Tetovētājs parakņājās papirusa paraugos un atrada lauvas galvu. Hirēdams paraugu blakus Alekša vaigam, viņš paņēma ogles stienīti.
- Kāda stunda paies, kamēr pabeigšu.
- Un tu nemēģini kustēties, - norūca Praksis. - Man ir citi darbi, bet Anšars tevi pieskatīs.
- Pods klausīs podniekam, - sacīja tumšādainais lamzaks. - Iti taču negribi adatu acī?
Pāris minūtēs zīmējums bija uzlikts uz vaiga, un tad Aleksam nācās stāvēt uz ceļiem vēl vismaz stundu, kamēr tetovējumu meistars ar dažādām adatām pacietīgi bakstīja caurumus viņa sejā un tajos ieberzēja vielu, kas aizdomīgi izskatījās pēc indīgā kobalta un kadmija. Alekss mēģināja neraustīties pārāk bieži vai citādi izrādīt sāpes. Viņam pa zodu tecēja sviedri un asinis, ko laiku pa laikam noslaucīja ar netīru lupatu. Viņam nebija ne jausmas, vai Tesānija vēro visu procesu. Viņam bija sajūta, ka adatas pieslēdzas viņa nervu sistēmai, izsūc prātu un to kopē.
Galu galā tetovētājs tai pašā lupatā noslaucīja adatas, sakārtoja savu kasti un svilpodams devās savās gaitās.
Alekss mēģināja piecelties no krakšķošajiem ceļiem, bet Anšars viņu nogrūda atpakaļ:
- Pienācis laiks verga frizūrai.
Resna, pavārienes paskata sieva atnesa ūdens bļodu, ziepes, šķēres, dzelzs bārdas nazi un smagi nosēdās turpat, kur bija sēdējis tetovētājs. Vispirms viņa apcirpa Alekša lokās. Tad uz siksnas uztrina nazi, tad ieziepēja viņa galvu un skuva, kamēr no matiem bija palikusi šaura sekste.
- Es to darišu reizi mēnesī, - viņa teica, - ja nu vienigi tev mati aug ļoti ātri. Tādā gadījumā - reizi divās nedēļās.
Beidzot viņš drīkstēja piecelties. Viņam atļāva paturēt vēl neataugušo bārdu.
Anšars norādīja uz niedru durvīm:
- Noģērbies un visu satīri. Es tev izsniegšu bruncīšus.
Stundu vēlāk Tesānijas istabā ieveda pavisam citu Alekšu. Viņš bija kails līdz jostasvietai, skūtu galvu, brun- cīšos un ar lauvas tetovējumu. Šķita, ka uz viņa vaiga ir nosalis plankums.
Tesānija priekā sasita plaukstas:
- Cik glīts babilonietis no tevis iznācis! Anšar, vari iet. Es vergam paskaidrošu viņa pienākumus.
Tikko viņi palika divatā, Alekss sacīja:
- TU neizskaties noskumusi par Moriēla nāvi.
- Tas mani nokaitināja gan. Vismaz savus apakšniekus viņš ir apmācījis kārtīgi. Mana kāzu parūka izskatīsies lieliski.
- Tev būs kāzas?
Viņa spēlējās ar sudraba ķemmi.
- Labāk parunāsim par kāzām, nevis beigtiem frizieriem. īpaši, ņemot vērā viņa… viņa… hmm…
- To, ka viņu nodeva tas pretīgais mags? Kuram tu samaksāji manu naudu - lai uzzinātu, kas atrodas manā tīstoklī.
- Tavā?! Hi to vienkārši atradi uz ielas! - viņa iesmējās. - Lai kā tur būtu, ja tas ir tavs, tad kam piederi tu? -Viņa tomēr nenoliedza, ka zina tīstokļa saturu, lai gan Moriēlu nogalināja, pirms viņš tai varēja sniegt ziņas. Alekss ievēroja šo faktu.
- Ņemot vērā, ka varu izpirkt savu brīvību, es saprotu, ka vergu īpašumu sargā likums?
- Tā gan. Tomēr neviens nezina, kā likumu iztulkos.
- Es nedomāju, ka tu gribi, lai par to sūdzos tiesnesim. Vai tavam tēvam.
Viņa nometa ķemmi.
- Jāpaziņo kāzu datumi, tāpēc es domāju, ka tu šodien redzēsi manu tēvu vakara lūgšanas laikā. Viņš parādīsies personīgi! Tad tev daudz kas kļūs skaidrs, Morī.
- Kā tu mani nosauci?
Viņa skatījās pa logu.
- 1b mani nosauci par Morī. Sava mirušā drauga mīļ- vārdiņā. Es nebūšu tev jauns Moriēls.
Viņa pagriezās:
- Nē, tu zini daudz mazāk nekā viņš. - Viņa pienāca viņam klāt, acīs dzalkstīja auksta liesma, un pieskārās lauvas zīmei uz viņa vaiga. - Man būs jāiztiek ar otro šķiru un pa ceļam jāizglīto tevi intrigu mākslā. Jauka intriga, - viņa nolaida roku.
