Dārznieks palūkojās apkārt, kā priecādamies par savām novērošanas spējām un varbūt pat gaidīdams, ka puķes un lapas sāks sajūsmā aplaudēt; un Alekss atcerējās savas kādreizējās aizdomas, ka visu šeit notiekošo novēro sīkas lēcas un ieraksta miniatūri mikrofoni. Vai šī dārznieka asprātība un gudrība arī jau bija ietverta datora failā - tālumā, Heiristikas institūta pazemē?
Vai varbūt dārznieks bija ieradies šeit tieši tāpēc, lai tiktu pie šīs gudrības kripatas? Lai tā viņu mierinātu pirms neizbēgamās šķiršanās no pasaules?
Šai pilsētā notika daudz kas dīvains. Cēlās dīvains apziņas paisums - it kā to vilktu pie sevis senais - un vienlaikus daudz jaunākais - mēness, kurš reiz spīdējis virs īstās Bābeles.
- Aleksandrs mirst no drudža, - dārznieks murmināja. - Vakar daži vienkāršie kareivji sadumpojās. Viņi gribēja zināt patiesību. Vai viņš mirs, vai ne. Viņus biedē nākotne bez Aleksandra. Valdnieka ieročnesējiem un nemirstīgajiem nebija viegli viņus nomierināt. Kareivji aprima vienīgi tad, kad tiem parādija pašu Aleksandru.
Vecais zēns fantazēja, kā pa sapņiem stāstīja veca vīra teiksmu - par vakardienu, par savu jaunību, par dzīvi pēc vairāk nekā divtūkstoš gadiem.
Aleksam šķita, ka tālumā, lejpus lapotnē ieslēptajām terasēm, lejpus daudzām balustrāžu kārtām viņš redz Deboru, kas pastaigājas tur kopā ar Šazāru, Sina priesteri. Viņš cieši satvēra efejām apvītās margas. Abi stāvi bija pārāk tālu, lai Alekss varētu justies pārliecināts, ka tie ir viņi; tad tos aizslēpa banjana koks.
Viņš jau grasījās traukties turp, līkumot lejup pa zaļo labirintu no stāva uz stāvu, mēģināt pārtvert tos abus, bet tad dārznieks teica:
- Bet kāpēc tu neaizej viņu apciemot?
- Apciemot ko?
- Aleksandru, kuru gan citu?
- Bet… viņš taču ir valdnieks. Valdnieku nevar tāpat vien apciemot.
- TU jutīsies pārsteigts. Es šo to uzzināju, kad strādāju pilī. Vai es tikko tev neteicu, ka vakar viņu apciemoja karavīru delegācija?
- Bet… (Bet īstenībā viņa nemaz nav!) - Bet viņš taču mirst, - teica Alekss, atcerējies par varbūtējo mikrofonu klātbūtni.
Dārznieks īsi iesmējās.
- Viņš mirst jau diezgan ilgi. Tas kļūst garlaicīgi. Tautieša apciemojums viņu varētu iepriecināt. Tūrklāt jūs, grieķi, esat izslavēti ar savu demokrātiju… Nūjā, tas bija kādreiz. Tagad jums nākas pazemoties un līst uz vēdera, un taisīt reveransus.
- Vai tu domā, ka es patiešām varu apciemot Aleksandru?
- Manuprāt - jā. Kas tev liedz apvaicāties? Es jau esmu tikai dārznieks.
Tas šķita neticami. Aleksandrs Lielais gulēja nāves gultā kaut kur šai pašā ēkā, varbūt tikai simt solu atstatumā… Alekss to zināja. Skaidrs, ka viņš to zināja. Bet viņam nekad nebija ienācis prātā, ka Aleksandrs patiešām ir te.
Pēkšņi visas problēmas atkāpās. Debora un Šazārs pazuda tālā apziņas stūri, pārvērtās par lellēm. Tesānija un Kamberčaniana rēķins izgaisa.
Tātad valdnieks Aleksandrs tik tiešām eksistē? Vai varbūt vecais vīrs tikai atļāvās pajokot, iebarot Aleksam sapuvušu vecišķa humora kumosu?
- Puis, ja tu man netici, tad aizej līdz apakšējai terasei. Pavaicā sargam.
- Es pavaicāšu.
Jā. Jā. Un vēlreiz - jā.
Alekšu pārmeklēja, lai pārliecinātos, ka viņš nav noslēpis ieroci; savu dunci viņš jau bija atdevis labprātīgi. Viņš bija ietērpts svešā zeltainā tunikā - gadījumam, ja viņa paša tunika būtu saindēta, bet varbūt arī tāpēc, lai parastā drāna neaizvainotu Aleksandra drudžainās acis. Neizskaidrojami līksms kambarsulainis paskaidroja Aleksam, kā noskūpstīt viņa pirkstgalus un paklanīties, kā pēc tam nokrist ceļos un uz ceļgaliem šļūkt uz priekšu.
