Vai tad šai ceļojumā vispār varēja kaut ko pateikt pareizi vai nepareizi? Vislabāk bija klusēt. Pārējie pasažieri bija iegrimuši sevī, kā sakopojot spēkus, lai noveltu no ceļa lielu klints bluķi, lai iesprauktos pavisam jaunā pasaulē. Tikpat kā nedzirdēja tūristiem raksturīgu tērgā- šanu; viņu galvās skanēja tikai rimstošā dūkoņa.
Debora grieķiski noskandināja:
- Mēle man kā piesieta, miesu manu Tirpas pārņem, uguni visa tvikstu, Acis tumšas. Nevaru redzēt, ausīs Dārdina bungas…
Pirmajā mirklī Aleksam šķita, ka Debora atsaukdamās atbalso viņa paša domas. Bet nē, viņa laikam gan citēja kādu dzejoli. Jā, patiešām. Viņa skandēja vienu no Sapfo mīlas dziesmām. Sapfo no septītā gadsimta; šeit tas nebija anahronisms.
Dunoņa galvaskausā bija apklususi; kāpēc tad viņas galvā joprojām dārdēja bungas? Vai Alekša dēļ, vai Bābeles dēļ, vai Ištaras tempļa - svētās prieka mājas dēļ?
Debora bija no Ņujorkas; viņas un Alekša dzimšanas vietas atradās pretējās debespusēs. Varbūt Ņujorka viņai bija piešķīrusi tādas kā pirmtiesības uz Bābeli? Savā Ņujorkas dzīvē viņa strādāja par datoristi. Bijusi ari vēlme kļūt par aktrisi, bet šis sapnis iznīka, un to bija aizstājušas alkas beidzot izdzīvot vismaz vienu lomu.
Neko vairāk par Deboras iepriekšējo dzīvi Alekss nezināja, un arī pats viņš Deborai par sevi bija stāstījis tikpat maz. Visi tie, kas pirms desmit dienām ar starppilsētu autobusu Nr. 8 ieradās supermodernajā Heiristikas ciematā dienvidos no Kasagrandes, bija atstājuši savu pagātni aiz muguras. Viņu nolūks bija sastapt nākotni, kas radīta pagātnē - bet ne viņu pašu privātajā pagātnē.
Abi ar Deboru viņi bija nolaidušies Fēniksas Debess- ostas lidostā, lai pēc tam kopā ar vēl kādiem trīsdesmit citiem autobusā brauktu uz Nākotnes institūtu tuksnesī pie Heiristikas ciemata. Tās, ka viņi apsēdās blakus, nebija gluži nejaušs gadījums, bet par savām iepriekšējām dzīvēm viņi tika runājuši vienīgi autobusā.
Heiristika: pats par sevi šis vārds neizklausījās ne vairāk, ne mazāk dīvains kā dažu citu turienes ciematu nosaukumi. Hir bija ari Acteka. Un Meka. Salome un Bagdāde. Tagad gan Alekss jau zināja, ka "heiristika" ir sengrieķu valodas vārds un nozīmē jautājumu uzdošanas prasmi.
Heiristikas ciemats bija supermoderns, tāpēc galvenokārt neredzams. Vai tikpat neredzams kā nākotne? Gandrīz visas ciemata celtnes atradās pazemē, ar logiem griestos. Šī enerģiju uzkrājošā plānojuma īstais mērķis bija slēpt institūta patiesos apmērus. Iespējams, ka institūts bija vai nu mazāks, vai daudz lielāks, nekā varēja spriest pēc šīm stikla oāzēm, pēc mazajiem, vizuļojošajiem ezeriņiem, kas pavērās skatam no augšas: šaha dēlis, kur lauciņu vietā mirāžas vai spoguļi. Drīzāk tomēr spoguļi. Nākotnes institūts īstenībā bija daudzšķautņains spogulis, kas iesviež pagātnes atspulgu nākotnē. Bet ko pauda institūta absolventu sejas? To Alekss vēl nezināja. Vai tobrīd, kad viņš to zinās, viņam joprojām būs tā pati sejas izteiksme? Un Deborai?
- Skat, - viņa grieķiski teica.
Sākumā Bābelē visi runā grieķiski. Grieķu valoda ir pasaules valoda, to lieto ceļotāji. Tā bijusi sava laika angļu valoda. Šis laiks bija Aleksandra Lielā laiks, un šīs bija pēdējās viņa valdīšanas dienas. Tieši tagad Alekša vārdabrālis gulēja Nebukadnecara pili un mira no drudža.
- Skat, Aleks!
