Tad Gupta apstājās.
- Nu tā, man izdevās tevi izglābt. Tagad tu esi mans dēls. Es uzņemos atbildību.
Jau krēsloja un pie daudzām durvīm mirgoja eļļas lampas. Dienas komerciālā satiksme bija beigusies, ēzeļi ratus nevilka un Bābeles torņa iemītnieki pamazām nāca ārā, lai izklaidētos. Alekss pamanīja savus bandītus slēpjamies netālā sienas stiprinājuma ēnā. Kāda joda pēc viņi neiejaucās agrāk? Izmisumā viņš nosodoši pakratīja galvu.
- Es tevi izglābu, vai ne? - turpināja uzstāt Gupta.
-Jā.
- Ā. - Gupta palūkojās apkārt. - No tavu darbu sekām tevi vajadzēja glābt kādam citam?
- Nē taču, - Alekss steidzīgi noteica.
Bez šaubām, sekotājus bija pārsteigusi viņa ārprātīgā ielaušanās ķīniešu kvartālā. Iespējams, viņš tos iepriekš bija samulsinājis ar savu gauso virzīšanos virsotnes virzienā. Lai maldinātu Guptu, Alekss ilgi un klusi lādējās par Deboras pazušanu.
- Interesanti, kāpēc viņa bija ar tiem magiem? - Gupta jautāja.
- Viņa gatavojas kļūt par Marduka sievu.
- Kā tu to zini?
- Nu… es dzirdēju.
- No tā puikas, kas bija mūsu viesnīcā un paņēma tavu naudu?
- Varbūt.
- Un tu esi greizsirdīgs uz Marduku? Tas izklausās bīstami. Kā persona, kas nesen kļuvusi atbildīga par tavu drošību, ha-hā, es iesaku tev uzmanīties. Nevajag vajāt sievieti, kas tūdaļ kļūs par dievieti.
- Tev laikam taisnība.
- Tomēr tu negrasies neņemt vērā manu padomu. Varbūt man vajadzētu atteikties no atbildības par tevi.
- Dari tā.
- Vēl ne. Vispirms mums jāatrod vieta, kur pavadīt nakti.
- Kādu nakti?
- Tas tumšais diennakts laiks, kas tuvojas. Vai ir vēl labāks laiks, kad ierasties tempļa virsotnē, kā līdz ar rītausmas stariem? Mums nav jābaidās, ka ierēdņi mums pievērsīs uzmanību tādā agrumā. Neuztraucies, es samaksāšu par tavu naktsmītni. Tu arvien vēl esi mans nomaldījies, muļķīgais dēls, līdz es tevi droši nogādāšu tempļa virsotnē.
- Paldies.
Viņi iegāja huņņu teritorijā, kas 323.g. pr. K. arvien vēl robežojās ar Ķīnu, un ātri atrada iebraucamo vietu. Izkārtne, par laimi grieķiski, to zīmīgi dēvēja par Bezdibeņa Malu. Tomēr vieta bija viesmīlīga, nepavisam ne līdzīga vēlāku laiku vācu alus zālei, lai arī par rotājumiem kalpoja izbāztas sērīgas zirgu galvas. Drīz pēc tam, kad Gupta ar Alekšu bija apsēdušies pie zirga gaļas steikiem un norūguša piena, telpā ieslīdēja arī abas ēnas.
Agri cēlušies, Alekss un Gupta sasniedza virsotni tūlīt pēc rītausmas, Deboru tā ari neredzējuši.
Terases pēdējais līkums izveda apaļā ķieģeļiem bruģētā laukumā. Tā centrā pacēlās strups ķieģeļu tornis ar dzelzs šķēpu virsotnē, kas kalpoja par zibensnovedēju. Koka durvis bija plati vaļā. Ārpusē pie galda sēdēja melnā ģērbies mags un šķiroja vaskotas plāksnītes ar ierakstiem.
Gupta noskūpstīja viņa pirkstu galus un paklanījās. Alekss darīja tāpat.
Ar zināmu patosu Gupta pavēstīja:
- Lūk, mēs esam atnākuši! Mēs kārojam kļūt par pilsoņiem dižākajā pilsētā, Dievu vārtos!
Abi bandīti bija nonākuši līdz ķieģeļu laukumam un tagad izklaidējās, vērodami panorāmu no balustrādes.
- Hmm, - sacīja mags. - Vārdus, lūdzu. Ierašanās datumus.
Tos viņi nosauca un tie tika ieskrāpēti vaskā.
- Gaidiet. - Viņš iegāja tornī - apskatīties datora ierakstus? Parādījās sargs, bruņojies ar divasmeņu cirvi, un atslējās pret stenderi. Mags driz atgriezās un ar mājienu aicināja Guptu un Alekšu iekšā.
- Neskaties atpakaļ, - murmināja Gupta, - bet mums seko. Tie divi cilvēki, kas bija iebraucamā vietā.
- Varbūt viņi ari vēlas kļūt par pilsoņiem.
