- TU man to varētu pastāstīt.
Gupta iesita sev pa pieri.
- Es nu gan esmu stulbs. Bet, protams! Tai rītā, kad tu sekoji Deborai uz Ištaras templi… tur tas notika.
Alekss novaidējās.
- Viņu sauc Tesānija. Mirušā vārds ir Moriēls.
Gupta sagrāba Alekša elkoni tā, ka sāpes izšāvās cauri
visai rokai un paralizēja mēli.
- Tas pats mags. Un trīs brūnie. Ejam.
Abi steidzās prom pa nedabīgi spožajām flīzēm uz tuvākajiem ēzeļu pārņemtajiem vārtiem Esagilā. Tos viņi sasniedza, neviena nevajāti.
Vārtu iekšpusē viņiem pretī panācās dūšīgs sarkan- matis. Krūtis viņam bija kailas, pie bruncīšu jostas - īss zobens. Tas bija Tesānijas kučieris un miesassargs, viņu pavadīja vēl viens bruņots virs.
Praksis, tā sauca kučieri. Tesānija viņu būs te atstājusi, lai gaida. Tātad viņa vēl nebija pārradusies no Bābeles torņa. Vai viņa slēpās šumeru tirgū? Varbūt viņa aizsteidzās uz bridi paslēpties Mazajā Akādā vai Mazajā Asīrijā?
Nekā.
- Sveiciens! - sacīja Praksis. Viņš izvilka māla plāksnīti; viņa pavadonis dziļdomīgi glāstīja zobena spalu. - Aleks, mana kundze tevi ir ieguvusi par vergu.
-Ko?
- Iebraucamās vietas saimnieks Kamberčanians pirms trim dienām vērsās tiesā par nesamaksātu viesnīcas rēķinu. Mana kundze žēlīgi samaksāja tavu parādu, domādama, ka tu diez vai vēlēsies kļūt par vergu otršķirīgā iebraucamā vietā, kur tev būs jānes naktspodi, un tava alga tikko segs parāda procentus. Tiesnesis pārrakstīja tevi viņai. Lūk, notāra apstiprināts darījums.
Alekss sagrāba plāksnīti un apskatīja ķīļu rakstus, nu jau tos saprazdams.
Gupta palūkojās viņam pār plecu.
- Lūk, kāpēc tevi apzaga! Man to vajadzēja paredzēt.
- Tū man teici, ka Kamberčanians ir tavs partneris!
- Tās tiesa. Tās ir, viņš drīz tāds būs. Tās notika, kamēr mēs atradāmies tornī, lai kļūtu par pilsoņiem. Acīmredzot, veco Kamberu pārliecināja, ka jārīkojas šādi, un nu vecais draugs neko nespēj ietekmēt, tā ka mana palīdzība nav iespējama.
Praksis nosmīnēja.
- Ejam, vergs. Tetovētājs jau gaida.
Alekss atvēzējās, lai sviestu nejēdzīgo plāksnīti pret vārtu stabu un sasistu druskās. Praksis pat nepakus-tē- jās, bet Gupta sagrāba Alekša roku.
- Neesi muļķis! Te vismaz redzams tava parāda apmērs ar visu tiesneša zīmogu. Gupta pastiepa plāksnīti kučierim, kas rūkdams iebāza to bruncīšu jostas kabatā.
- Gupta, tev ir nauda. Pietiekami, lai mani izpirktu.
Izskatījās, ka Guptu piemeklējis īslaicīgs iekšējais konflikts.
- Kaut tu to nebūtu teicis, Aleks. Mana nauda ir jau aizlikta partnerlīgumā ar Kamberu. Tici man, es palīdzēšu visos iespējams veidos. Piedod, piedod man.
Un tā viņš aizgāja.
- Mums jāiet uz citu pusi, - sacija Praksis.
- Un bez kumēdiņiem, - piebilda viņa biedrs. - Mīļi un paklausīgi.
Tagad, Alekss skumji nodomāja, viņš vismaz uzzinās, kur Tesānija dzīvo un kas ir viņas tēvs.
Tad viņam ienāca prātā, ka viņš taču bija pieminējis Aristandram par savām naudas grūtībām. Noteikti tā. Kāda joda pēc Aristandrs viņu nebrīdināja, ka parāds var beigties ar verdzību? Kāpēc Aristandrs nepiedāvāja samaksāt viesnīcas rēķinu?
Vai Aristandrs bija iecerējis šādu notikumu attīstību - ka Tesānijas namā nonāks viņa potenciālais spiegs? Ja tā, tad kāpēc bandīts bija licis Aleksam parādīties pilī?
Tāpēc, ka bija domājams, ka Alekss paliks brīvībā? Un tomēr, tai pašā laikā Aristandrs slēpa piedurknē vēl vienu dūzi…
Par nelaimi, Alekss nebija paspējis izstāstīt Guptam par vizīti pie Aristandra. Kā Gupta varēja palīdzēt, ja neko par notikušo nezināja?
