Выбрать главу

Iespējams, citas durvis veda pie datora un tā kalpo­nēm, Marduka iepriekšējām sievām.

Beidzot Alekss ieraudzīja Deboru. Viņa pastaigājās viena pati; viņš to pārtvēra.

-   Deb, sveika! Kā tev iet? - Kādā valoda viņš runāja? Grieķu, babiloniešu - vai abu sajukumā? Viņš īsti nezināja.

Viņa apjukusi uz viņu paskatījās:

-   Man iet… labi. 1b ari esi te?

-   Jā, jā. Klausies, Deb, es zinu, ka tu plāno apprecēt dievu vai vismaz viņa priesteri.

-   Šazāru, - viņa vārgi teica.

-   Nē, Marduka augsto priesteri. Šazārs ir tikai vidu­tājs.

-   Šazāru, - viņa atkārtoja. - Viņš gāja gar Ištaras tem­pli, kad es tur iegāju. Pārsteigts viņš man sekoja. Tikko es apsēdos, viņš nostājās man priekšā, domīgs, gatavs mest man klēpī monētu, lai apsteigtu citus, joprojām neziņā, lād Sina gars iegāja viņā un viņš bija pārliecināts.

Ja viņa arī izklausījās sazāļota un hipnotizēta, tad tā arī bija.

-   Jā, bet tu neprecēsi Šazāru. Vai tu esi satikusi Mar­duka priesteri? Vai viņš bija Svētku templī? Vai tu zini, kas ar tevi notiks, kad tu būsi pavadījusi gadu laulībā ar Marduku? 1ū zini, Deb?

-   Jautājumi, jautājumi… Viņš bija pārliecināts. Un es arī esmu.

-   Pārliecināta par ko? Par vienu dievestības gadu? Kam seko visa dzīve… - viņš uz mirkli pārgāja uz angļu valodu - …kā datora operatoram! Jā, aiz šīm te durvīm. Prom no Bābeles gaismas u dzīves!

-   Pēc viena gada … Es došos uz Tiesas Namu.

-   Tad tā viņi sauc datortelpu?

-   Dievišķais Marduks pats man parādījās briesmīgā godībā no zila gaisa un man tā teica. Tad viņš izgaisa un pazuda.

-   Tas droši vien bija hotographos, Debij. Tas ir vien­kārši.

Debora izskatījās nobijusies, it kā Alekss pats būtu rēgs. Viņa metās prom.

Alekss viņu panāca:

-   Padomā, Deb, domā!

Viņa nervozi murmināja babiloniešu vārdus:

-   Ej prom! Beidz mani mocīt! Liec mani mierā! Hi esi jucis.

-   Klausies! Vai tu atceries tekhne ierīci, ko mēs atra­dām?

-   Nē!

Piesteidzās divi magi un, saķēruši Alekšu, neļāva tam kustēties. Viņš nespēja pretoties. Viņu turēja profesionāli un tad aizveda atpakaļ uz celli.

Abi bandīti slīdēja kā zivis, kā badainas līdakas no ēnu dīķa uz ēnu dīķi, vērodami.

Septītajā dienā Alekss pamodās ar joprojām dunošu galvu, bet viss kaut kā šķita no jauna sakarīgs un sais­tīts; varbūt tomēr - sakarīgs kā senlaikos. Viņš runāja babiloniski, it kā vienmēr būtu runājis šajā valodā. Babi­loniešu valoda bija senāka par grieķu. Nē, nebija; tā tikai šķita.

Mags izlaida viņu no celles. Drīz viņi pienāca pie vie­nām no bronzā apkaltajām durvīm. Ieradās cits mags, kas pavadīja Guptu. Tika atslēgti vārtiņi. Augšup aizlocī­jās plats ķieģeļu tunelis, kura gals slēpās aiz sienas izlie­kumiem.

-   Jūs abi esat atdzimuši, - sacīja viens no pavadoņiem. - Jūs esat pilsoņi. Ejiet un meklējiet savu ceļu Bābelē. Atrodiet savu vietu Bābelē. Ja jūs saista Bābeles tornis, at­griezieties pēc gada un lūdziet pēc pieejas pilsētas pilsētā.

Abi jaunie pilsoņi izgāja caur vārtiņiem un devās augšā pa ķieģeļu slīpni. Kad viņi nonāca līdz līkumam, bija redzams, ka vārtiņi vēl vaļā, iespējams, lai bandīti varētu sekot.

Viņiem priekšā tunelis atvērās lāpu apgaismotā alā, kur valdīja milzīgs troksnis.

Bābeles vēders? Iekšas? Šeit kāds simts valodu strī­dējās - vai varbūt vienkārši nesaskanēja.

No rindās sakārtotām marmora plāksnēm, no akmens paaugstinājumiem, no grīļīgām koka platformām vāvu­ļoja vīrieši, sievietes vaimanāja nesakarīgus vārdus, zēni gārdza nesaprotami. Gar rindām pastaigājās vairāki magi, galvas piešķiebuši, uzmanīgi, it kā tie būtu dzīvi skaņu ierakstu aparāti.

