- Mans laiks skrien. Tāpat kā valdnieka laiks.
- Kad viņš nomirs - vai tad iecels jaunu Aleksandru?
Aristandrs iecirta Aleksam svilinošu pļauku.
- Esi tik mīļš un sāc runāt par lietu.
Alekss atrāvās atpakaļ un sajuta šķēpa smaili sev pie muguras.
- Es… es atvainojos. Vai varu runāt par lietām, kas nav radītas Bābelē?
- Tas tev tiek atļauts, - Aristandrs palūkojās garām Aleksam uz abiem sargiem. - Vīri, jūs nedrīkstat atkārtot neko no šeit dzirdētā, citādi jūs ar nokaitētām adatām padarīs kurlus.
- Nu, tas bija apmēram tā… - Alekss stomīdamies pavēstīja daļu no sava stāsta.
Driz Aristandrs ar neatlaidīgiem jautājumiem bija izvilinājis gandrīz visu, ko Aleksandrs centās noklusēt. Šim vīram bija laba oža, viņš prata izspiest no stāstītāja visu līdz pēdējai pilei. Tad futurologa plānās lūpas savilkās smaidā.
- Manuprāt, mums derētu iedzert vīnu, - viņš noteica. Pastūmis nost papirusa tīstokļus, viņš sameklēja krūku un trīs vāpētus kausus. Un piepildīja visus trīs.
- Ko tu secini no viņa stāstītā? - Aristandrs vaicāja kambarsulainim.
Kambarsulainis dzesēja slāpes tik kaismīgi, it kā visu laiku būtu runājis viens pats.
- Tā ir sazvērestība, - viņš teica. - Nekas cits. No vienas puses - tā šķiet sarīkota diezgan vieglprātīgi. Bet vienlaikus jāatzīst, ka tai ir dziļas saknes - kaut gan es pagaidām vēl skaidri nesaskatu tās aprises. Un šis dumjais puika iekļuvis pašā sazvērestības vidū: viltīgs nevainīgais, ar nestabilu psihi.
Alekss juta, ka pietvīkst. Zaļknābis, lūk, kas viņš ir, joprojām tāds pats zaļknābis kā tas puišelis, kuru Mičs ne pārāk veiksmīgi pūlējās pataisīt par izdzīvotāju.
Bet vai tad vīrieši nav tie paši puikas, tikai pieauguši? Uz mirkli Alekss saskatīja kambarsulainī un Aristandrā augumā izstiepušos, novecojušus puikas. Viņš redzēja, kā no viņu miesas glūn laukā puišeļi, kas viņi reiz bijuši. Bet tuvumā nebija spoguļa - tikai dažas pulēta stikla ripas Aristandra futuroloģiskajā planetārijā - tālab Alekss nevarēja paskatīties pats uz sevi.
- Man ir tieši tāda pati nojausma, - Aristandrs bija vienisprātis ar kambarsulsaini. - Iespējams, ka dziļi iesakņojusies sazvērestība ir tikai iztēles rotaļa. Bet mēs nedrīkstam nelikties zinis par pravietisko zīmi, kas neapšaubāmi tiek mums dota.
- Kāda zīme?
- Zīme ir tas mazais tīstoklis, kas nokrita pie jaunā Aleksandra kājām - pie Aleksandra, kurš nes Ziemas - nāves gadalaika - vārdu! Mūsu karalis ir nobriedusi Saule tās pilnīgākajā plaukumā. Kādu gan citu norietu šī pilsēta var gaidīt, ja ne pasaules Ziemu?
-Aktā!
- Atvainojiet, ka iejaucos, - ieteicās Alekss, - bet man gan neliekas, ka mans vārds ir pietiekami svarīgs iemesls, lai ticētu manam stāstam.
Aristandrs enerģiski papurināja galvu.
- Tas nav iemesls. Tas ir iegansts, lai tev noticētu - tāds kā aizbildinājums. Tevis stāstīto var iekļaut dažādās prognozēs. Tās es sastādīšu vēlāk. Tavs stāstījums tās precizēs un izskaidros, dodot man iespēju izvēlēties vienu no vairākām iespējām, lai pārbaudītu nākamības ūdeņus un ieraudzītu tur atspoguļoto jēgpilno ainu. Tava ierašanās šeit nav neko daudz svarīgāka par septiņu kraukļu lidojumu pār valdnieka pili un to atstātajiem mēsliem uz valdnieka palodzes. Bet, uztverta kā zīme, tā kļūst tikpat būtiska. Zīmju tulkošanā pats galvenais ir prasme tās izmantot.
- Vai tu neieklausītos manā stāstā, ja mani sauktu, teiksim, Filips Springs?
- Kā nu ne? Ņemot vērā, ka mūsu valdnieka tēvs ir Filips? Un atceroties, ka pavasaris izlien no apakšzemes slēptuvēm?
- Es taču nevaru uzvarēt, vai ne?