- Viņa majestāte šodien ir senajā, draiskajā noskaņojumā, - vēstīja kambarsulainis, kamēr Alekss sesto reizi izmēģināja paklanīšanos. - Reizēm viņš jūtas labāk. Viņš pieceļas, ietērpjas lauvās ādā un vicina vāli kā Hērakls. Citreiz viņš ir Hermess - ar spārnotām sandalēm, zizli un platmaļu cepuri. Vai Amons - čabatas un purpura apmetnis un ragi uz galvas. Dažkārt viņš uzvelk puķainas drēbes, tad viņš ir dieviete Artemīda. Bet ne šodien.
Divu sargu ielenkumā - viens bija nemirstīgais grezni izšūtās drānās, ar šķēpu, kura galam bija granātābola apveids, otrs - strēlnieks sarkanzilā tērpā - kambarsulainis Alekšu ieveda pils dziļumos; viņi nogriezās te pa labi, te pa kreisi, pa mulsinošu maršrutu tuvodamies valdnieka rezidencei. Visur stāvēja greznas vāzes no pulēta ziloņkaula un grebumiem rotāta nefrīta, laupījums no Indijas un citām zemēm. Grīdas bija nošļakstītas ar parfīmiem un saldu vīnu. Kvēpināmajos traukos kūpēja mirres un vīraks.
Kambarsulainis viņus apstādināja pie divviru durvīm no tīkkoka. Durvis atdarījās, atklājot plašu telpu, kuras griestus balstīja dažādi palmu stumbri - tie bija mūrēti no ķieģeļiem. Pie logiem vieglās vēja brāzmās plīvoja muslīna aizkari, bet gaiss istabā bija tik smags, tik salds no smaržu zālēm un izlietā vīna, ka šajās smaržās jautās kaut kas slimīgs.
Gulta, kurā gulēja valdnieks, bija liela un zeltaina, ar kājām kā ķetnām un baldahīnu. Uz sudraba dīvāna gulēja sagumzīts purpura apmetnis, tam pa virsu bija uzmesti zelta diadēma un rokassprādzes, un koši sarkanas lentes.
Izstiepies guļus uz persiešu tepiķa - tā ornamentā ieausts kāds valdnieks meta beigtu zivi koku apēnotā dīķi - Alekss rāpoja pāri vilnas mezgliņu veidotajam ūdens klājam.
- Celies augšā, - teica kāda gurdena balss.
Alekss ieraudzīja Aleksandru, atzvilušu mīkstos spilvenos. Viņam mugurā bija ar pūķiem izšūts zīda halāts, visos pirkstos gredzeni ar dārgakmeņiem.
Valdnieks neizskatījās bezcerīgi slims. Bet vai tad viņš nebija slims ar to pašu drudzi jau piecus gadus? Arī trīsdesmit trīs gadus vecs viņš neizskatījās, drizāk viņam varēja dot četrdesmit trīs un tas vairs nebija nevaldāmais, muskuļainais iekarotājs. Jā, protams, šeit gulēja tikai Aleksandra avatārs, iemiesojums. Viņš bija drukns, spēcīgiem žokļiem, gariem, cirtainiem matiem un skumīgām, tumšām acīm, kuru vizošajā skatienā joprojām jautās ass prāts; spilvenos un slimībā iesprostots prāts. Vai tiešām viņam uz vaigiem bija uzziests sarkans smiņķis - un ari uz lūpām? Zods bija gļēvs, bez bārdas.
Visapkārt gultai bija saliktas vina blašķes un majolikas bļodas ar svaigiem un cukurotiem augļiem; slinki kūpēja smaržu stienīši.
Šī aina Aleksam lika atcerēties Nēronu, Obrija Bērd- slija zīmējumus, pāvestu Bordžiju - nākotnes rēgus. Varēja noprast, ka persiešu greznais dzīves veids Aleksandru samaitājis. Vai uz gultas bija nomesti tīstokļi, vai impērijas kartes? Nē, zīmējumi, kricelējumi, mistisku simbolu tabulas. Alķīmiķu diagrammas, astrologu horoskopi. Iespējams. Varbūt heiristiskās futuroloģijas uzdevumi.
Alekss prātoja, vai tik valdnieks gadijumā nav sazāļots ar narkotikām - kā gaišreģis vai Sibilla.
Viņš prātoja, vai beigās valdnieku nogalinās viņa paša sargi, vai ārsts iedos viņam pārāk lielu medikamentu devu - lai aizstātu viņu ar kādu jaunāku, un arī to nākamo tāpat pusapreibušu turētu gultā, atļaujot reizēm piecelties un padīžāties pa gaiteņiem Artemidas vai Hē- rakla drānās. Uz mirkli Aleksam iešāvās prātā biedējoša, nekaunīga doma: ko tad, ja viņam, Aleksam, paredzēts kļūt par nākamo Aleksandru?
Valdnieka augums šķita pa pusei paralizēts un iegrimis komā, bet kas notika ar viņa prātu?