Kas tas bija? Sacensības runas mākslā? Trakomāja? Tirgus, kur pārdod pašas valodas? Vai katedrāle, templis, domāts, lai apmierinātu - vai iepriecinātu - to Laika Dievu, kurš reiz dzirdēs, kā valodas beidzot apklust un visa dzeja, visa filozofija, visa pravietošana kļūst nesa­protama?

Alas akustika pārvērta dedzīgo klaigāšanu par varenu nesaskaņas simfoniju. Atbalsis atlēca no velvēm kā lāpas gaismas apdullināti sikspārņi. Šķita, ka te nu ir Vārdu kausējamais katls, komunicēšanās katls, kurā galu galā izkristalizēsies kāda Virs-valoda, kas visu pasauli aprak- stis, gan bezjēdzīgi, patiesos vārdos - pērkona balsī, ledāju čirkstoņā, sniega šalkšanā, ūdeņu urdzošos patskaņos, kas unisonā satriec, samaļ, sagrauj un plūdos aiznes visu radību un kultūru.

Garām gāja kāds mags. Alekss saķēra viņa piedurkni.

-   Kungs, kas ir šī vieta?

-   Šis ir Bābeles parlaments, pilsoni! Ja mums jārunā ar nākotni, mums vispirms jāzina, kas ir bezjēdzīgs. Lie­lākā daļa no tā, ko mēs ikdienā runājam, ir bezjēdzīgi. Bet no bezjēdzīgā dzimst jēga. Starp kosmosa nejauša­jiem dabiskajiem trokšņiem ir izdīguši jēgas orgāni. Or­ganisms, organizācija, organons. Te ir simts stabuļu orgāna balss. Šeit ir trallinošs vārdu mātes miesas klēpis. Šeit jēgas māte mokās dzemdību mūzikas sāpēs. Šeit ir Mumu,

Šeit no esmes dzilēm izplūst karstā lava, lai sacietētu uz Bābeles nogāzēm.

Mags aiztraucās tālāk, ausīdamies uz visām pusēm. Viņš bija viens no magiem, kas pārvaldija visus saziņas līdzekļiem… Alekša prātā atausa Aristandra teiktais.

Liels skaits arku šajā parlamentā veda dažādos vir­zienos uz kāpnēm, rampām, tuneļiem, kas zarojās vai strauji nogriezās. Virs katras arkas bija citāds reljefi in- krustēts simbols: saule asu staru ietvarā, pusmēness, vērša galva, mērkaķis, sakniebtas lūpas, bite, lauva, krusts, suns. Cilvēki visu laiku nāca iekšā un gāja ārā.

Šī vieta bija svešāka par pārējām pilsētā redzētām vai pieguļošām pie Bābeles torņa sāniem. Šeit bija skaņu kamera, kas domāta saziņai ar vēl nedzimušām vai vēl neieņemtām būtnēm, kas visai atšķīrās no cilvēkiem. Šķita, ka kambarī saritinājies kāds dižens nedzimis dievs, kurš perē kā bišu māte ņudzošā stropā.

Te, Alekss nodomāja, ir Bābeles zemapziņa…

Un šeit pastaigājās magi, klausīdamies laika rīkļu iz­dvestajās skaņās, izzinādami noslēpumus, bet varbūt slīgstot tajos.

Ieraudams elpu, Alekss paslēpās aiz marmora bluķa, uz kura stāvēja trekns, sasvīdis puisis iedzeltenu ādu un skaļi kaut ko skaitīja.

No arkas, ko apzīmēja mērkaķis, zagšus iznāca Mo­riēls, viņam sekoja Tesānija.

Alekss pavilka Guptu aiz bluķa uz kura stāvēja mur­gainais zēns.

-   Kuš. Nerādies viņiem.

-   Kuš - Šajā jezgā? Te tak ir pilnigs tohu-bohu - haoss.

-   Ššš! Ļauj man paskatīties.

-   Vismaz pasaki man, no kā es slēpjos.

-   Redzi tur? Maza meitene brūniem matiem. Švīts ar salauztu degunu.

-   Kas viņi ir? Kāpēc jāslēpjas?

-   Apklusti.

Tesānija apstājās pie skatuves uz krāģiem, kur četri jaunieši, laikam bijušie slāvi, vienlaikus kaut ko dekla­mēja kā absurds bārddziņu kvartets. Pats galvenais bārd­dzinis Moriēls zagās uz priekšu, pielavīdamies visai tuvu Alekša un Guptas slēptuvei, bet nenovērsdams acis no arkas, uz kuras bija attēlotas lūpas.

No arkas iznāca mags: līks deguns, melna bārda, iespiesta tīkliņā kā tāds pāraudzis kākslis. Mags pama­nīja Moriēlu. Moriēls pamāja. Abi satikās trīsdesmit soļu no slēptuves.

Viņi klusi sarunājās, tad mags izvilka sainīti, kas šķita ļoti pazīstams. Viņš to cieši turēja rokā, kamēr Moriēls noskaitīja monētas. Notika apmaiņa, un vīrs ar lielo, ne­glīto bārdas kluci aizgriezās.