- Biju domājis, - Marduks turpināja, - nopirkt negribētu bērnu. Kādu bastardu, kādu ubagu bērnu. Bet nu man sevi dāvājis vergs. Varbūt, mani magi, šī ir zīme? Ja viņš tiešām ir vergs. To mēs vēl redzēsim.
Pēc divām stundām Alekšu veda augšup caur stalag- mītu un briesmīgo statuju zāli, tad vēl tālāk uz privātām telpām - telpu rotājumiem viņš gan dotajos apstākļos nepievērsa uzmanību. Tesānija sēdēja un sūca atspirdzinošu dzērienu. Marduks, ietinies greznā mantijā, stāvēja, rotaļādamies ar vīna glāzi.
- Hmm, - sacīja dievs. - Vai tu gadījumā nepazīsti šo vergu?
Alekss raudzījās uz Tesāniju, acīm lūgdams, lai tā viņu atzīst, izmisīgi mēģinādams paust, ka viņš nebēga no viņas, ka viņš to nebija nodevis. Varbūt ar divām mēmām acīm tik daudz nemaz nevar izteikt?
Tesānija vilcinājās, tad cieti noteica:
- Jā, es viņu pazīstu. Tas ir mans vergs.
- A. Tādā gadījumā viņš paliks šeit. Paldies, Tesānij. Esmu pārliecināts, ka tev šodien daudz darāmā.
- Vai viņš mēģināja aizbēgt? - viņa laiski jautāja. - Praksis gaida ārpusē, mēs vergu vedīsim līdzi. Viņam pienākas pēriens un apzīmogošana.
- Nē, viņš paliks šeit.
- Kāpēc viņš šeit paliks?
- Viņi grasās mani nogalināt, kundze! - Alekss vairs nespēja klusēt. Mags iegāza viņam pa muti, pārsizdams lūpas un izkustinādams zobus.
- Nesabojā viņa izskatu, - sacīja Marduks.
Tesānija piecēlās, it kā lai dotos prom, un Alekšu pārņēma izmisums. Tomēr viņa nekur negāja. Tā vietā viņa pārsteidza Alekšu.
Pavisam mierīgi viņa teica:
- Tēvs, ja tu paturēsi manu vergu, es pavisam noteikti - aiz tīras atriebības, protams, - noduršu Muzī kāzu naktī, kamēr viņš krāks pēc tam, kad būs mani paņēmis.
- Ja tu nogalināsi savu vīru, tevi publiski uzsēdinās uz mieta.
- Nē, nē. Redzi, es izdarīšu pašnāvību. Tiešām, kāpēc gaidit, kamēr mani izvaro lorda Gibila dēls? Ja nevarēšu šo vergu ņemt tūlīt līdzi, es laikam noindēšos pirms kāzām.
Marduks ierēcās:
- Lai atnāk Praksis! - Un piebilda: - Praksis tevi uzmanīs kā vanags vai arī viņa ciešanas būs lielas.
- Arī vanagi aizver acis, tēvs.
- Tevi ieslēgs vienā istabā, kas būs pilnīgi droša. Ar tevi vienmēr būs kāds no tempļa.
Viņa paraustīja plecus.
- Es jau varu pašnāvību atlikt līdz kāzu naktij. Tad Muzī mirs pavisam noteikti un es viņam sekošu. Un ja Muzī nemirs pirmajā naktī - tāpēc, ka mūsu kopošanos novēros oficiāls pārstāvis, kas gan varētu kavēt mana vīra darbību, - tad viņš mirs kādu nakti vēlāk. Tā kā lords Gibils tevi ļoti ciena, Lielais Marduk, man domāt, atbraucis pakaļ sava dēla līķim, viņš atradis tā vīrišķo locekli nogrieztu un iestūķētu mutē.
Bet, ja es varētu ņemt līdzi savu vergu - manu nerātno kaķēnu, manu putniņu - es apsolu, ka Muzī varēs darīt, ko sirds kāro. Vai ļauties kaislībai, kā nu sanāks. Tai pirmajā naktī un naktīs pēc tam. Un tas, - viņa nobeidza, - nu būtu viss.
Marduks stīvi skatījās uz meitu.
- Ņem savu vergu, - viņš beidzot teica. - Un lai viņš tiešām tiek nopērts un apzīmogots. - Viņš izgāja no istabas tai pašā mirklī, kad pa citām durvīm tika ievests Praksis.
Tesānija noklikšķināja pirkstiem.
- Nāc, Aleks. Nāc mājās.
Ar prieku, cenzdamies neizskatīties nošņurcis, viņš tai piebiedrojās. Viņi kopā izgāja caur dažādiem pagriezieniem un durvju ailēm līdz terasei. Praksis nāca nopakaļ.
- Ej labi tālu aiz mums, - viņa sacīja kalpam. - Es vēlos palikt viena.
Praksis atpalika.
- Es nespēju tev pilnībā pateikties, - stostījās Alekss.
