Praksis iebukņīja pavāru un kalpones. Viņas ar lielu līkumu steidzās pa pagalmu, vairīdamās no saimnieces.
- Tū, Praksi! Pienāc pie manis vēlāk!
Kliedzieni pēc klusajiem čukstiem bija uz mirkli apdullinājuši Alekšu, tāpēc viņš gandrīz nedzirdēja klusos vārdus.
- Ko?
- Es teicu - pateicoties tev, Aristandrs zina, ka tīstoklis ir pie manis.
- Viņš nezin, kas tajā iekšā.
- Nē.
- Es arī nezinu. Vai tev nav ienācis prātā, ka mags Mo- riēlam iedeva tukšu tīstokli, ja magam bija tāda izdevība?
- Kāpēc nogalināt cilvēku, lai zagtu tukšu tīstokli?
- Lai tiktu vaļā no potenciālām nepatikšanām. Lai tevi aizbaidītu.
- Tīstoklis ir tas pats. Es uz tā uzvilku slepenas zīmes. Tomēr ideja bija laba.
- Paldies. Kas ir tīstoklī?
- 1b domā, ka es tev pastāstīšu, lai tu pie pirmās izdevības varētu to pastāstīt pilī? Nekā nebūs. - Tesānija vēlreiz izbrīnīti paskatījās uz Alekšu. - Kāpēc tu domā, ka es zinu tistokļa saturu? Morī nodūra, pirms viņš paspēja man paziņot.
- Tū nebūtu personīgi gājusi pēc tīstokļa, ja nebūtu jau norijusi lielu gabalu ēsmas. Augšā, istabā, pirms kāda laika, pirms tu dzirdēji par pili - tu nenoliedzi, ka zini.
-Jā.
- Cerēsim, ka viņi tev teikuši patiesību par tīstokli.
- Es domāju, ka jā. Neviens nevarētu sacerēt… - Vīna papurināja galvu. - Kā es varu zināt, ko tev drīkst stāstīt?
- Man nav nekādas vēlēšanās kaut ko stāstīt pilī. Man pašam gribas zināt. Kā tu nesaproti, es esmu bijis tā tīstokļa… verdzībā kopš pašas ierašanās Bābelē! Tas mani saistījis, likdams darīt tā un šitā, - viņš vieglprātīgi iesmējās. - Šķiet pilnīgi piemēroti, ka tagad, kad nolādētā lieta ir pie tevis, tu kontrolē mani!
Viņas lūpas lēni pasmaidīja.
- Tīstoklis, kas kontrolē… lielisks apzīmējums.
- Jā? Kādā ziņā?
Bet vairāk viņa neko neteica. Tomēr šķita, ka viņa atmaigst.
- Es pat nesapņoju, ka tu satiksi valdnieku, - viņa klusu teica. - Pastāsti par viņu.
Saprazdams, ka viņa vārdi kļūst par ēsmu, Alekss visos sīkumos pastāstija par mirstošo valdnieku guļamistabā.
Viņa klausījās uzmanīgi kā stāstniekā, kas mazai meitenei stāsta vakara pasaku.
Stāstījuma beigās viņa teica:
- Tā ir mūzika pilsētas mežonīgajai dejai - tas ir mūsu tīstokļa saturs. Partitūra pilsētai.
- Tū teici - "mūsu" tīstoklis, - viņš klusi piezīmēja.
- Mūsu. Tavs un mans. Visu. Bābele ir milzīgs bordelis - un mēs esam maukas - mēs visi. Saģērbtas, iz- krāšļotas, dejojošas maukas. Tas nav tikai Ištaras templis vai striptīza nami, kur tā arī izskatās. Tu esi mauka. Es esmu mauka, valdnieks ari. Vienmēr. Un arī mans tēvs būs tāds, ja viņš dejos pēc cita stabules.
Jērgaļas smarža no virtuves plūda pāri pagalmam. Mama Zabala parādījās durvis un nepacietīgi sauca tumsā:
- Aleks, tu vergs! Pasteidzies!
- lū ej un pavergo, - teica Tesānija. - Man jārunā ar Praksi, lai pārliecinātos, ka tu nekur nepazudīsi vai ka pie tevis neieradīsies negaidīti ciemiņi.
Un tomēr viņa to teica, kā Aleksam uzticēdamās.
Piektā nodaļa, kurā nopērts suns vēlas kļūt neredzams
Zem vīģes koka zariem, segā ietinies, Alekss nemierīgi grozījās uz salmu paklājiņa. Rītausmai apdzēšot zvaigznes, viņš drebēdams pamodās, ciešāk ietina plecus vilnas siltumā un nervozēja. Viņš mēģināja sev iegalvot, ka nav vērts nervozēt par dzīvi nakts beigās vai rīta agrumā, kad ķermenis ir smags un slinks, un prāts sliecas uz pesimismu. Tomēr viņa prāts turpināja uztraukties par to, ko Tesānija teica par tīstokli - pat ja viņa tikai būtu jokojusi.
