Skatoties uz ņudzošajiem kvartāliem, kas izpletās lejā, viņam radās spocīga sajūta. Šķita, ka Bābeles tornis kļūst resnāks, nevis tievāks, kāpjot uz augšu. Tā vietā, lai sašaurinātos līdz smailei, tornis tiecās izplesties pāri Bābelei - kā Pizas tornis, tikai daudz lielāks, draudēdams sagraut visu pilsētu.
Viņš sagrīļojās un, pakāpies atpakaļ, kādam uzdūrās. Izpalīdzīga roka lāva noturēties kājās.
- Mīļais, vai reibonis?
Tas bija Gupta. (Un abi bandīti aši - lai arī neuzkrītoši - piezagās tuvāk.)
- Gupta, ko tu te dari?
- Neapšaubāmi dzenos pakaļ savam pusotram šeke- lim, ha-hā! Patiesībā esmu izlēmis, kāda būs mana nodarbošanās šajā pilsētā. Līdz ar to man ir jākļūst par pilsoni, jo atlikusi tikai trešdaļa no tūristam atvēlētā mēneša. Kāpēc veltīgi izšķiest naudu viesnīcās, ja es varētu to pelnīt? Tev laikam ir līdzīgi plāni, tikai nav naudas.
Alekss nodomāja, ka vajadzētu dot bandītiem kādu zīmi, bet Gupta to noteikti pamanītu. Žestu valodā pateikt, ka indietis negrasās pārmest Alekšu pāri margām - ka, gluži pretēji, viņš bija tā parādnieks, taču no Guptas jāuzmanās - prasītu ārkārtīgi sarežģītas slepenas pirkstu kustības. Alekss aprobežojās ar galvas pakasīšanu.
- Kādi tad ir tavi plāni? - viņš jautāja.
- Ha-hā, vai gan uzņēmējs, lai arī cik vienkāršs, atklāj savus noslēpumus pat draugam? Atļaušos tikai pateikt, ka tam ir kāds sakars ar burvju mākslu un lielisko izrādi, ko mēs vērojām tonakt. A, bet tu jau labāko izlaidi. Kā es to varēju aizmirst.
- Nesaki man, ka tu grasies kļūt par Kamberčaniana partneri!
- Kā tu to uzminēji?
- Hi nevari atļauties atvērt pats savu striptizklubu - ja vien tu esi turīgāks nekā izliecies.
- Tu gan man redzi cauri. Es atzīstos. Būšu vecā Kambera otrā uzņēmuma mākslinieciskais vadītājs.
- Hi atdarināsi Plīvuru namu? Apmācīsi metafiziskas striptīza dejotājas?
- Atdarināšu? Pārspēšu, mans draugs. Es uzburšu veselu jaunu dimensiju. Kailā patiesība, ha-hā. Kāpsim tālāk kopā. Ja tev atkal uznāks reibonis, nekavējies ņemt mani pie rokas. Es to sapratīšu pareizi.
Un notika tā, ka nākamajā ceļa posmā bija apmetušies indieši, tur valdīja karija sautējumu un cepešu marināžu smaržas.
- Laiks pēcpusdienas uzkodām! Es saožu samosu. - Žestikulējot un grieķiski vāvuļojot, Gupta vilka Alekšu uz pārtikas galdu pusi.
- Tev nav manis dēļ šeit jārunā grieķiski. Ja vēlies, runā savā valodā.
- Mīļais draugs, viņi šeit runā sanskritā. Es, protams, esmu pazīstams ar mūsu dižajiem indiešu klasiķiem, bet nevaru teikt, ka protu valodas pamatus.
Uzkoduši piparotas jēra samosas, klāt malkojot vēsu piparmētru jogurtu, viņi devās tālāk, bieži apstādamies, lai apmierinātu ziņkārību, kas Guptam piemita neizsmeļamā daudzumā. Tā viņi izgāja cauri Mazajai Ēģiptei, Mazajai Armēnijai, Mazajai Itālijai, Mazajai Skitijai un Mazajai Ķīnai (karojošo valstu vīna buķete). Alekss ne vārda neminēja par savu vizīti pie karaļa.
Septītajā Bābeles torņa līkumā Gupta pēkšņi iesaucās:
- Skat! Vai tur priekšā nav mūsu jaukā draudzene Debora?
Nu jau pēcpusdiena sliecās uz vakaru. Viņi tiešām bija aizkavējušies. Rietumos aiz fermām un tuksneša, saule bija nolaidusies un izskatījās pēc trīsoša kausēta zelta maisa, kas mirkli šūpojās pie horizonta, apklāts ar pāris saraustītu melnu mākoņu timekli. Gaisma apzeltīja Deboru, kas bija tērpusies dzeltenā linu ģērbā. Viņu pavadīja divi magi koniskās cepurēs.
- Viņa laikam nākusi caur iekšpusi, - teica Gupta, - pa īsāko ceļu.
- De-bo-ra! Ei, Deb!
