Выбрать главу

Viņš varētu mēģināt uzzagties pa lielajām kāpnēm, šai nakts stundā nemanīts izslīdēt caur templi un izbēgt pilsētā.

Kādā nolūkā? Meklēt patvērumu pilī?

Šī dziļākā zāle noteikti bija lielākā visā celtnē, ideāli piemērota greznai kāzu ceremonijai. Te Marduks apņems Deboru par sievu.

Viņš atcerējās, ko Lorels vai Hārdijs, vai nav vienalga, bija teikuši par kāzu dzīru kulmināciju, kad līgavai norauj drānas, un visi klātesošie viņu aprij ar acīm, pirms tā tiek atdota Mardukam. Alekss nespēja šo domu sagremot. Izskatījās, ka tā būs vienīgā reize, kad viņš Deboru re­dzēs kailu. Tas ir, ja vergu ielūgs uz dzirēm. Tesānija va­rētu izdarīt tā, ka viņam tur ir jābūt - vai nu lai kaisītu viņa brūcēs sāli, vai ari, lai spodrinātu viņa dvēseles spoguli.

Ko viņam nozīmēja Debora salīdzinājumā arTesāniju?

Alekss mēģināja iztēloties spožākas gaismas, mežo­nīgu mūziku un dejas, ēdieniem un viņiem apkrautus galdus, viesu pūli, kailo līgavu buļļa altāra priekšā. Sa­jūsma viņa dvēselē cīnījās ar šausmām.

O, kādas maukas mēs visi te esam. Tesānijai bija tais­nība.

Tomēr - kāpēc gan nedot vaļu vēlmēm un fantāzijām? Citādi mēs sevi apslāpējam, kā Alekšu ar saviem aizlie­gumiem apslāpēja kopiena Kaskādu kalnos. Nepeldies kails ar savu māsu, tev nebūs piekopt asinsgrēku un laist pasaulē kroplus bērnus. Nevairo visapkārt homoseksua- litāti ar sava dzimuma glītiem jauniešiem, - mums jā­vairo iedzīvotāji uz zemes. Un nekādu nejaušu laulības pārkāpšanu ar svešiem zēniem un meitenēm; svešinieks ir potenciāls klana ienaidnieks, pārtikas izlaupītājs, izva­rotājs, slepkava, komunists, Jūdass. Bruņoto izdzīvotāju tikumība.

Bet ja cilvēkus neapslāpētu, no kā gan celtos mežonīgā kaislība? Kaislība radīja vēsturi. Sabiedrība, kas vienkārši priecājas par sevi, neatstāj pēdas vēsturē. Polinēzijas lotosu ēdāji palikuši dzīvi tikai tāpēc, ka neviens tos nav atradis.

Bābele sastādīja jaunu vienādojumu: kaislības pie­pildījums plus soda briesmas, verdzība, nāve.

Kamēr Alekss iztēlē skatīja dzīru ainas ar visiem pa­matīgajiem teokrātijas elementiem, viņš bija pietuvojies masīvajam izrotātajam bullim. Bronzas zvēram abās pu­sēs stāvēja neaizdegtas sveces cilvēka augumā. Bullis viņu hipnodzēja, vilka pie sevis, tāpat kā viņu bija saistī­jis Bābeles tornis. Uguns buļļa iekšienē draudīgi zibsnīja.

Aiz muguras atskanēja kliedziens:

-   Stāvi, vergs!

Vārdi atbalsojās zālē. Viņš apcirtās. Mags! Mags stā­vēja pie melnā karoga, laikam iznācis no kāda aizsegta gaiteņa vai telpas.

-   Vergs! - sauciens atgriezās atpakaļ.

Alekss pagriezās, lai skrietu atpakaļ uz aizkaru, kur bija viņa durvis. Mantijai plīvojot, mags metās viņam ceļā. Pa lielajām kāpnēm dimdēja citi soļi, bet Alekss netērēja laiku, skatīdamies apkārt. Mags traucās uz priekšu un izdarīja māņu kustību; viņa koniskā cepure nokrita zemē. Alekss skrēja, cik spēka un gatavojās izvairīties, ja viņu mēģinās saķert.

Tā vietā mags metās Aleksam kājās kā regbijā, nogāz­dams viņu gar zemi. Pirms Alekss paspēja aizrāpot malā, mags bija augšā un vēlreiz izplāja viņu uz grīdas. Pēc pā­ris mirkļiem divi citi magi jau spieda Alekšu pie zemes.

Sāpīgi izgrieztām rokām viņu uzrāva kājās. Viņš ne­varēja savaldīt kliedzienu.

-   Muti! - nošņācās viens no gūstītājiem. - Nedrīkst modināt kungu Marduku.

-   Beidziet man lauzt roku, tad…

Sāpes kļuva panesamākas.

-   Tas nav mūsu vergs.

-   Nav gan.

-   Bet viņam ir lauvas zīme.

-   Ir gan.

Pēc vairākām stundām Alekšu izvilka no piķa mel­numa celles, kur viņš bija iemests. Viņu aizveda līdz altā­rim. Netālu dega vairākas lāpas.

