Aleksam izsniedza gultas piederumus un ļāva naktī gulēt pagalmā vai virtuves durvju ailē. Viņam nebija savas istabas, lai gan mājā tādas bija. Pavāre Mama Zabala gulēja pašā virtuvē uz grīdas, vienmēr blakus maizes krāsnij un ķieģeļu plītij ar paaugstinātajām silēm ogļu pannām, kur tika cepta gaļa.
Pēc viegla azaida, kas sastāvēja no lēcu viruma, miežu plāceņa un šķīvja ar nepatīkamām dažu upes krabju daļām. Pēc īsa launadža vīģes koka ēnā Alekss pārējo dienas daļu pavadīja, nesot ūdeni, beržot kapara cepešpannas, mizojot un maļot graudus vulkāniska akmens rokas dzirnavās. Mama Zabala nemitīgi pļāpāja, vārdiem uzburdama nama attēlu, vismaz, kas attiecās uz kalpotājiem, kalponēm, mazliet klibo, bet spēcīgo vārtnieku, zirgu aiz mājas un abiem kaķiem.
Kad Alekss pieminēja jauno saimnieci, cerēto anekdotiska rakstura pastāstu vietā iestājās cieņas pilns klusums. Tos tad viņš cerēja sagaidīt no mātišķās pavāres, jo citu matronu mājā nebija.
Tesānijas tēva pieminēšana acumirklī pildija Mama Zabala ar māņticīgu cieņu un uztraukumu. Viņa mīcīja rokās savu māla amuletu. Pateicoties gadiem ilgai ņur- cīšanai pa rokām, amulets vairs nemaz neizskatījās pēc ziloņa.
Tajā vakarā Alekss uzzināja, kāpēc pavāre tā vairījās no nama saimnieka.
Nodunēja gongs.
- Jāiet uz svētnīcu, - pavēstīja Mama Zabala. - Ejam! Pēc tam ēdīsim.
Viņa veda Alekšu pāri pagalmam uz platām durvīm no sakārtām niedrēm. Vairākas eļļas lampas nespēja pienācīgi izgaismot plašu, velvētu telpu bez logiem. Meitas, durvju sargs un Anšars jau bija nometušies ceļos uz paklājiem, sejas pavērsuši pret sienu, kurai pa vidu karājās smags, melns aizkars. Uz grīdas pie aizkara atradās melns, apaļš paklājs, kas izskatījās pēc melnas šahtas uz zemes dzīlēm. Nebija nekādu statuju, nekādu dievu attēlu, ceptu jēru vai vīna, vai miežu plāceņu upurdāvanu. Vienkārši aizkars, paklājs un vīraka trauks.
Mama Zabala lika Aleksam nomesties ceļos, tad nolaidās pie zemes pati, kā liels neveikls zilonis. Atsteidzās zirgu puisis, kam sekoja Praksis; abi nometās ceļos. Pēc pāris minūtēm ieradās Tesānija, ģērbusies baltā zīda tērpā. Viņa apgāja pulciņam apkārt un nometās ceļos priekšā, pāris kubitu no tumšās ejas. Alekss acīm meklēja viņas tēvu, bet vairāk neviena nebija.
Tad Tesānija iesaucās:
- Nāc, Kungs Marduk, magu Mags, mūsu visu Tēvs! Luhaluga, Dumduku, Bel Matati, Šazu, Tūtu, Surim, Zā- rīm! Uzklausi mūs, svētī mūs, apciemo mūs!
Melnais aizkars pēkšņi atvērās. Mama Zabala klusi ievaidējās. Aiz aizkara mutuļoja melns tukšums. Nākamajā mirklī uz melnā paklāja stāvēja žilbinošs stāvs. Tas nebija iznācis no tumsas. Viņš bija parādījies pēkšņi, likdams acim sāpēt. Viņa sejā izcēlās bārda, kas bija cieši sapīta trīs bizēs. TVīs viļņaini kastaņbrūni taustekļi stiepās no viņa zoda līdz krūtīm; viņš neizskatījās pēc cilvēka, bet gan pēc kādas citas sugas radījuma - kaut kā sena un briesmīga, kas barojas ar tādiem matainiem piedēkļiem. Galvā viņam bija triju ragu kronis, kas harmonēja ar bārdas stariem. Viņa acis bija ūdeņaini zilas, deguns - plakans, lūpas - pilnīgas un jutekliskas.
Sudraba lauvām izšūtā tērpā viņš nekustīgi stāvēja un skatījās telpā.
Stāvs noteikti bija holographos, tāds pats, kā parādījās Deborai. Nākotnes tekhne parastā Bābeles mājā! Un vēl - tas nevarēja būt neviens cits kā Tesānijas tēvs. Tai pašā laikā tas noteikti bija dievs Marduks augstā priestera veidolā!
Šis bija tas cilvēks, kurš apprecēs Deboru, tāpat kā viņš precējis citas jaunas sievietes katru gadu.
