Valdnieks stīvi lūkojās Aleksā. Iekrāsotās lūpas sakustējās:
- Nav daudz tādu, kas nāk apciemot ābolā iegrauzušos tārpu… Vīnu!
Apkalpotāja paklanījās, ielēja vīnu dārgakmeņiem greznotā kausā, pati nodzēra malku, brīdi nogaidīja; tā kā viņa nebija nokritusi uz grīdas un neraustījās agonijas krampjos, kauss tika pacelts pie Aleksandra lūpām un pagāzts, lai viņam būtu ērtāk dzert. Viņš strauji iztukšoja kausu. Vīna piles ritēja lejup pa viņa zodu, apkalpotāja tās noslaucīja ar salveti.
- Sūtņi, lūdzēji, burvji ar savu dziedniecību… Ar ko esi atnācis tu, grieķi? Ar ko tu gribi dziedināt pasauli?
- Ar Bābeli, - teica Alekss. - īstais ārstniecības līdzeklis ir Bābele. - Viņš pats tam ticēja. Dīvainā kārtā tagad, kad bija savām acīm ieraudzījis valdnieku, viņš vēl vairāk ticēja Bābelei.
It kā vīns - vai varbūt vīnā iebērtās narkotikas - būtu iekveldinājušas viņa iztēles dzīslas un spēcinājušas prāta muskuļus, valdnieks Aleksandrs dziedošā balsi ierunājās atkal.
- Mēs esam dzirdējuši teiksmas par zemes rītausmu un par zelta pusdienlaiku - mums šķiet, ka tas iestāsies divdesmit pirmajā gadsimtā, pēc kāda tagad vēl nepiedzimušā Mesijas ierašanās, vai varbūt trīspadsmitajā, vai četrpadsmitajā gadsimtā. Un mēs esam dzirdējuši arī teiksmas par ilgo, ļoti ilgo sabrukuma novakari. Varbūt pa vidu vēl atgadīsies atsevišķi uzplaukuma un pagrimuma posmi: jauni barbaru pūļi, lidojumi uz zvaigznēm, kas zina.
Bet nav jēgas par to runāt. Šobrīd ir rīta stunda un pēc miljons gadiem uz mūsu planētas joprojām turpināsies rīts. Un vēl pēc miljons gadiem. Pat agrā pēcpusdiena būs pavisam savādāka - un iespējams, ka mūsu planētu tad veiksmīgi pārvaldīs būtnes, kuras pašlaik ir tikai pāris collu garas: peles strupastes, cirslīši. Vai suņi, kas, stalti izslējušies, staigās uz pakaļkājām. Vai putni. Vai radījumi, kurus mēs šobrīd nemaz nespējam iztēloties, jo viņu senči vēl nav piedzimuši…
Kas attiecas uz mani, es dotu priekšroku cirslīšiem! Tās ir tādas mazas, spalvainas radībiņas, kas skraidelē pa mežu un slēpjas lielo paparžu un orhideju audzēs, kad pērkonīgiem soļiem garām aizdārdina lielās ķirzakas, dodamās uz savu nāvi. Bet tas ir tikai aizspriedums: vēlme vēlreiz atkārtot to pašu seno stāstu.
Kurš gan spēj sajust laiku? Kurš spēj pieskarties laika milzum plašajām velvēm? Nu jā, bet mums izdevās viltīgs burvju triks!
Viņš atraugājās un atvēma nedaudz vīna naksnīgas jūras krāsā, un apkalpotāja to noslaucīja.
- Skaidrs, ka antīkā pasaule ir vecāka par mūsējo. Tā ir kā vecs vīrs pretstatā mūsu plātīgajai jaunībai - kaut gan mūžs mums ir daudz garāks nekā lielākajai daļai senatnē. Salīdzinot ar mūsu rīta stundu, antīkā pasaule ir novakare, jo tā ir sena.
Tā, atdzīvinot civilizācijas rītausmu, kas sen pārvērtusies putekļos, mēs savā apziņā aizlecam milzumtālu uz priekšu - uz dzīves pēcpusdienu vai pat novakari. Mēs pasniedzamies pāri laika agrīnajam, vēl nenobriedušajam rītam - līdz citām, vēlīnākām nākotnes stundām…
Valdnieka teikto pierakstīja kāds rakstvedis, steidzīgi skrapšķinot savu stilu. Bet kam vajadzīgs šis pieraksts, ja katru vārdu noklausās mikrofons, ja visu redz slēptā kamera? Ja Bābelē vispār darbojās novērošanas aparatūra, tad tā neapšaubāmi uzraudzīja šo telpu. Un noteikti arī citas vietas visās pilsētas malās. Lai tiktu galā ar datu plūsmu, novērotāju brigāde droši vien izmantoja visjaunākos, pa pusei jau patstāvīgi domājošos datorus.