Uz bazalta plāksnes, atspiedies pret buļļa rumpi un paplikšķinādams bronzu, sēdēja Tesānijas tēvs. Mēģina saprast, cik ilgi tas var turēt karstumu? Alekss varēja re­dzēt, kā ierīkotas spraugas un atveres metāla ādas ielo­cēs. Elks bija dobs, vismaz pa daļai. Mardukam mugurā bija ritasvārki, bet trisragu kroni gan viņš bija uzlicis. Laikam viņā bija modusies ziņkārība.

Alekss atbildēja pazemīgi, jaukdams patiesību ar me­liem. Viņš nespēja aizmirst Tesānijas mājienus, ka Mar­duka vīri varētu izmantot spīdzināšanu. Viņa šo to bija dzirdējusi, kā jau labākā pasaku klausītāja pilsētā. Var­būt par spīdzināšanu tika minēts, lai viņu baidītu?

-   Kungs Dievs, - smilkstēja Alekss, - es lūdzu piedo­šanu. Es esmu jūsu meitas vergs. Tesānijas kundzes vergs! Tāpēc man ir šī zīme. Mani apsēda ziņkārība, naktī neva­rēju aizmigt. Es iegāju kapelā un paskatījos, kas ir aiz aizkara. Nokāpu pa pakāpieniem, atradu tuneli un…

-   Kā tu atvēri aizslēgtās durvis?

Alekss pastāstīja, un dieva ūdeņainās acis pārvērtās zilā ledū. Priestera acis, dieva acis - tas jau bija tas pats.

-  Tesānijas kundze man neko nav teikusi. Es visu uz­minēju pats.

-   Protams, ka viņa tev neko neteica. Viņa neko nezi­nāja! Kāpēc man būtu jādomā, ka viņa vergam stāstītu tādu noslēpumu?

Alekss nokāra galvu.

-   Es nezinu.

-   Un varbūt tu nāci no otras puses, no Bābeles torņa? Tikai vājprātīgais mēģinātu izglābties no manas mājas, ielauzdamies manā templi.

-   Kungs, es nemēģināju izglābties, nemaz ne. Es tikai gribēju paskatities.

-   Varbūt tu esi vājprātīgais, kam prāts nesas uz ni­ķiem. Un varbūt tu esi algots slepkava.

-   Man uz sejas ir jūsu zīme, kungs.

-    Jebkurš var likt sev uz sejas uztetovēt jebkādu zīmi, ja tam ir pietiekams iemesls. Vienam no magiem Mar­duks sacīja:

-   Ej un pieprasi, lai mana meita augšā sagatavojas atpazīt šo personu.

Mags steigšus devās prom.

-    Es esmu žēlsirdīgs dievs, - Marduks turpināja. - Jo īpaši tagad, kad esmu labā prātā, kāzas gaidīdams. Man jābūt arī taisnīgam un briesmīgam, lai šo pilsētu pasar­gātu no nekārtībām. Ja mana meita tevi neatpazīs, tad no tevis ar varu izspiedīs patiesību - un tad to patiesību, kas slēpjas aiz tās. Pēc kāda laika tu vairs nebūsi tas pats cilvēks, kas sākumā. Beigās tas, kas no taviem locekļiem būs atlicies, aizpeldēs pa to tur reni uz upi, tavs torss tiem zvalstīsies pakaļ. Ja mana meita tevi tiešām atpazīs - tevi, kuru tā grauž ziņkārība - tad tevi aprīs uguns mana buļļa iekšās! - Marduks uzsita pa elku, un no tā atska­nēja dobja zvana skaņa. - Tavi kliedzieni izskanēs no buļļa nāsīm. Salīdzinājumā ar iepriekšminēto, šī nāve būs diez­gan ātra.

-   Kungs, - šaubīgi iemurminājās mags.

Marduks nikni paskatījās uz viņu, tad pasmaidīja.

-   Es pajokoju. Cilvēka upuris, protams, tiks izpildīts iespējami humāni. Tev, iespējams, iedos kādas narkotikas, nerātnais vergs, lai apslāpētu sāpes. Mēs jau tāpat pār­domājām, kurš varētu kļūt par mūsu pirmo upuri.

Alekša sirds gandrīz apstājās.

-   Upuri?

-   Jā, jā, upuri! Lai apliecinātu Marduku, kā Marduks apliecina pilsētu. Tā vajag. Mirstīgais nokauts dieva vē­derā. Un tad mūžīgais Marduks vēlreiz svin kāzas.

Ārprāts.

Un ja nu ne?

Varbūt šausmas par tādu notikumu - un atvieglojums, ko jūt katrs, kas nav kļuvis par upuri, - kļūs par valsts psihisko aizsardzību. Varbūt tā bija daļa no Marduka plāna.

Izdrāzt viņa plānus, domāja Alekss. Izdrāzt psihisko glābšanu. Izdrāzt visu, izņemot izdzīvošanu; izņemot iespēju netikt upurētam tādā trakā, ļaunā, senā veidā!

Vai Debora par viņu aizlūgtu? Vai viņa lūgtu viņa dzī­vību sev par kāzu dāvanu?