Alekss zināja, ka apmeklētājus nelaiž ne pie šīm iekārtām, ne apakšzemē ierikotā kodolreaktora, kurš darbinās automātiskos ūdenssūkņus vēl vismaz simt gadus. Bābeles pilsoņi nelikās zinis par Eifratas izteku; viņi bija to aizmirsuši. Saskaņā ar Hammurapi likumiem, runāšana par aizliegtiem tematiem bija noziegums; par to sodīja kā par apmelošanu - vainīgo nodeva verdzībā templim. Vai pat vēl ļaunāk: grieķu ceļotājus brīdināja, ka aizvainojošo melu stāstītājs var tikt publiski sodīts ar nāvi.
Tieši šī iemesla dēļ platā Eifrata plūda pa savu gultni no tālās Armēnijas līdz pat jūrai.
Vai es esmu jucis? Alekss uz mirkli aizdomājās. Vai mēs visi šeit esam jukuši?
Nē! Kas attiecās uz Eifratas upi - šī izlikšanās bija loģisks vājprāts. Šo vājprāta formu izvēlējās, lai apspiestu smagākas vājprāta izpausmes: tās, kas saistītas ar laiku, sabrukumu, pagrimumu un civilizācijas nāvi. Šis vājprāts bija tikai viena daudz dižākas izlikšanās sastāvdaļa; tik dižas izlikšanās, ka tā jau bija kļuvusi par realitāti.
Pietiks domāt par viltoto Eifratu. Par īsto Eifratu.
Vai Alekss bija jucis? Vai varbūt viņš sajuks prātā tikai tad, kad būs kļuvis par Bābeles pilsoni?
Nē. Viņš bija vājprātīgs pirms tam. Vājprātīga bija pārējā pasaule. Ilgus gadus šī vājprātīgā pasaule gaidīja savu galu.
Tagad Alekss būs vesels.
Un nu amfībija bija sasniegusi savu mērķi. Betonē- tais ceļš jau labu laiku bija pagaisis, dodot vietu zemes ceļam.
Citadeles pakājē amfībija nolaidās ārējo mūru aizvējā. Motori apklusa. Putekli uzvirmoja un atkal nosēdās. Pasažieri izkāpa.
Starp ārējo mūri un citadeli bija tunelim līdzīga iela, pa kuru varēja iekļūt pilsētā un izkļūt no tās. Tālumā vīdēja iekšsienas mūris - biezāks par ārējo un Ištaras vārtu caururbts. Tālāk atbraucēji netika, no sardzes telpām izsteidzās kareivju nodaļa un aizšķērsoja viņiem ceļu ar saviem šķēpiem. Kareivji bija bārdaini, ģērbušies tuni- kās - vietējie, nevis maķedonieši.
- Kas lēcies?
- Kaprālis mūs skaita, - noteica Debora. - Tas arī viss.
Tomēr gluži tā gan nebija. Kaprālis jau bija ticis skaidrībā par atbraucēju kopskaitu, bet kareivji joprojām nelaida viņus prom. Ik pa mirklim kaprālis pameta nepacietīgu skatienu uz ielu. Drīz tālumā parādījās mazs grieķu pulciņš - ne vairāk par kādu pusduci. Divu šķēpnešu mudināti, grieķi naski rikšoja uz gaidošās amfībijas pusi. Visi kareivji atgriezās savā patvērumā, bet neviens no viņiem neizrādīja, ka apzinātos no divdesmit pirmā gadsimta atceļojušā braucamrīka eksistenci. Dzinēji iedūcās, strauji atdzīvodamies amfībija piepūta savu gaisa spilvenu un sacēla dūmu mākuļus, kas ieskāva visus gaidošos atbraucējus.
Viņi bija ieradušies tīri un kārtīgi, bet tagad, amfībijai apgriežoties un aizbraucot, tos pēkšņi noklāja ceļa netīrumi, it kā viņi būtu visu ceļu līdz Bābelei nogājuši kājām - cauri Mazāzijai, Kilikijai, Kapadoķijai un Mezo- potāmijai.
- Sūdu būšana, - kāda balss skaļi teica angliski un kareivja šķēps salēcās, kā grasīdamies caurdurt šos vārdus.
Angļu valoda bija mirusi valoda; tā vēl nemaz nebija piedzimusi.
Kaprālis pagājās uz priekšu.
- Tagad jūs ieejat Bābelē. Pa Dievu vārtiem, - viņš grieķiski nokliedza.
Pie istaras vārtiem jaunatnācējiem atkal pienācās apstāties - ne kareivju dēļ, bet tādēļ, lai apbrīnotu šos vārtus.
Ar apdedzinātiem kleķa ķieģeļiem mūrētais iekšējais valnis nesatricināmi slējās augšup no aizsarggrāvja stāvā krasta; krasta krauja arī bija izklāta ar ķieģeļiem un bitumenu. Uz vārtiem veda noņemamu dēļu tilts, bet torņi abpus vārtiem bija grezni vāpēti un izrotāti. To augšā un apakšā bija frizēs ar kaujas ratu riteņiem līdzīgām rozetēm - šķita, ka riteņi griežas. Starp frīzēm uz spilgtas tirkīzzilas pamatnes viens virs otra stāvēja no glazētiem īpašas formas ķieģeļiem izlikti zvēri: zili un balti vērši ar dzelteniem ragiem un nagiem un pūķi.
