendāra mēnesi. Topošo pilsoņu uzņemšana pilsētai izmaksā daudz.
Vai viņam atļaus pirms noteiktā laika iekāpt amfībijā? Kad Alekss iedomājās par amfībiju, tā ietinās putekļu mākonī un vairs nebija saredzama. Viņš vairs lāgā neticēja tās esamībai.
Nauda. Par pāris monētām viņš varētu pārdot savu nazi.
Nekad neatbruņojies! Nekad nepaliec bez iespējas aizstāvēties! To Mičs bija iekalis viņam galvā pirms daudziem gadiem.
- Vēl trīs dienas? Hi vari to apzvērēt?
Viņa pārmeta krustu sev pār sirdi, tad pieskrēja pie loga un uzsauca savam pagalmā atstātajam sarkanma- tim miesassargam.
- Nāc šurp, Praksis! Pavadi mani. Es gribu doties prom.
Alekss atskārta, ka viņa pirksti tausta nazi. Varbūt viņam vajadzētu beigt uztraukties. Tesānija. Ak, Dievs! Kad puisi iedzen stūrī, viņš izlaiž nagus, ja vien nesabrūk…
- Šai pašā vietā pēc trīs dienām?
- Zvēru, ka atgriezīšos.
Protams, ka viņa atgriezīsies. Briesmu dvesma viņu uzbudina.
Pret koka durvīm atsitās dūre.
- Iekšā! - Tesānija iesaucās, un ieklamzāja Praksis, kasīdams savu krūšukurvi.
- Padomā par manu piedāvājumu, - maigi teica Tesānija. - Tas nāk no sirds. Hi netiksi pārtaisīts par einuhu vai ko tamlīdzīgu. Tas būtu nelikumīgi. Lai kaut kas tāds notiktu, tev vispirms vajadzētu izvarot saimnieka meitu. - Viņa piemiedza ar aci. - Nopietni, tu darītu labi, ja piekristu. Ja mūsu pasākums būs veiksmīgs, tad tev drīz pietiks naudas, lai atpirktu savu brīvību. Šobrīd tev jānomaksā tikai viens muļķīgs viesnīcas rēķins. Bet vai tu nezini, ka brīvam cilvēkam izdevumi krājas milzu kaudzēs? Ja nevari savam vārdam pievienot ceturtdaļšekeli, tev nav uz ko cerēt.
Alekss mēmi lūkojās uz Tesāniju.
- Tev būs taupīšanas periods, - viņa iedrošināja. - Lai varētu sevi pārdot, vispirms jākļūst par pilsoni. Vienu nedēļu tev vajadzēs pavadīt Bābeles tornī. Kam gan vajadzīgs vergs, kurš nerunā babiloniski?
Un kādas spēlītes Tesānija izspēlēs ar datora kasetni un gaidāmajām Deboras un Marduka kāzām, kamēr Alekss apzinīgi mācīsies babiloniešu valodu?
Juzdamies sarūgtināts, viņš teica:
- Var saprast to cilvēku, kuram radīsies aizdomas, ka tu gribi dabūt mani par vergu daudz stiprāk, nekā es gribu tevi. Kurš te ko pārdod, un kam?
- Intriģējošs jautājums, - viņa piekrita.
Ar to arī beidzās Tesānijas apciemojums.
Alekss atkal klīda apkārt, ar bronzas saspraužamo adatu pie gurnauta viņš bija piespraudis mazu maisiņu ar Guptas aizdoto pusotru šekeli.
Nu jā, naudu viņš aizņēmās gandrīz tūlīt pēc Tesānijas aiziešanas. Būt pavisam bez naudas bija pārāk bīstami; šai ziņā varēja Tesānijai piekrist. Tas bija tāpat kā būt atbruņotam. Būtībā Debora bija Alekša parādniece, viņai vajadzētu Aleksam atdot visu naudu, ko viņš bija zaudējis. Tieši viņas pazušanas dēļ - viņas dezertēšanas dēļ - Alekss grima nabadzībā, bet diez vai viņš varētu publiskā vietā pieprasīt šī parāda atdošanu, ja Deborai un labklā- jīgajam Šazāram gadītos iet viņam garām.
Pusotra šekeļa atelpas brīdim. Pagaidām atlika vienīgi aizmirst par Kamberčaniana nezināmu apjomu rēķinu - vismaz līdz rītdienai. Vai parītdienai, vai aizparītam.
Gupta nebija prasījis kvīti. Varbūt summa šķita pārāk niecīga. Varbūt Gupta patiešām bija viņa draugs. Varbūt viņš klusībā smējās par Alekšu un nejuta ne mazāko vēlēšanos ieskrāpēt mālā vēsti par naudu, kurai pats bija licis pazust.
Nespēdams aizmirst par naudu - ik reizes, kad viņš mēģināja to darīt, viņš atkal to atcerējās - Alekss aizgāja pat līdz Varavīkšņu dārziem un Gaisa dārziem.