Prātā ienāca vēl vien iespēja: ja Aristandrs nebija neko tādu ieplānojis, kā viņš uzņems ziņu, ka Alekss pēc Bābeles torņa taisnā ceļā nonācis Tesānijas mājā uz palikšanu? (Tas ir, ja viņš par to uzzinās!) Vai viņš varētu iedomāties, ka Alekša stāsts par tekhne ierīci ir daļa no Tesānijas izplānotas intrigas?
Diez vai, ja jau notikuši četri asiņaini nāves gadījumi. Ja nu vienīgi sīko spēlētāju noduršana ietilpa Bābeles intrigu labajā tonī.
Moriēls nebija sīks, vai ne? Taču ne savās acis. Iespējams, tāds viņš likās Tesānijai, kuru Moriēls raksturoja kā čūsku bedri.
- Gudrs puika, - noteica Praksis. - Pārdomā visu. Samierinies. Nav jēgas pretoties. Noslauki degunu un nebaksti zobus sabiedrībā.
Abi kalpotāji grūstīja Alekšu uz priekšu.
Līdz mājai Rakstvežu ielas ziemeļu galā bija tikai piecpadsmit minūšu gājiens, nams atradās netālu no Marduka tempļa. Tā bija cienījamākā iela ceļā uz Borsipas vārtiem. Ja mājām būtu numuri, tad šis būtu pirmais numurs.
Nama milzīgie raupjie bezlogu mūri pacēlās trīs - četru stāvu augstumā. Vairākas tuvākās mājas Rakstvežu ielas abās pusēs ari bija milzīgas, bet tad namu apmēri saruka, un iela pamazām nolaidās līdz sīktirgotāju rajonam tālumā. Veidojās dīvains perspektīvas iespaids, kas padarīja ielu garāku, nekā tā īstenībā bija. Borsipas vārti ielas galā slējās pāri visaugstākajām celtnēm, vienlaikus šķiz- dami bezgalīgi tālu.
Numur viens bija tiešām iespaidīgs miteklis.
- Kas ir Tesānijas tēvs? - pajautāja Alekss.
- Kas ir manas kundzes tēvs, - Praksis viņu izlaboja. - Iemācies sacīt - kundze.
- Labi. Kas ir manas kundzes tēvs?
Viņi iegāja pa vārtiem, kur viņus sagaidīja tumšādains vārtsargs.
- Viņš miesā šeit nedzivo, - atbildēja Praksis. - Tev nav par ko uztraukties.
- Miesā šeit nedzīvo? Viņš ir miris?
Abi pavadoņi iesmējās.
Kā parasti, te bija pagalms, ko no visām pusēm ieskāva sienas ar logiem. Iebraucamās vietas logos bija aizkari vai sakārti meldri, bet šeit koka rāmjus sienās aizklāja
Bābeles žalūzijas - vaskotas niedres, savērtas tā, ka tās varēja pavilkt augšup vai nolaist lejā. Palielajā pagalmā atradās zivju dīķis, trīs dateļu palmas un vīģes koks, kā arī uzsieti cidoniju krūmi un daudzi sarkanu un rozā rožu podi, ko patlaban laistīja kalpotāja. Tā kā māja atradās ielas rietumu pusē, puse pagalma bija saules gaismas pielieta, kamēr otru pusi vēl pildīja ēna. Uz akmens sola ēnā snauda pavecs vīrs, viņam blakus bija vaļēja kaste.
Kalpotāji pieveda Alekšu pie sola, un Praksis uzbuk- ņīja vīru. Kastē atradās nelieli papirusa tīstokļi, spalvas, dažādu krāsu pudeles un adatu arsenāls.
Alekss sajuta vērotājus logos. Pāris sievietes sāka ķiķināt, kad viņš uz tām pacēla acis. Pa logu palūrēja vientuļa meitene. Meitas, kalpones. Un no trešā stāva loga visu ar interesi vēroja Tesānija. Alekss mēģināja viņai pamāt, bet Praksis viņam iesita pa roku. Tesānija turpināja nekustīgi viņu vērot.
- Kas? Ko? A, - saausījās vecis. - Beidzot ir klāt. Uz ceļiem, puis. - Negribīgi Alekss nometās ceļos. - Pielien tuvāk, es negribu staipīties!
- Ko jūs grasāties darīt?
- Tetovēt tevi, ko tad vēl? Ar glītu lauvas galvu zilā un sarkanā krāsā, kas ir šī nama zīme. Uz tava kreisā vaiga.
- Vaiga?
- Kundze Tesānija tā vēlējās. Iespējams, ka vaigs sāpēs mazliet vairāk nekā piere, bet es centīšos neskart galvenos nervus. Kad izpirksies brīvībā, atnāc pie manis, lai izdzēstu krāsas. Tad paliks tikai grūti pamanāms lauvas siluets. Protams, ja tu pa vidu aizbēgsi, tad tev pēc noķeršanas šai vietā iededzinās zīmi, un to nu neviens kalējs tev neizdzēsīs.