- Par to man nekas nav zināms. Bet mums noteikti var noderēt viltīgs nevainīgais. Cilvēkiem kritis acis naivums, nevis viltīgums. Aleks, tev jāpasteidzas kļūt par Bābeles pilsoni - jau šodien pat! Kurā vietā gan var paslēpt tekhne, ar ko izlasīt šādu tīstokli? Tikai Bābeles tornī. Kur vēl sastapt magus, kas pārzina visus sazināšanās veidus? Tas tavs frizieris manīsies tīstokli iedabūt Bābeles tornī, lai tas tiktu atšifrēts. Un tev slepeni sekos daži braši kaušļi, viņi man visu paziņos.
Garais deguns noliecās uz Alekša pusi, kā grasoties viņu ieziest ar pēdējo nenoslaucītā svaidījuma pilienu.
- Aristandr, vai tu atbildētu uz vienu jautājumu? Kas notiek ar Marduka kundzi, kad viņas svētlaimes gads ir galā?
- Viņa kļūst par Pazemes priesterieni. Citiem vārdiem sakot, viņa palīdz aprūpēt Bābeles datoru.
- Par ko tu runā?
- Par datoru. Kā tev šķiet - kādā veidā tad tu iemācīsies babiloniešu valodu? Ar maģijas palīdzību?
Aleksam uznāca traka smieklu lēkme. Debora bija ceļojusi tūkstošiem jūdžu tālu un tūkstošiem gadu atpakaļ pagātnē, lai nevajadzētu strādāt par parastu datoristi. O, šis nu gan bija liktenis - ļaunāks par nāvi!
Ceturtā nodaļa, kurā Alekss dodas uz kalna virsotni, tad atrod slikti apmaksātu darbu pašā sasodītā pakājē
Divi bandīti noplukušos apģērbos neuzkrītoši sekoja Aleksam, kad tas iegāja Esagila kvartālā, beidzot uzņēmis kursu uz Bābeles torni. Ardievu, Kamberčaniana viesnīcas rēķins. Ardievu, grieķu dzīvesveids.
Bābeles tornis kļuva arvien augstāks, vienlaikus piepildīdams telpu un iesūkdams Alekšu sev klāt. Tas bija augstākais zikurāts, debesskrāpis starp zikurātiem zem dzidri zilām debesīm. Ar balustrādi segta terase vijās augšup tam apkārt un apkārt, pietiekami plata, lai pa to blakus varētu braukt vairāki ēzeļu pajūgi, kā tas patiešām arī notika. Ja spirāli atritinātu, tad ceļš šķērsotu visu pilsētu un iesniegtos tālu laukos aiz tās.
Kāpiens līdz virsotnei varētu aizņemt kādas pāris stundas, un tur viņam vajadzēs pieteiksies uz iesvētīšanu. Viņš nebija pārliecināts, vai šeit drīkst izmantot vertikālās kāpnes. Katra līmeņa sienās atvērās durvju arkas. Virs tām bija logi vēl divos stāvos, tātad iekšējām kāpnēm jābūt, bet, iespējams, viena līmeņa kāpnes nemaz neveda uz nākamo līmeni.
Viņš nolēma nemeklēt īsāko ceļu. Šis kāpiens bija ceļš uz iesvētīšanu un šim nolūkam veidots. Šķita, ka ir nepieciešams kājām mērot ceļu ap katru torņa līmeni, līdzīgi tam, kā vēlāk Kristum būs svarīgi visā pilnībā izbaudīt krusta ceļa pieturas. Nebūtu vēlams krustu pārvērst par trepēm, lai ātrāk nokļūtu Golgātā.
Sasniedzis trešo līmeni, viņš atspiedās pret margām, lai atgūtu elpu, un pamanīja, ka pussimt metru zemāk abi bandīti apmetas pie iekšējās sienas un sāk spēlēt kauliņus.
Cilvēki, izejvielas un produkti plūda viņam garām. Izejvielas - uz augšu. Produkti - lejup. Pilsēta un lauku rajoni no apakšas piegādāja pārtiku un jēlmateriālus. Tirgotāji tos veda augšup, mainot vienas preces pret citām, uzturot sakarus starp līmeņiem. Tornis bija milzu liela Arhimēda skrūve ar neskaitāmiem durvju caurumiem, kuros pazuda preces un materiāli un no kuriem iznāca līdzvērtīgas preces - kā rezultātā kāpostu krava torņa apakšā līdz nokļūšanai virsotnē būs pārvērtusies par saldumu, tīstokļu, smalku pinumu, smaržu un šaļļu kravu. Tomēr dažiem kāpostiem bija jānonāk arī virsotnē, citādi Olimpa iemītnieki dabūs cingu.
Lielāku un mazāku tautu kultūras turējās pie savām robežām, ko iezīmēja valodas barjeras. Alekss jau bija izgājis cauri valodu ciemiem, to skaitā - cik labi to visu zināt jau iepriekš - šumeru, akadiešu, asīriešu, hurriešu, hetu, feniķiešu un aramiešu.