Uz aurojošo Alekšu blenza vairāki japāņi, lai gan šai sektorā neviens japāniski nerunāja. Šai nebeidzamajā 323. gadā pr. Kr. Jamato valsts vēl nebija noslēgusi savus līgumus. Japāņi arvien vēl bija imigranti no Korejas kopā ar vietējiem matainajiem ainiem. Tādējādi Japāna bija Ķīnas sastāvdaļa, no kuras tā vēl tikai aizgūs rakstību. Bābeles japāņi runāja Konfūcija laika ķiniešu valodā.
- Deb! Ei! - Alekss sāka skriet, cenzdamies izvairīties no sadursmēm ar cilvēkiem.
- Pagaidi mani! - Gupta centās viņu panākt, sapinies atvainošanās un pārmetumos.
- Deb!
Šoreiz viņa dzirdēja un paskatījās. To pašu darīja arī magi. Debora vilcinājās, tad pamāja, taču magi aizrāva viņu sāņus uz tuvāko durvju pusi.
Pieskrējis pie tām pašām durvīm tikai dažus mirkļus vēlāk, Alekss nonāca augstā zālē, kur notika vairākas madžonga spēles. Dega lampas. Tālāk veda divas arkas, ko sedza zīda aizkari; neviens no tiem nekustējās. Koka kāpnes veda uz galeriju, no kuras tālāk bija vairākas atvērtas durvis, tad kāpnes turpinājās uz nākamo stāvu. Tik īsā laikā Debora un magi nevarēja sasniegt augšējo stāvu! Vai nu viņi bija izgājuši caur aizkarotajām arkām, vai arī izmantojuši mezonīna durvis.
- Kungi! - viņš lūdza. Iztraucētie madžonga spēlētāji paskatījās uz viņu. - Sieviete un magi. Uz kuru pusi?
Neviens neatbildēja, lai gan spēlētāji čivināja viens ar otru.
Alekss pieskrēja pie vienas no arkām, pašķīra aizkarus un ieraudzīja krēslainu zāli, guļamos paklājus uz grīdas, un vēl divas ar aizkariem klātas arkas uz torņa iekšieni.
Viņš metās pie otras arkas. Zāle aiz aizkara bija piekrauta ar rīsa maisiem. Atkal divas arkas tālumā. Nekādu bēgošu figūru.
Alekss traucās uz kāpnēm - sadūrās ar Guptu, nogāza viņu - un skrēja tālāk pa diviem pakāpieniem augšā.
Pirmās durvis veda uz saulrieta pielietu istabu, pilnu ar aizslietņiem, uz kuriem bija attēloti gārņi, vītoli un rozes; otrās - uz spoži izgaismotu guļamistabu. Uz ķeblīša jāteniski sēdēja kaila aziāte, ķemmēdama garus, melnus matus. Ķemmi nometusi, viņa aizlika roku mutei priekšā. Alekss steidzīgi atkāpās, pirms viņa sāk kliegt.
TVešā noplukuši telpa bija praktiski tukša, ja neskaita lielu, apēnotu vāzi uz lakota postamenta.
Elsdams viņš pārvarēja pēdējos pakāpienus. Kāpņu augšgalā bija vēl viena zāle, mazāka par iepriekšējām; to pildīja rietošās saules dzintara stari. Pudeles, bungas un burkas bija sakrautas plauktos un kaudzēs: pulveri, tinktūras, ziedes, marinētas čūskas, žeņšeņa saknes, zāļu kušķi, dzīvnieku orgāni. Vēl divas arkas un atkal kāpnes. Viņš izvēlējās kāpnes un nonāca karstos, miklos bēniņos, kur drīz vien atradās starp simtiem aukliņu, kurās uzvērtas no sijām līdz grīdai karājās čokurainas sēņu virtenes. Nekādu izeju, izņemot durvis, pa kurām viņš bija ienācis.
Viņš devās atpakaļ caur zāļu noliktavu. No galerijas bija dzirdamas niknas melodiskas balsis - un Gupta, kas lūdzās un kādu pierunāja grieķiski.
Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja, ka jaunākie madžonga spēlētāji ir metušies vajāt iebrucējus. Viens vicināja izrotātu damaskas gaļas cirvi. Vēl tālāk lejā spēļu galdi bija pamesti un zāli pildīja nikni ķīnieši (vai japāņi).
- Aleks, nāc tūlīt lejā! - sauca Gupta.
Alekss negribīgi paklausīja. Tiklīdz viņš bija rokas attālumā, Gupta sagrāba viņu un norāva pa pēdējiem pakāpieniem, vienlaikus apstrādādams Alekša galvu un plecus ar dūrēm.
- 1ū, idiota dēls! - kliedza indietis. - Manas dzīves muļķīgais lāsts! Mūsu senču plānprātīgais kauns!
Enerģiski un neskopodamies viņš sita un pļaukāja Alekšu, bet vienlaikus arī pamanījās to novest pa kāpnēm lejā un ārā no madžonga zāles. Tā kā aizkaitinātie ķīnieši joprojām sekoja, Gupta turpināja dzīt Alekšu palēk- šus sev pa priekšu, laiku pa laikam iesperdams viņam ar celi pa pakaļgalu, līdz briesmas bija garām.