Выбрать главу

Alekss metās laukā no slēptuves, lai atgūtu savu īpa­šumu vai vismaz panāktu, ka Moriēls viņu atpazīst. Viņš bija pavisam tuvu mērķim, kad no nekurienes uzradās divi kārni vīri bruncīšos un apmetņos. Viens sagrāba Moriēla roku, izgrieza to un sainītis nokrita zemē. Īso kliedzienu, kas izlauzās no Moriēla lūpām, neizraisīja izmežģītā locītava - viņš jau ļima pie zemes. No viņa sāna spraucās naža spals - otra uzbrucēja dāvana.

Alekss uzgāzās pirmajam laupītājam, saliecās, paķēra sainīti un paspēja laikus adēkt nost. Vīra rokā iespīdējās nazis. Otrais laupītājs nepievērsa uzmanību sabrukuša­jam līķim un tajā iestrēgušajam ierocim. Izrāvis rezerves ieroci, viņš meta līkumu ap Alekšu, lai nonāktu tam otrā pusē.

Viens pret diviem! Miča iedzītie refleksi uzvirmoja, kamēr Alekss grābstījās pēc sava naža.

Naža nebija.

Vīņš to bija atdevis sardzei Aleksandra pilī, kad viņu pieņēma imperators. Un notikumu jūklī viņš bija aizmir­sis to atprasīt. Viņš bija aizmirsis par nazi līdz pat Bābe­les torņa virsotnei, jo viņu pavadīja miesassargi. Pēc tam viņš nedēļu bija pavadījis apjukumā. Tikai tagad viņš saprata, ka ir gandriz vai kails.

Viņš būtu varējis raudāt, skatīdamies uz tukšajiem labās rokas pirkstiem. Moriēla slepkava pavicināja nazi un viltīgi pasmaidīja.

Pēkšņi parādījās noplucis stāvs. Tas bija viens no ban­dītiem. Pagriezienā viņš nometa apģērbu, palikdams gurnu apsējā. Apģērbs bija apmetnis, ko viņš vicināja kreisajā rokā, kamēr nazis labajā cirta gaisā par mata tiesu no slepkavas rokas. Nē! Pār slepkavas delmu piebrieda asiņaina svītra.

Aleksam aiz muguras dejoja otrs klaidonis, viņu aiz­sargādams.

Trīsdesmit soļu attālumā to visu vēroja mags.

Kautiņš bija straujš - kā geparda uzbrukums, kam spēki beidzas, ja tas savu laupījumu nesaķer pirmajos simt lēcienos.

Izklupiens, un no cirtiena pāri slepkavas uzacīm asi­nis aizmiglo viņam acīs. Mirkli vēlāk bandīts iedūra nazi neredzīgajam pretiniekam vēderā. Mirstošais saļima. Tai pašā mirklī Alekšu gandrīz nogāza no kājām otrs ban­dīts, kas rīstījās un gārdza, velti mēģinādams apturēt asi­ņošanu no pārgrieztās rīkles.

Abi uzvarētāji saskatījās pāri Aleksam. Ar vienu ro­kas kustību palikušais bandīts pagrūda Alekšu malā. Pēc mirkļa nazis atradās dziļi laupītāja vēderā.

Pakritušais bandīts drīz vien gulēja nekustīgs, noslī­cis pats savās asinīs. Abi laupītāji vārstīja mutes kā zivis bez ūdens. Alekss pirmo reizi mūžā redzēja, kā nažus lieto dusmās. Moriēla ātrā un vienkāršā nāve - nejaušības vai aprēķina rezultāts - bija visai maldinoša. Alekss šaus­mās vēroja, kā laupītāji mirst lēnās nāves mokās. Viņam gribējās vemt.

Mags satraukts steidzās prom, bārdas klucim raustoties.

Pāri līķiem kāpa smalkāka figūra.

-   Dod to man! - Noskanēja Tesānijas balss. Izrāvusi sainīti no Alekša ļenganās rokas, viņa slīdēja prom. Alekss mēģināja streipuļot pakaļ un gandrīz pakrita, paslīdējis asinīs. Pēkšņa kustība aiz muguras lika viņam pagriez­ties aizstāvēšanās nolūkos, bet tas bija tikai dzīvajos pa­likušais bandīts, jau apģērbies.

-   Pazūdi no šejienes, pirms ierodas Bābeles policisti! Ej pa Saules ceļu! Esi rīt pilī - un, ja vari, atgūsti sainīti. Kusties! - Bandīts pazuda.

Kņada tuvējā apkārtnē bija pieklususi, lai gan visapkārt turpinājās elles troksnis. Daudzas sejas pievērsās diviem brūnajiem vīriem, kas turpināja agonijā locīties uz zemes. Alekss stāvēja viens pats, trīcēdams no pārdzīvotā.

Gupta steidzās viņam palīgā.

-   Es iesaku nekavējoties doties prom no šī pretīgā skata, - viņš teica babiloniski, sagrābdams un kārtīgi sa­kratīdams Alekšu.

-   Jā, pa Saules ceļu, - Alekss atbildēja grieķiski. Ban­dīts - Aristandra aģents - bija runājis šajā valodā.