Dārzi klāja septiņas Nebukadnecara pils terases - saules pusē. Ielas līmenī tur bija ierēdņu kantori un noliktavas, un ziemeļaustrumu stūri iespiestais Brīnumu kabinets. Šoreiz Alekss tuvojās pilij no dienvidiem, kur plati marmora pakāpieni veda augšup, projām no putekļiem un drūzmas, augšup zaļumu pavēnī. Tam, kurš skatījās no ielas, pirmajā rindā augošie ciedri un cipreses, mandeļ- koki un vīģes, Senaheribas kokvilnas koki un olīvas pa pusei slēpa un pa pusei atsedza augšējās stādījumu rindas, lidzīgi kā kalnu terases pa pusei aizsedz un pa pusei liek noprast augstāku terašu esamību; vienīgā atšķirība, ka šis kalns īstenībā bija ēka, garumā izstiepies zikurāts ar septiņiem kolonnu ietvertiem stāviem.
Ceļu augšup apsargāja daži maķedoniešu un persiešu kareivji, bet neviens no tiem necentās Alekšu aizkavēt. Bariņš smalku, grezni saposušos dāmu stāvēja uz kāpnēm un tērzēja, bet kalpi vicināja no spalvām darinātus vēdekļus pār savu kundžu galvām. Trīs magi melnos tērpos un smailās cepurēs kāpa lejup, iegrimuši nopietnā sarunā: astronomi, astrologi vai Marduka cilvēki?
Alekss uzkāpa līdz pirmajai terasei, brīdi tur pastaigājās, tad pa marmora pakāpieniem devās uz nākamo terasi. Palmas, papardes, efejas un strūklakas. Viņš izpētīja vienu terasi pēc otras, atrazdams tur gan jasmīnu biezokni, gan miniatūrus skujkoku mežus, gan smiltājus ar kaktusiem, gan smagās terakotas vāzēs augošus apelsīnu kokus, lauru kokus un avokado. Visur plūda kanāli, no augšējām terasēm uz apakšējām gāzās dzirkstoši ūdenskritumi, strūklakas meta šļakatas pret debesīm, lūr bija arī skulptūras: melna obsidiāna sfinksa, spārnots vērsis, zilonis. No katras terases aizmugures daļas kolonnu balstīta arkāde veda uz pils telpām.
Kļūt par Bābeles dārznieku, kopt Gaisa dārzus! Aizmirst par mazo tīstoklīti, par Tesāniju un Marduku un par naudu! Alekss bija pagājis garām vairākiem dārzniekiem, kas darīja savu darbu. Un, lūk, kur vēl viens vecs vīrs šļakstīja ūdeni uz akmens plāksnēm, lai no tām neceltos gaisā putekļi.
- Labdien, dārzniek.
- Labu dienu ari tev, grieķi.
Vira pleci bija salīkuši, rokas kustējās lēnām, uz grumbainās ādas vīdēja vecuma plankumi.
(Vecotēv, vai tev nevajadzētu mierīgi sēdēt šūpuļkrēslā uz lieveņa ar pledu uz ceļgaliem, nevis strādāt Bābelē?)
Dārznieks bija pārcēlies uz Bābeli, būdams jau vecs un noguris vīrs. Vai tad viņu neuztrauca tas, ka šeit viņš nomirs vēl drīzāk? Vai Bābele viņam bija veids, kā īstenot nāves alkas? Šajā mežonīgās audzelības vidū, šajos dārzos, kas bija bojāejas pretstats un noliegums? Vai kaut kas tāds vispār iespējams?
- Ko tu tā skaties, grieķi?
Dārznieks sāka klepot; tās bija biedējošas, gārdzošas skaņas. Viņa klepus šķita ļaunāks nekā slimajam vīram tirgus laukumā.
- Vai ar tevi viss kārtībā? TU esi jau vecs.
Dārznieks nospļāvās, ar sandali izberzēja krēpas, tad
pasmaidīja, atsegdams robainu zobu rindu.
- Jāmirst ir visiem, puis. Pat jaunais valdnieks guļ uz nāves gultas, un tikai trīsdesmit trīs gadus vecs. Bet viņam ir drudzis… Klau, puis. Katrā ķermenī šūnas atjaunojas tikai noteiktu reižu skaitu - tam pastāv dabiska robeža, vai ne tā? Pilsēta vai karaļvalsts galu galā arī ir tāds pats ķermenis. Un ko tad, ja polisei vai valstij arī ir tāda dabiskā robeža - kā jebkura dzīvnieka ķermenim? Tā polise, no kuras es ierados (Alekss nosprieda, ka viņš runā par Ameriku), šķiet sasniegusi šo robežu. Sava ķermeņa robežu… Padomā par to.
Vai šim vīram bija taisnība? Vai dārznieks šo patiesību uzzinājis šeit, Bābelē? Šeit ieguvis Heiristikas institūtam tik būtisko uzskatu, ka jebkura sabiedrība jau no paša sākuma ir ierobežota, ka tā ietver sevī savas ilgša- nas robežu?