Iespējams, ka Bābele, tik untumaini un vienlaikus nešaubīgi pieņemot un padarot par savām senatnīgas, svešas ieražas, bija kļuvusi par pirmo polisi visā pasaules vēsturē, kurai piemīt pašapziņa; sevis apzināšanās viņpus laikam un telpai. Kā nekur citur. Kopīgs prāts. \forbūt Bābele pati bija no cilvēciskām būtnēm veidots dators. Šī datora atmiņas mikroshēmas bija māla plāksnītes un vaskoti dēlīši.
Aleksandrs iegrozījās dziļāk spilvenos - pārguris, nomocījies. Viņš aizvēra acis; uz viņa plakstiem Alekss redzēja ar saberztu ogli uzvilktas svītras. Kambarsulainis parāva Aleksi aiz piedurknes. Vajadzēja doties prom.
Bet Alekss nekustējās no vietas. Viņš bija pateicis tikai dažus vārdus. Viņam gribējās bērnišķīgi vervelēt, nokrist zemē un uzticēt sevi valdnieka žēlastībai.
- Valdniek Aleksandr! - viņš iesaucās; kambarsulainis arvien neatlaidīgāk raustīja viņa piedurkni. - Majestāt, atļauj tev atgādināt, ka tu uzdevi man jautājumu.
Viens no Aleksandra acu plakstiem pavērās:
- Un tu man jau atbildēji.
- Taču es gribu tev pastāstīt vēl kaut ko! - Jā, bet kuru teiksmu Aleksam vajadzētu stāstīt? Teiksmu par mazo tīstokli? Teiksmu par Tesāniju? Teiksmu par Deboru, Ša- zāru un Marduku? Īstenībā tās visas kopā bija viena teiksma, tomēr, lai sasniegtu lielāku efektu, katru no trim šķipsnām vajadzēja atdalīt un pēc tam par jauni saaust kopā. Un Aleksandra viri neizmantoja spīdzinātāju pakalpojumus, lai izdabūtu patiesību, šim nolūkam tiem bija loģiķi… Aleksandrs jutās bezspēcīgs. Bet tas taču nebija apkaunojoši - paziņot par savu atradumu. Varbūt viņu pat atalgos. Kāds būs atalgojums? Pilns naudas maks? Deboras roka? Nē, patiesība…
- Majestāt, es atradu priekšmetu, kurš pagatavots, izmantojot nākotnes tekhne.
Pavērtā acs atkal aizkrita, bet piekrāsotās lūpas sakustējās:
- Vēl vienu pareģojumu grāmatu? Pastāsti to Aristan- dram, nevis man. Es pats esmu Bābeles pareģojumu grāmata, Apollona Prophetes.
Kambarsulainis nogrūda Alekšu uz tepiķa.
- Slikts puika, - viņš čukstēja.
Kad Aleksandrs četrrāpus atmuguriski virzījās laukā no istabas, viņa vaigi kaisa un smadzenes kūsāja.
Kambarsulainis noknakšķināja pirkstus, pieaicinot sargus.
- Pie Aristandra, uz otro.
Viņi steidzīgi soļoja pa kādu citu gaiteni, caur vīraka un mirru smaržām, garām divpadsmit durvīm, un apstājās pie trīspadsmitajām.
Kambarsulainis pieklauvēja un durvis atvēra garš, izkāmējis grieķis ar lielu, nokarenu degunu, kas līdzinājās tapīra snuķim. Viņš bija gadus piecdesmit vecs, gludi noskuvies, ar pagariem, cirtainiem matiem. Ap pieri viņam bija apsieta no sudraba pavedieniem austa lente. Viņa mantija bija no violetas vilnas drānas.
Viņa degungalā karājās pile. Viņš noslaucījās piedurknē, bet tūdaļ sakrājās jauns piliens. Vai nu vīrietis bija saaukstējies, vai arī viņa deguns līdzinājās stalaktītam un gadu gaitā bija pagarinājies, sakrājoties izpilējušā šķidruma atstātajai sviedru sālij.
Kambarsulainis izskaidroja situāciju un Aristandrs ielaida viņus iekšā.
Lielāko daļu grīdas, pusi gultas, visus galdus, dīvānus, sēdekļus un plauktus klāja augstas papirusu tīstokļu un vaskotu dēlīšu kaudzes. Pie sienām piestiprinātajās kartēs dīvainiem ģeometriskiem objektiem bija pievienoti ar sarkanu tinti uzkricelēti paskaidrojumi, kas izskatījās pēc zirnekļiem. Vienā stūrī stāvēja ūdens pulkstenis, pie loga - saules pulkstenis, un tur bija vēl daudz citu no bronzas un stikla darinātu iekārtu ar zobratiem, apaļām ripām un svirām.
- Priekšmets, kurš pagatavots, izmantojot nākotnes tekhne. Vai tā?
Aristandrs vispirms noslaucīja degunu, tad paraustīja savus cirtainos matus.
- Izstāsti, kādos apstākļos to atradi!
- Jā… Bet kas tu esi, kungs? - Alekss vaicāja.
- Muļķa puika, - noteica kambarsulainis. - Aristan- dra kungs ir galma futurologs.
- Es patiesi tas esmu. Un laiks skrien.
Alekss iespurdzās.
- Un man likās, ka Bābelē laiks stāv uz vietas.