Kopā viņi sasniedza adataino Saules zirni. Līdzens ķieģeļu gaitenis, visādi locīdamies, beigās abus izspļāva tirgus zālē, ko pildīja priecīgi šumeri apaļām sejām. Galdi bija piekrauti ar augļiem. Zāles galā durvju arku iezimēja žilbinoši balta saules gaisma, netālu vidēja pilsētas cel­tnes. Izgājuši pa durvīm, viņi atradās uz ceļa pašā torņa pakājē. Pavisam īss skrējiens - un viņi būs drošībā Esagila kvartālā. Aleksam no gaismas pārpilnības asaroja acis.

-   Pagaidām mums neviens neseko, - sacīja Gupta. - Uz­kavēsimies, kamēr pierod acis. Pa to laiku tu varētu mani apskaidrot. Kas bija sainīti? Kas tā par jaunieti? Kas bija tie kaušļi, kas tevi izglāba? Ko tev teica izdzīvojušais? Mani mulsina šādi sīkumi. Man jārūpējas par savu pus­otru šekeli. Ha-hā.

-   Nu, - nopūtās Alekss.

-   Es piedāvāju darījumu! Es tev pastāstīšu, ko novēroju, un tu, ja vēlis, vari papildināt. Mags, kas iedeva sainīti švītam, gribēja lielu naudu. Viņš ari kāroja sainīti patu­rēt, ja jau nolīga neliešus, lai tam puisim apgriež kaklu. Tātad sainītis nebija maga īpašums no paša sākuma, viņš to nepārdeva. Sainītis piederēja meičai, un švīts bija viņas līdzzinātājs. Viņa par katru cenu gribēja to dabūt. Ja viņai sainītis piederēja agrāk, tad kāpēc to uzticēt tādam mant­kārīgam magam? Viņai noteikti vajadzēja zināt, ko nozīmē sainītis - kā to varētu saprast. Šo pakalpojumu tad mags viņai arī sniedza. Vai tad viņš neiznāca no arkas ar lūpu emblēmu? Tam gaitenim būtu jāved pie tām tekhne ierī­cēm, kur mēs apdulluši pavadījām pēdējo nedēļu, un ari pie citas, apslēptas tekhne. Ja sainīša noslēpumainais saturs būtu vienkārši uzrakstīts nezināmā valodā, gan jau viņa būtu varējusi atrast drošāku vietu, kur to pārtulkot, nekā Bābeles torņa iekšpusē. Lai atklātu sainīša saturu, bija nepieciešama augsta līmeņa tekhne.

Starp citu, es paredzu, ka sainīša saturs, kad viņš to izrāva tev no rokas, nebija mainīts. Tā kā bija paredzēta slepkavība, audumā varēja būt ietīts parasts koka gabals.

Un vēl, vai mags bija paredzējis, ka sieviete būs lieci­niece apmaiņai? Ja tā, vai viņa nolūks bija sievieti brutāli atbaidīt? Nedomāju, ka viņam bija plāns nogalināt abus, citādi mags būtu iekārtojis tā, lai sieviete un švīts ir tuvāk kopā. Varbūt to meiču nemaz nevar tā vienkārši nobeigt…

Alekss juta, ka viņu ietin kā kāpuru kūniņā. Bez šau­bām, Tesānija bija izrāvusi pāris pavedienus un aizšmau- kusi drošībā. Varbūt labākā aizsardzība bija izaicinājums?

-   Vai tu tiešām izliecies, ka nezini, kas bija sainītī? - Guptas tumšās acis iedzirkstījās. - Lūdzu, neiedomājies, ka tāpēc, ka nāku no senākas civilizācijas, es uzreiz esmu viszinošs vai protu lasīt domas! Tava atbilde parāda tavu attieksmi visai skumjā gaismā. Esmu aizvainots. 1ū droši vien iedomājies, ka es nozagu tavus šekeļus, lai spēlētu paslēpes. Bet notikušajam var būt arī cits izskaidrojums. Tavas pēkšņās nabadzības cēlonis gan nav kāds veik­smīgs kabatzaglis, kas darbojas vietās, kur vīriešu uzma­nība tiek īpaši novērsta, un arī manas blēdības tās nav. To ir izplānojis kāds, ar ko tu esi iepazinies, onkulim Gup­tam nezinot. Varbūt mirušais švīts? Varbūt viņš tajā pie­dalījās. Varbūt jauniete, kas tevi aplaupīja kā bērnu ar cepumu rokā? Noteikti viņa!

-   Es gribēju teikt, Alekss meloja, - ka tu droši vien zināji, kas ir sainītī, reiz esi tik sasodīti gudrs.

-   Ak, jel! To nu gan tu negribēji teikt. Kāpēc tu ignorē to, ko es nupat teicu? Tā meiča pirms pāris minūtēm tevi aplaupīja. Varbūt viņa apzaga tevi viesnīcā, izmantodama to puiku - un tad striptīza izrādē ar kāda cita rokām. Kāds viņai sakars ar tavas apsēstības īsteno mērķi - Deboru, kas drīz kļūs par Marduka līgavu? Kā jūs iepazināties, ja viņa atrodas tādos varas augstumos, kas nav aizsnie­dzami jaunatnākušam grieķim?