- Tātad Praksis nepilda tavus viltīgos uzdevumus?
- Praksis savā sirdī ir mazliet puritānis. Mīl skaidrību. Pat vairāk nekā Anšars, kurš lasa morāli tikai tāpēc, ka neko citu nemāk. Praksim tu nepatiksi, un viņš pats nezinās, kāpēc. Ja tu izliksies paklausīgs, viņš tevi tīši nesodīs.
Aleksam sažņaudzās kakls. Viņas pieskāriens lika jēlumam sūrstēt.
- Tātad es neesmu pietiekami tīrs, lai apmierinātu Praksi?
- 1b esi neuzticības, nodevības un ambīciju juceklis. Nepiepildīta gudra nodevība, neapmierinātas iekāres pilnas ambīcijas. Tev arī kopīga… pats zini, ar ko… zināma tieksme uz mazohismu, vēlēšanās, lai cilvēki tevi nodod un soda; tavā gadījumā tāpēc, ka neesi attaisnojis cerības - piemēram, sava klana cerības, kas no tevis gaidīja kaut ko citu. Un tu ari iedomājies, ka likteņa sods, ko tu pats izraisi, tevi atbrīvo no personīgās atbildības, tādējādi atļaujot apspiestās amorālās tieksmes, ko šī pilsēta varētu piepildīt.
- Vai tas ir viss?
- Nē. Vēl tu sevi aizsargā ar zināmu asprātību - aukstu ironiju - lai izliktos stiprs, kaut gan patiesībā tu esi jaunulis, kam trūkst jebkādas dzīves pieredzes. Galvenais iemesls, kāpēc tu neuzticies cilvēkiem, un tu to nespēj atzīt, ir tas, ka tavs egoisms nepieļauj neviena cita pastāvēšanu. Citi cilvēki ir tikai lietas. Vienīgi tu esi persona, vienīgais "es". Citi cilvēki ir izdomājumi, kas parasti ar tevi negrib sadarboties.
- Vai tik es nebūšu tavs spogulis, Tesānij?
- 1ū mani uzrunāsi kā - "kundze". Tagad tu esi mana lieta. Hi nespēji sevi atdot, bet es tevi paņēmu. Es tev Ištaras templi teicu, ka lūdzos par tevi. Tagad tu man piederi.
- Runājot par sevis atdošanu, tas vīrs…
- Prāta tev nav vairāk kā naudas.
- Kas viņš ir?
Viņa pasmaidīja:
- Man šķiet, mēs esam vienas sugas.
- Tū ar viņu?
Viņa iešņācās:
- Tū, vergs, un es. Tū esi mans spogulis, un es tevi spodrināšu. Mans nākamais virs ir Muzī, finansista lorda Gibila dēls. Gibils ir bagāts un rupji viltīgs. Muzī ir pastulbs, ko viņš kompensē ar bravūru. Viņa kaislība ir mežonīgu dzīvnieku medības. Viņš ir atlētisks, glīts jauns ērzelis, ko būs interesanti pieradināt un iejāt. Un ja viņš pārāk sasprings, es vienmēr varu viņu palaist medībās. To, ko nespēs iekarot manī, viņš varēs kompensēt, slepkavodams lauvenes.
- Riskanta aizraušanās. Lauva var noraut viņam galvu, atstājot bagātu atraitni.
- 1ū esi bezkaunīgs.
- Atvainojos. Lūdzu, turpini mani spodrināt. Pastāsti, kas bija tīstoklī, kas ir dzīvības vērts.
- Pagaidi, kamēr redzēsi manu tēvu. Viens notikums ir labāks par tūkstoš vārdiem. Tāpēc es liku, lai tevi tetovē kā tempļa vergu. Citādi tu nebūtu pareizi sapratis apstākļu maiņu. Tetovējums ir mūsu personīgā līguma zīme.
- Lauvas galva, - sacīja Alekss. - Un Muzī ir lauvu mednieks.
- Tas taču ir ļoti vietā! Es domāju, ka viņš mani uzskata par trofeju, ko ieguvis, pateicoties savai iznesībai.
Alekss pēkšņi jautāja:
- Vai tu zini stāstu par Andromēdu? Eiripīda Andro- mēdul
- Nē. Un tad?
Cik labi mācēdams, Alekss noskaitīja saistītās Andromēdas runu, uzsvērdams vietas par varonību un cēlumu pret sievietēm.
Kad viņš bija beidzis, Tesānija aplaudēja.
- Labais un izcilais vergs! Man tiešām būs tev jāpiešķir lauta, lai tu šādas runas varētu man dziedāt. Protams, - viņa turpināja, - sīkākie egoisti vienmēr tiecas pēc augstākstāvošo atzinības. Viņiem ir svarīga apbrīna, lai viņi varētu attaisnoti apbrīnot sevi. Vergs, vari iet.