Iespējams, Alekss nekad neuzzinās tīstokļa noslēpumu. Noteikti ne, ja tīstoklis ir tikai zīme, iekšējs simbols, kas pārstāv programmu, kas kontrolē Alekšu.
Un varbūt Bābelei nebija nekādas daļas gar izdzīvošanu! Varbūt Bābelē pētīja cilvēka apziņu. Varbūt Bābele bija dators, kas programmēts iegūt apziņu: intuitīvos simboliskos lēcienos kļūt par dzīvu būtni, izmantojot par datnēm savus iedzīvotājus, prāta prostitūtas, kas bija īstu cilvēku kopijas, kuri bija pieteikušies vai piespiesti kļūt par modeļiem.
Drebuļi kļuva pārāk stipri, un Alekss piecēlās.
Visas šīs domas bija neprātīgas. Cik stindzinoši iedomāties, ka viss apkārtējais nav īsts, tomēr savā ziņā - cik mierinoši! Mēnessērdzīgie ari droši vien vienlaikus stingst un rod mierinājumu īstenības noliegšanā. Bet tik un tā visa personības bagātība, visi dziļumi izzudīs, līdz viņu dzives pastāvēs tikai kā diagrammas, kā dzīvības skices.
Lai sasildītos, Alekss apskrēja pusduci riņķu ap pagalmu, tad, atcerējies Nabū, vairākas reizes atspiedās uz rokām. Vingrinājumi atdzīvināja; drīz vien viņš atguva sejas krāsu un ķermeņa siltumu.
Mama Zabala izbāza pa virtuves durvīm galvu.
- Vergs! - viņa mīļi iebrēcās. - Atnes ūdeni!
Viņš skriešus devās pēc ūdens, priecīgs, ka ir ko darīt; darbs šķīstīja no bailēm.
Tīstoklis varētu būt iespēja atgūt brīvību no Tesānijas, bet viņš vēl nebija pārliecināts, ka šobrīd gribētu būt brīvs.
It kā par apstiprinājumu Alekša lēmumam palikt, kur bijis, viņam velkot no lietus ūdens mucas otro spaini, pagalmā iekliboja durvju sargs un zīmīgi uz viņu paskatījās.
Sarga galvas mājiens vēlreiz norādīja, kurš šai namā sargā izeju. Te ir viens balts vergs, kurš nu nekur neies vienpa- tus. Nē, Tesānij's jaunkundzi
Alekss domāja par kapelas aizkaru. Kas slēpās aiz aizkara tumsā? Niša, kur ierīkots holographos projektors, kas ar burvju saiti savienots ar templi ielas otrā pusē? Kas vairāk? īsts apslēpts ceļš uz lauvas midzeni…?
Alekša dienu piepildīja mājas apstākli, kas tā arī nekļuva par notikumiem. Kapelā tovakar melnais aizkars palika neatvērts. Galu galā Alekss aizsnaudās zem vīģes, pie sevis kā mantru atkārtodams: līdz pusnaktij, līdz pusnaktij, līdz pusnaktij…
Viņš pamodās stundā, kas šķita pietiekami tuvu pusnaktij, lai gan spožie zvaigznāji debesjumā vēl nevarēja aizstāt pulksteni ar tūkstošiem dārgakmeņu. Izlīdis no zem savas segas nosacītā siltuma, viņš to sagumzīja, lai tā izskatītos pēc gulētāja, tad klusītēm lavījās uz kapelas durvju pusi.
Iekšā, ja viņš pareizi atcerējās, uz plaukta bija eļļas lampa. Viņa pirksti pārmeklēja plauktu, uzšķīla smirdošā sēra sērkociņu un aizdedza dakti. Kapelā kļuva mazliet gaišāks.
Iedegt vēl gaismas? Nē. Tā vietā viņš paņēma vairākus sērkociņus rezervei, ja nu pēkšņs pūtiens lampu nodzēstu.
Pacēlis aizkaru, viņš aizgāja aiz tā, netērēdams laiku, lai izpētītu, kādi mehānismi parasti pavelk smago audumu sāņus. Viņš atradās dziļā nišā. Tās dibenā stāvi akmens pakāpieni veda lejup. Stikla atspīdums sienā norādīja uz holographos sistēmu. Nepievērsdams tai uzmanību, viņš skaitīdams nokāpa divdesmit pakāpienus un tagad atradās apaļā ejā, kas lēzeni pazuda tumsā. Grīdu veidoja noblietēta zeme.
Tagad tā. Marduka zikurāta dienvidu siena varētu būt apmēram tūkstoš kubitu no tās vietas, kur viņš stāvēja, kaut gan kripti un katakombas sniedzas tālāk nekā tempļa pagalmi. Grūti teikt, bet šis tunelis laikam neved pareizajā virzienā.
Gabaliņu pagājis, viņš nonāca pie masīvām dzelzs durvīm, kas aizšķērsoja ceļu. Durvīm bija īpaša atslēga, līdzīga vēl neizgudrotā velosipēda patentatslēgai. Četri mazi gravēti dzelzs ritenīši ar grieķu alfabēta burtiem. Ritenīši griezās viegli, tos nevajadzēja ieeļļot no lampas snīpja.