- Viņi grasījās mani dzīvu sadedzināt bronzas bullī. Tagad viņi dedzinās bērnu. Varbūt pavisam maziņu.
- Atkārto!
- Viņi nodomājuši sākt cilvēku upurus. Bija paredzēts kāzu laikā sadedzināt negribētu bērnu. Tad tur ieklīdu es. Tā ir daļa no Marduka plāna varas vairošanai.
- Saprotu, - viņa teica, - tu noteikti domā, ka es esmu tikpat laba, jo draudu iestūķēt mana mīļā vīra mantību viņam rīklē.
- Tū to teici, lai mani izglābtu.
- Es to biju domājusi nopietni.
- Tajā brīdī tu to domāji nopietni.
- Jā. Draudiem nav jēgas, ja tos nedomā nopietni ar visu savu būtni - vismaz uz izteikšanas laiku. Kaut gan, ja reiz draudi ir izteikti, tad tiek saistīts cilvēka lepnums.
- lū grasies turēt savu otro solījumu - apmierināt Muzī? Piedod, lūdzu.
- Ka tu mani esi iesaistījis solījumā? - viņa pasmaidīja.
- Vai es lietoju vārdu - apmierināt? Kāpēc tu mani tik pēkšņi uzskati par apmierināšanas ekspertu? Nu, labi, rītvakar tu varēsi ar savu eksperta aci izpētīt Muzī un dot man padomu. Viņi ar lordu Gibilu nāks uz vakariņām. Starp citu, kurp tu mēģināji bēgt?
- Ne no tevis. To es tagad zinu.
- Ticu tev, Aleks. Pastāsti man visu, kas notika, īpaši, kā tu tiki cauri dzelzs durvīm. Tas bija lielisks gājiens.
- Es uzminēju kombināciju. Domāju, ka Marduks var to izmainīt.
Nonākuši līdz zikurāta apakšai, viņi sāka iet pāri pagalmam uz dienvidu vārtiem.
- Sāc no sākuma. Veicīgi, mums nav pļāpām visa diena. Neaizmirsti, ka tevi vēl jānoper un jāapzīmogo.
- Ko?
- Hir neko nevar darīt. Mans tēvs prasīs. Viņš var tevi novērot kapelā caur stikla aci no liela tāluma. Mēs nevaram tikai izlikties tevi sodām. Pēršana arī man sāpēs! Es likšu, lai to dara Anšars. Viņa muskuļi jau sen pārvērtušies par mīklu. Es viņam skaidri darīšu zināmu, ka ļoti dusmošos, ja viņš tevi sabojās.
- Paldies, - viņš uzdrošinājās viņai tuvoties. - Tesa, kāpēc nepalaist mani brīvībā? Atlaid manu parādu. Tā tu iespļautu sava tēva stikla acī.
Viņa pakratīja galvu.
- Mana uzvedība šķitis dīvaina. Mardukam var rasties aizdomas. Turklāt, tev tad būtu jāatstāj mans nams. Mani tas nemaz neapmierina.
Viņa negribēja viņu laist prom. Alekss sajuta, ka viņas vēlēšanās ir saistītas ar kaut ko pavisam citu.
- Te iesaistīts tik daudz kas, - viņa prātoja. - Viņa kāzas, manas kāzas. Vara un pils - jā, es tev ticu. Tagad ari bērnu nogalināšana. Runā, stāsti!
Viņš stāstīja; stāstījums turpinājās Tesānijas istabā vēl krietnu pusstundu pēc tam, kad viņi bija sasnieguši māju.
Visi namam piederīgie bija sasaukd pagalmā. Pār akmens solu bija pārlikts salmu pītenis, lai Alekss nepār- lauztu ribas, mēģinādams izvairīties. Stenēdams Anšars zem sola sasēja Alekša ceļgalus ar elkoņiem. Tad viņš atkāpās.
Praksis pasniedza zirgu pātagu: garu ādas čūsku īkšķa platumā, bez mezgliem vai asām malām.
- Tā! - sacīja Anšars. - Vergi nebēg. Vergi paklausa. - Pātaga nolaidās.
Pēc ceturtā cirtiena Alekss nolēma, ka labāk būs aurot, kamēr plaušās vairs nav gaisa, nevis klusēt. Viņa brēcieni arī noslāpēja daļu Anšara pamācošo teicienu, kurus tas izteica arvien vairāk aizelsies.
Piecpadsmit sitieni. Sajūta bija tāda, ka tie klāj visu muguru. Daži nenovēršami krustojās. Pēdējie trīs Alekša brēcieni bija negribēti.
Tad pēršana beidzās. Mama Zabala steidzās uzklāt vēsu ziedi viņa mugurai. Stenēdams un pukstēdams Anšars atsaitēja rokas. Alekss sašļuka. Asaras neļāva neko redzēt. Anšars un Praksis uzstutēja viņu kājās, un pavāre noslaucīja viņa seju lupatā.
Alekša un Tesānijas skatieni sastapās. Viņas lūpas izstiepās, it kā lai viņu noskūpstitu, tad tā aizsteidzās prom.