Kādā ziņā visi Bābeles iedzīvotāji bija maukas? Kādā ziņā visa pilsēta bija bordelis?
Kas tad ir prostitūta? Cilvēks, kuru citi izmanto. Seksuāli. Nē, ne vienmēr tā. Izmantots cilvēks. Tāds, kurš ļauj sevi izmantot. Tāds, kuram bieži nav iespējas izvēlēties. Spaidu kārtā. Tad viņš pieņem situāciju un, iespējams, pat no tās gūst kādu labumu.
Cilvēki labprāt nāca uz Bābeli. Vai tie ieradās ar mērķi (kāds mērķis bija Aleksam?) izdzīvot savas fantāzijas diktētas lomas konceptuālā bordelī, kam piešķirtas milzu proporcijas un saturs? Ieradās pasaulē, kur visi nākotnes likumi, tikumi un morāles normas ir atcelti, jo vēl nav izdomāti?
Varbūt Bābele bija viņa paša prāta radīts bordelis, kuram viņš pats no brīva prāta atdevās - nabadzībai, verdzībai, ieslodzījumam, pazemojumiem? Vieta, kur viņš gribēja izzināt seno gudrību, pārciešot traumas, kas noārda bezjēdzīgo moderno personību, kura nespēj izdzīvot pasaulē? Kāda bija patiesā viņa pārdzīvoto notikumu loģika? Vai notikumi bija nejauši, vai arī tos noteica kāda neredzama programma vai shēma? Programma, kas psihē ieraksta pilsētu - bet varbūt otrādi?
Vai tīstoklis no nākotnes kādā dīvainā veidā viņu patiešām kontrolē? Kā tāds dārgs talismans sapnī, kas mūžīgi izslīd caur pirkstiem, kā grāmata sapni, ko tā arī nevar atvērt un izlasīt,- vai tas pastāv nevis kā situācijas risinājums, bet kā taustāms situācijas iemiesojums? Varbūt tīstoklis dkai simbolizē kādu programmu, kas darbojas viņa Bābeles delīrijā, nevis satur pašu kodēto programmu?
Cauri tumšajiem vīģes zariem viņš blenza debesīs uz dziestošajām zvaigznēm, tad - uz pelēkajiem logiem pagalma sienās, kas pamazām parādījās no nekurienes. Tad viņam prātā ienāca doma:
Un ja nu es nemaz neesmu cilvēks no miesas un asinīm? Ja nu es neesmu būtne no nerviem un siekalām, un sēklas, bet rēgs - kāda cilvēka, vārdā Alekss Vinters, kopija?
Doma šķita savādi pazīstama, kā ilgi zudusi atmiņa; likās, ka viņam tā kādreiz bijusi, bet tad pavēlēts visu aizmirst.
Kāpēc celt Arizonas tuksnesī veselu Bābeles pilsētu un izšķiest tādus līdzekļus, ja to visu var vienkārši simulēt? Var taču saprogrammēt multipieļāvumu datoru, kas spētu veikt biljons operāciju sekundē?
Kur tāds dators atrastos?
Zem Bābeles torņa? Nē, jo Bābeles tornis ir daļa no simulācijas.
Heiristikas centrā. Nākotnes institūtā, kaut kur zem zemes, prom no putekļiem, vienmērīgā temperatūrā, drošībā.
Un ja nu šis dators ne tikai vienkārši novēro Bābeli, bet būtībā savās mikroshēmās ģenerē Bābeli un tās iedzīvotājus?
Varbūt arī bija tāda Bābele - pilsēta tuksnesī, tālu no Heiristikas centra, bet ja tā, tad tā būtu tikai holographos, pilsētas attēls, ļoti komplicēta reālā laika holographos, kas tiek projicēts tādā veidā, ka eksperimentatoriem nav jāpaļaujas uz izdrukām vai grafiskām simulācijām, bet viņi paši varētu ienākt pašā holographos un novērot notikumus. Viņi būtu neredzami, taču blīvi spoki rēgu pilsētā, pilsētā, ko radījusi briesmīga gaisma, pilsētā, kura kļūst reāla tikai tiem, kas paši veidoti no tāda paša trausla materiāla.
Cik tālu datori bija attīstīti? \fai tie spēja simulēt cilvēka apziņu? Un ja var vienu apziņu, tad kāpēc ne daudzas?
Kad īsti viņš bija pametis Oregonu un ieradies Bābelē? Varbūt tas bija noticis vēlāk, nekā viņš domāja, un kā volontieris vai upuris viņš ir kādas fašistu valdības spēles upuris? Vai jautājums bija bezjēdzīgs, jo viņš nekad nebija pastāvējis ārpus Bābeles, ārpus Institūta? Vismaz ne pašreizējā Alekša versija.
Varbūt Debora varēs rast atbildi, kad viņa pēc gada dosies uz pazemi Marduka svētās maukas lomā? Kaut gan mēģinājums viņu tad satikt būs līdzīgs dzīvo mēģinājumiem sarunāties ar mirušiem, lai pajautātu, kā izskatās aizkapa pasaulē.