Tātad - kāda ir pareizā kombinācija?
Viņš izmēģināja Marduka vārda fragmentus un Tesānijas vārda fragmentus. Rezultāta nebija.
Vai Tesānija kombināciju zināja - Varbūt viņa zināja, bet nezināja, ka zina. Vakar lūgšanās viņa skandēja veselu vārdu lērumu, vismaz piecdesmit epitetiem uzskaitīdama visus Marduka tikumus. Varbūt tie der? Vārdam jābūt īsam. Četri burti. Galu galā, burvju vārdam jābūt tādam, lai Marduks to atcerētos.
Alekss pacēla lampu un raudzījās liesmā, lai attiecīgi noskaņotu savu prātu. Liesma dejoja līdzi viņa elpai, aizsegdama dzelzs durvis, liekot domās no jauna ienākt kapelā, kur tā bija nesen degusi. Turēdams lampu acu augstumā, viņš nometās ceļos un kustināja lūpas, līdz atmiņā atausa dziesmu fragmenti un vārdi.
- Burvība, kas ieaijā… kas dzīvu atkal dara… Tutu ir jaunā dzīvība!
Uzmanīgi, lai nepārtrauktu atminēšanās brīnumu, viņš divreiz uzgrieza tau epsilon: nekā.
Vai nebija vēl viens vārds, ļoti līdzīgs? Nolādēts. Jā.
- Murmina lāstus… vārdu vara… dvēseles saista… tas it Tu, Tu, TU… Tas ir Tuku\
Apmainām otro tau uz kappa.
Klik.
Durvis padevās grūdienam.
Lampai neizdevās izgaismot daudz lielāko spraišļoto ķieģeļu tuneli. Marduka tunelis tam pievienojās asā leņķī. Alekša deguns un ausis vēstīja par netīra ūdens skaloša- nos, un drīz viņš stāvēja tuneļa vidū pie kanāla. Kloākas dziļums nebija nosakāms, bet tas bija pietiekami šaurs, lai to varētu pārlekt. Jau otrā pusē stāvēdams, viņš pārdomāja leņķus un virzienus. Ja lielais tunelis ir taisns, tad tas sasniegs upi apmēram tur, kur upe iztek no pilsētas. Tātad kanāls tek cauri Marduka tempļa zemēm. Sargādams lampas liesmu, viņš devās uz to pusi, un drīz nonāca pie otrām durvīm tuneļa sienā, kas mats matā līdzinājās pirmajām. Tūnelis turpinājās, acīmredzami sniegdamies dziļi Bābeles torņa iekšienē.
Pagriezis ritenīšus, lai burti veidotu vārdu TUKU, viņš atvēra durvis.
Gaitenis viņu aizveda līdz smagam melnas vilnas aizkaram; viņš to mazliet pabīdīja malā, lai paskatītos tālāk.
Viņš raudzījās milzīgā četrstūrainā zālē, kur valdīja tumsa, izņemot dažus lāpu gaismas pleķus. Sienas slīpi slējās uz augšu. Ja iztēlē turpinātu sienu līnijas, tās satiktos zikurāta nošķeltajā smailē. Biezu kleķa ķieģeļu pīlāri līdzīgi palmu stumbriem pacēlās līdz griestiem, lai
balstītu kronšteinus. Diezgan lielā augstumā gar vienu sienu stiepās spraišļota galerija.
Šī nebija spocīgās mūzikas, sarkanīgās gaismas un stalagmītu pīlāru pilnā telpa, kurā viņš bija ieskatījies pa ceļam uz tempļa virsotni. Šī zāle bija daudz, daudz zemāka un tāpēc - daudz, daudz plašāka.
Tālumā vairākas figūras melnās mantijās ar koniskām cepurēm galvā - nakts magi - stāvēja milzīgas statujas priekšā. Uz altāra plāksnes sēdēja bullis. Pat zem ķermeņa salocītām kājām barokālais bronzas veidojums - bija divreiz augstāks par garāko cilvēku. Elka iekšienē vai apakšā dega uguns, liesmas plaiksnīja caur atvērumiem ķermenī.
Magi drīz vien devās prom pa platām kāpnēm, atstādami zāli tukšu. Alekss gaidīja ne vienu vien minūti, bet neviens neatgriezās. Nolicis lampu zemē, viņš to izdzēsa un iznāca no slēpņa.
Vietumis karājās dažādi melni vilnas palagi, iespējams, aiz tiem slēpās vēl citas ieejas un izejas. Aši un klusu Alekss piezagās sienai, pie kuras atradās galerija. Arī te atradās aizkars, kurš noteikti aizklāja pakāpienus vai trepes augšup. Viņam nebija šaubu, ka galerijā neviena nav, bet, no otras puses, tā varēja vest strupceļā. Nebūtu prātīgi kāpt augšā.