Pēkšņi daudz kas kļuva skaidrs. Tesānija pārvaldīja sava tēva namu. Marduks šeit nedzīvoja - vai nevarēja dzīvot. Katru gadu ar krāšņām kāzām viņš atgrūda atmiņas par Tesānijas māti, lai arī kas viņa būtu bijusi. Viņš simboliski atgrūda savu vienkāršo meitu. Bet viņš valdīja pār Tesāniju - viņš bija iemiesota vara.
Kā Tesānija priecātos, ja izdotos izjaukt tēva kāzas! Viņa noteikti ir greizsirdīga uz jauno līgavu - sievieti, ko Alekss tā apbrīnoja, un to viņa jaunā pavēlniece bija sapratusi par spīti visiem viņa mēģinājumiem to apslēpt. Pazemojot Alekšu, Tesānija uzbruka Deborai, vismaz savu emociju līmenī.
Savu viltīgo izlēcienu gaitā Tesānijai bija izdevies sadurties ar dziļāku, asiņaināku intrigu, kur bija iesaistīta tekhne un varas dalīšana.
Tesānija salika rokas.
- Kunma, Tūku, Aranunna, Irkingu, Luhaldurma! Uzklausi mūs, svētī mūs visus!
Marduks pārnesa sava rēga svaru no vienas kājas uz otru. Viņš izstiepa rokas, it kā aptverdams visu pasauli un samaldams apskāvienā.
- Es ņemšu līgavu pēc desmit dienām. Pilsēta tiks atjaunota. -Viņa dziļais, dobjais baritons skanēja kaut kur no tēla aizmugures. - TU, mana zemes meita Tesānija, ņemsi par vīru Muzī, Gibila dēlu, vienu nedēļu vēlāk; un dzīvosi šai namā ar savu vīru. Viņš ir labas sugas. Dzī- velīgs! TU dzemdēsi dēlu, ko audzinās manā templī, lai tas mantotu Marduka godu pēc manas nāves.
Pat blāvajā gaismā no Marduka tēla Alekss redzēja, kā Tesānija nobāl dusmās un pārsteigumā.
Viņa piecēlās kājās.
- Kungs, - viņa sacīja (un visi kalpotāji ierāva galvas plecos), - lai gan mani uzjautrina iespēja precēties tik drīz pēc mana tēva ikgadējās izlaidības lēkmes ar kādu skaistuli, vai tad uzreiz es kļūstu par vaislas govi? Un vai es nedrīkstu pat sev izvēlēties kūti, kur dzīvot ar savu jauno bulli? Un vai manu pirmdzimto dēlu - ja tas būs dēls, tiešām man atņems? Tāpat kā mani reiz atņēma mātei!
- Tava māte nebija piemērota, - sacīja Marduks. - Viņa dzēra un lietoja narkotikas.
- Dzīvojot ar jums, Pasaules Lielskungs, kurš gan uzdrošināsies viņu tajā vainot?
- Klusē! Viņa traucēja tavu izaugsmi. Mana mīlestības uz tevi bija liela, tāpēc es tevi izglābu.
- Nolaupīji mani! Aizvedi bez jebkāda likumīga pamata.
- Principā es esmu likums. Tavas bērnības atmiņas nav patiesas. Tās ir fantāzijas, izdomājumi. Tava māte bija gandrīz traka noziedzniece.
- Tad arī es tāda esmu! Gandrīz! Jo esmu viņas meita.
- Tū esi arī mana meita. No manis tevī ir spēks, no viņas - vājības.
- Es noteikti esmu mantojusi jūsu daiļumu, kungs.
- TU pati zini, ko esi mantojusi. Tev ir prāts. Muzī, Gibila dēlam, ir ķermenis - glīts un spēcīgs. Neizliecies, ka tevi neapmierina līgumi. Es tevi pazistu. Un šādi līgumi ir nepieciešami.
- Tiešām? Kāds kauns, ka visas jūsu sievas bijušas neauglīgas, izņemot manu māti. Varētu pat iedomāties, ka Lielais Kungs ir impotents, jo tam ir daudz pierādījumu. Vai arī jūsu sievas slepeni devušas dzīvību nevajadzīgām meitām? - Tesānija ar izsmieklu uzsita pa saviem šaurajiem gurniem. - Es miršu dzemdībās, laižot pasaulē nedzīvu meitu.
- Hi laidīsi pasaulē dēlu. Grieķu ārsts no pils ir gādājis par viltīgu eliksīru. Kad pienāks tavs laiks, viņš tevi bezsamaņā atbrīvos no dēla tieši caur vēderu, neapdraudot bērnu vai tevi. Būdams Luhaldurma, pasaules naba, kā tu mani nosauci, to es tev varu apliecināt.
Tesānijas noskaņojums izmainījās. Viņa atkal noslīga ceļos.
- Lielais Marduk, kā gan es varu nepaklausīt? Viss notiks pēc tavas pavēles. Es pat sagatavošu jauku dāvanu tavai jaunajai līgavai. Es mīlu tevi, Marduk. Es tevi godinu un tev pakļaujos. Bez vārdiem.
- Labi. Lai Praksis informē lordu Gibilu. - Marduka attēls izgaisa, un telpa ieslīga tumsā. Kamēr acis pierada, melnais aizkars jau bija atgriezies vietā.