Priekšā pa labi un pa kreisi tuksnesi izraibināja koši zaļi lauki. Vizēja kanālu tīkls, kas apūdeņoja tīrumus…
Gluži ielauzusies papago indiāņu rezervātā Babilona nebija, tikai pienākusi pavisam tuvu, lai atrautos pēc iespējas tālāk no modernās civilizācijas: no dārdošajām, purkšķošajām komerciālās Arizonas iekšām. Ja papago - šie spilgto grozu pinēji - nebūtu atkāpušies dziļāk savu zemju vidienē, kur pārtika no pabalstiem, kamēr viņu nedaudzie badā sprāgstošie mājlopi nograuza pēdējo zāli nokaltušajās pļavās, viņi droši vien justos aizvainoti, redzot zaļojošo Babilonu un nojaušot, cik daudz naudas iztērēts, lai caur pazemi iesūknētu šurp ūdeni no rezervuāra viņpus Džilas upes krācēm, kas bija paredzēts upes straumes kontrolēšanai. Bet tuvāko papago ciematu no Bābeles šķira piecdesmit jūdzes, kuras vajadzētu noiet kājām. Indiāņiem viņu tukšaine joprojām piederēja beztermiņa valdīšanā. Robeža starp Babilonu un papago īpašumiem bija un palika svēta, neaizskarama; to šķērsoja vienīgi klijāni.
Skatoties uz šo jautājumu reāli - tā Alekss sev teica - Bābeles dēļ kaimiņos esošo indiāņu dzīvē nav mainījies itin nekas. Ja nebūtu Bābeles, neviens tik un tā netērētu naudu, lai iesūknētu upi indiāņu zemē. Tātad nekāda netaisnība nav notikusi.
Bet kāpēc šī doma vispār iešāvās viņam prātā? Vai viņam, trenētam izdzīvot, būtu uznākusi augstsirdības lēkme?
Ja tā, tad viņš ir muļķis. Tad viņš nav gatavs tam, kas viņu sagaida Bābelē.
Lai nu kā, papago indiāņu bija rikai kādi četri vai pieci tūkstoši. Bābeles iemītnieku - trīsdesmit vai četrdesmit reizes vairāk. Ļoti iespējams, ka daži no progresīvākajiem indiāņiem jau kļuvuši par Bābeles grozu pinējiem vai lopu ganiem.
Beidzot! Tālu priekšā Alekss ieraudzīja pilsētas mūrus; aiz tiem slējās Bābeles tornis.
Šoreiz viņš satvēra Deboras roku, taču, kad palaida to vaļā, Debora purināja plaukstas locītavu tā, it kā tur būtu nosēdusies muša. Viņas vara rokassprādzes nošķindēja vien.
Lupatsegas fragmentiem lidzīgajos lauciņos gar pilsētas mūriem auga puravi un sīpoli, rāceņi un kāposti. Laukus citu no cita atdalīja grāvji, gar grāvju malām ēnas meta dateļpalmas. Augstas, nobriedušas palmas - im tādu tur bija tūkstošiem; droši vien tās pārstādītas šeit jau kā lieli koki. Vairāki duči vīriešu un sieviešu gausā tempā noņēmās ar ikdienas darbiem: daži sūknēja ūdeni ar rokas pumpjiem, lielākā daļa nesa un iztukšoja ūdens spaiņus. Sievietes valkāja platas, ap vidukli sajoztas tunikas no kokvilnas auduma vai flaneļa. Gandrīz visi vīrieši savu kailumu bija pieseguši tikai ar gurnautiem.
Eifratas upe plūda tuvu gar pilsētas mūriem, savos ūdeņos nesdama kārklu pītas laivas. Dažās laivās bija piesiets viens vienīgs ēzelītis, bet citas milzu laivas veda pat trīs vai četrus aplokā sadzītus ēzeļus un vēl arī pasažierus, pārtikas kravas, vīna mucas vai kazas. Liela, no ķieģeļiem mūrēta cietokšņa tornī stāvēja daži sargi, vērodami un uzskaitīdami laivas.
Pītās laivas nebija nekāds ērts transporta līdzeklis. Pat ar airiem priekšgalā un aizmugurē un mastu vidū - tur plivinājās bura, kurai vajadzēja palīdzēt ieturēt kursu - pat ar visu to šīs pavisam apaļās laivas tiecās straumē griezties uz riņķi kā mašīnītes atrakciju parkā.
Tomēr tieši šādā veidā preces no Babilonas apgabaliem upes augštecē atkļuva līdz Bābelei - tās atnesa nerimtīgais ūdens. Tad laivu ādas apvalkus noplēsa no zaru karkasiem un uzkrāva ēzeļiem, kuriem tad tie bija jānogādā atpakaļ ziemeļos. Lai atpakaļceļā nezaudētu spēkus, ēzeļi gremoja salmus, kas bija izmantoti laivu polsterējumam, bet zari tika pārdoti iekuriem.
Tam visam bija sava jēga.
Ari Eifratai bija savs atpakaļceļš, lūr, kur upi vairs nevarēja saskatīt ne no pašas pilsētas, ne no augstmaņu muižām, kas atradās aiz tās dienvidu robežas, visa milzīgā ūdens masa tika izfiltrēta un attīrīta, un tad pa apakšzemes caurulēm aizsūknēta atpakaļ uz savu pirmavotu - aptuveni divdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Bābeles. No turienes, papildināta ar ūdeni no Džilas krācēm, upe atsāka savu tecējumu lejup caur zaļojošo Babilonu.