Pūķu ķermeņus klāja zvīņas. Pakaļkājas tiem bija kā plēsīgiem putniem, priekškājas - kaķu dzimtas dzīvnieku ķetnas. Astes beidzās ar skorpiona dzeloni, uz galvām dižojās divkārši ragi kā arābijas odzēm. Krēpes, zvīņotās ķetnas un šķeltā mēle bija zeltainbrūnas, pārējais augums krēmkrāsas balts. Pūķi lepni soļoja uz priekšu, modri un saspringti, bet nez kāpēc radās iespaids, ka smadzeņu viņiem ir pamaz.
Alekša domas bija asas un skaidras. Tās bija tikpat spožas kā šis ķieģeļu mūris. Viņš juta nepieciešamību ziedot pateicības upuri kādam senaizmirstam un atkal atgūtam dievam. Varbūt Šamašam, kura saule bija tik nesaudzīga. Aiznest ziedojumu - tas nozīmētu tikai izturēties pieklājīgi, neko vairāk.
- Līksmojies, - teica Debora. - Mēs esam atnākuši.
Viņas balss skanēja kā Fīdipijam pēc maratonskrējiena uz Atēnām - tolaik, kad tika atvairīts persiešu uzbrukums, kādus simt sešdesmit gadus pirms pašreizējā brīža. Vēstures slāņu jau bija tik daudz; uzplaukuma un bojāejas slāņu…
Tik daudz slāņu. Vareno Bābeli, likumu sastādītāja un kanālu būvētāja Hammurapi Bābeli, pakļāva plakande- gunainie, alkatīgie, nekulturālie (un varbūt pat tīši ļaunprātīgie) kasīti; viņi šo pilsētu pameta novārtā. Vēl pēc kāda laika pirmo Bābeli pilnībā izpostīja asīrietis Sena- heribs. Viņa kareivji apkāva visus vīriešus, sievietes un bērnus, sagrāva namus un lielāko no kanāliem novirzīja jaunā gultnē, lai tas applūdinātu drupas.
Nepagāja vēl ne simt gadu, kad haldeji, kuriem ar persiešu palīdzību bija izdevies sakaut pārmērīgi lielas teritorijas sagrābušos asīriešus, uzcēla Bābeli no jauna - šoreiz kā savu galvaspilsētu. Drīz pie varas nāca Nebu- kadnecars un viņa laikā Bābele bija krāšņāka nekā jebkad.
Dīvainā kārtā šie haldeji neprata dzīvot tikai tagadnē. Katrā ziņā to neprata viņu inteliģence - priesteri un rakstveži. Pa vidu greznajām pilīm un tempļiem viņi, pat celdami astronomiskās observatorijas, lai pētītu planētas un zvaigznes, tai pašā laikā tomēr nostalģiski rakājās arī vecajās drupās, meklējot māla grāmatas un aprakstītas māla plāksnītes. Haldeji izmantoja šos tekstus kā ceļvežus un sāka aizrautīgi kopēt pagātni savos tērpos, runā un ierašās. (Iespējams, ka tieši tāpēc Nebukadnecars, kā to apgalvo daži grieķi, mēģināja savākt un iznīcināt visas vecās māla plāksnītes ar ķīļrakstiem.)
Drīz persieši - bijušie sabiedrotie - uzbruka haldeju impērijai un guva uzvaru; Bābele atkal lēnām pagrima, pārvērzdamās drupās. Izsakoties tiešāk: vispirms Dārijs Lielais grezni izpušķoja šo pilsētu, pēc tam viņa mantinieks Kserkss aplika to ar mežonīgiem nodokļiem, lai dabūtu naudu saviem kariem pret grieķiem, bet kad pilsēta sadumpojās, viņš to aplenca un sagrāva. Taču Dārija III laikā Bābele atguva savu varenību.
Nesen Maķedonijas Aleksandrs bija uzvarējis persiešus (un pielicis degošu lāpu pie persiešu valdnieku ziemas pils). Tad notika kaut kas vēsturē līdz šim vēl nepiedzīvots. Aleksandram dzima jauns sapnis - viņš nolēma kļūt par visas pasaules valdnieku. Viņš apvienoja maķedoniešus un persiešus. Radās pasaulē pirmā impērija ar kopīgu valodu un kopīgu ekonomiku, un šīs impērijas centrā bija Babilona. Bābele uzplauka no jauna - kā visas zināmās pasaules galvaspilsēta.
Bet īslaicīgi, ak vai, cik īslaicīgi. Tagad Alekša vārdabrālis Nebukadnecara pilī gulēja uz nāves gultas - trīsdesmit trīs gadu vecumā.
Atkal bija pienācis Bābeles gals, jaunatgūtā spožuma pēdējās dienas. Uzplaukums un bojāeja. Uzplaukums un bojāeja. Un galīgā bojāeja. Priekšā tikai pelni un pīšļi, un nezināma nākotne.