- Viņi jau izskatās pēc babiloniešiem. Aleks, es nekad neesmu sastapis cilvēku, kurš neskatītos, ja viņam to liedz. Tti pat acis nepagriezi uz to pusi, kur nu vēl palūrēji.
Alekss ar steigu uzrunāja magu:
- Kungs, vai šeit nav gājusi garām sieviete ar tumšiem matiem ķiveres frizūrā divu magu pavadībā?
- Magu lietām ar tevi nav nekāda sakara, grieķi.
Mags veda viņus gar iekšējās sienas izliekumu, līdz
tie ieraudzīja kaut ko tādu, ka Aleksam vairs nebija Guptam jāatbild. Izliektā gaiteņa galā bija krātiņa durvis - lifta durvis. Mehānisks pacēlājs! Varbūt to pārvietoja zemes pievilkšanas spēks un tas bija grūti jāvelk augšā pēc katras nolaišanās? Bābeles torņa virsotnē bija šahta, kas iesniedzās zemes dzīlēs. Liftā varēja ieiet ap divdesmit cilvēku. Iekšā dega trīs eļļas lampas.
Mags atvēra durvis. Lai arī no plāksnes pie durvīm rēgojās dažādas sviras, nekādu pogu iekšpusē nebija.
- Nolaidieties Pazemē! Mirstiet kā grieķi; atdzimstiet par babiloniešiem! Kustieties, nu. Mums te nav jāpavada vesela diena.
Alekss ar Guptu iegāja liftā un mags aizslēdza durvju režģi. Lifts sāka krist. Lampu ugunis plaiksnījās, ēnas dejoja uz sienām; augšup traucās nokvēpusi ķieģeļu klints.
Reiz vakara (ja tiešām tas bija vakars) atpūtas stundā Alekss klida pa Bābeles iekšējiem pagalmiem. Viņa smadzenes dunēja no babiloniešu valodas. Jaunā valoda ātri vien iedzima viņā, veidojot locekļus un sajūtu orgānus. Kā sparigs auglis tā spārdija viņa galvaskausa sieniņas. Viņš bija apdullis, apmulsis, apreibis. Ja ticēt sajūtām, tad viņš staigāja miegā.
Dučiem kandidātu staigāja viņam līdzās pa velvētajām, lāpu apgaismotajām alām un ejām dziļi Bābeles kalna iekšienē. Viņu kustības atgādināja vēlāku laiku mūkus lūgšanā vai somnambulistiskus virves dejotājus. Reizumis kāds sāka dejot, palēcās vai virpuļoja. Tā notika, kad vārdu gūzma pēkšņi uzsprāga cilvēka galvā, satricinādama nervus. Spazmas atbrīvoja nogurušos locekļus.
Ja neskaita pusstundu pirms pamošanās un stundu pirms naktsmiera, pilsoņa kandidāti visu laiku pavadīja siltās, tumšās cellēs, pieslēgti mācību termināliem. Par viņiem rūpējās magi - zāļoja, hipnotizēja, baroja; izdzina uz pastaigām vai mazgāties.
Atpūtas periodi visiem nebija vienlaikus, tāpat šeit lejā nevarēja zināt, vai diena patiešām bija diena un cik tā gara. Alekss bija saticis Guptu tikai reizi, kad indieti veda uz viņa celli. Debora nebija redzama. Jau cik dienas? Piecas?
Vēl divas dienas, un viņš būs babilonietis.
Atpūtas periodos viņam sekoja bandīti. Viņi nemēģināja tuvoties, tikai rēgojās kaut kur netālu. Magi par viņiem nelikās ne zinis, tātad bandītiem bija tiesības atrasties torņa pazemē. Kur viņi ēda? Kur gulēja? Kā pavadīja pārējo laiku? Aleksam nebija ne jausmas. Reiz "vakarā" bija palicis tikai viens bandīts, bet nākamajā "rītā" viņa pārinieks atkal bija klāt. Mācību laikā un "naktīs" viņi laikam devās kaut kur citur.
Lai ari lāpu apgaismotas, alas izskatījās drūmas. Pāri galvai karājās ēnu masa, kas bija tumši mikla kā negaisa mākoņi. Sienas svečturi šķita radām tumsu vienlaikus ar gaismu. Šī bija mirušo valstība, kur rītos un vakaros dvēseles spiestas pārvietoties skumjas, apjukušas, murminot savas atmiņas vai nesaprotamus pārmetumus par nepadarītiem darbiem un nepasacītiem vārdiem.
Zāles un pārejas veda viena otrā - agrāk vai vēlāk cilvēks nonāca sākuma punktā. Pēc kāda laika neviens vairs nepievērsa uzmanību lielajām ar bronzu apkaltajām durvīm, kas atradās vairāku alu sienās. Durvīs bija aizslēgti režģu vārtiņi. Protams, pa vienām no durvīm varēja nonākt liftā, bet Alekss bija aizmirsis, pa kurām, līdz savā trešajā vai ceturtajā miglainajā pastaigā ieraudzīja, kā vārtiņi atveras un mags pavada grupu ar jaun- pienācējiem.