Выбрать главу

Visu pēcpusdienu viņš gulēja uz tā paša peramā pa­klājiņa uz kapelas grīdas, it kā lai nožēlotu grēkus. Viņš guva labumu no vēsuma un tumsas un no tā, ka te nebija daudz mušu. Kad viņš piecēlās, lai pazemīgi mestos ceļos uz vakara lūgšanām, viņam bija sajūta, ka mugura tikusi izklapēta un pa pusei apcepta. Viņš kustējās ļoti uzma­nīgi, lai brūces no jauna neatvērtos.

Lūgšanas iesākās. Melnais aizkars strauji atvērās. Aiz tā stāvēja Marduka tēls.

-   Vergs tika kārtīgi nopērts, - pavēstīja Tesānija. - Pa­rādi muguru, vergs!

Alekss pagriezās, lai gan puskrēsla zināmā mērā slēpa sitienu švīkas uz viņa muguras.

-   Viņa brēcieni bija briesmīgi. No tiem nomira kāds zvirbulis. - Tas nu bija par daudz. - To apstiprinās pa­vāre. Zabala!

Satriekta ne tik daudz par to, ka redzējusi pēršanu, bet par to, ka personiski jārunā ar Marduku, Mama Zabala runāja trīsošā balsī un izklausījās patiesi šokēta.

-   Briesmigi, Kungs, briesmīgi… jā, tas tiešām bija briesmīgi.

-   Rit nāks lopu apzīmogotājs, - apsolīja Tesānija.

Marduks pazuda bez komentāriem.

Tonakt Alekss zem vīģes koka gulēja uz vēdera; dru­dzis no ievainojumiem neļāva aizmigt; viņš pa ausu ga­lam dzirdēja soļus, bet nepievērsa tiem uzmanību. Soļu troksnis izdzisa. Pagalmā kļuva pavisam tumšs. Jaunais mēness bija gluži zemu.

Daudz vēlāk soļi atgriezās un tuvojās.

-   Kuš! - Tesānija notupās viņam blakus. Viņa naktī bija atnākusi pie viņa pagalmā! - Aleks, es aizgāju līdz dzelzs durvīm. Viņš jau ir nomainījis kombināciju. Es iz­mēģināju fragmentus no visiem piecdesmit Marduka vār­diem. Tas ilga veselu mūžību.

Aleks pagriezās pret viņu.

-   Jaunais kods var būt jebkāds.

-   Nē, tam jābūt saistītam ar Marduku, citādi viņš to nespēs atcerēties.

-   Varbūt tas ir kāds vārds, ko tu nekad neesi dzir­dējusi.

-   Pakustini smadzenes! IU taču uzminēji pirmo kom­bināciju.

-   Man paveicās.

-   Un pēc tam nepaveicās, - Tesānijas roka pieskārās viņa mugurai. Viņš nodrebēja, bet roka palika turpat. - Es gāju šonakt, jo viņš varēja uz ātru roku izvēlēties citu dieva vārdu, kamēr izdomā īsto kodu. Man šķiet, ka viņš varēja atstāt tempļa atslēgas neizmainītas. Ja viņam Bā­beles tornī ir aģenti, tiem jātiek templī slepeni iekšā. Viņiem nedrīkst pēkšņi slēgt durvis. Tlt teici, ka ūdens tunelī, iespējams, ietek Eifratā?

-   Noteikti zem ūdens. Citādi jebkurš, kam nav ko darīt, varētu ieklīst tajā tunelī.

-   Hmm. Tū vari nirt un aizturēt elpu?

-   Šobrīd nē.

-   Kad tev būs labāk, mēs varētu izbraukt ar laivu.

-   Tesānij…

-Jā?

-   Es negribēju to īpaši pieminēt, bet varbūt topošā līgava…

-   Sauc taču to sievieti vārdā. Man vienalga.

-   Vai tev šķiet, ka Debora zina, ka viņas kāzas svinīgi atzīmēs ar cilvēka upuri? Es to nevaru iedomāties. Kā viņas attieksme mainitos, ja viņa uzzinātu?

Tesānija sāka ķiķināt.

-   Tātad man vajadzētu tevi sūtīt viltīgā uzdevumā uz Sina templi? Der jebkurš iegansts, lai redzētu to sie­vieti - īpaši tavā nožēlojamajā stāvoklī!

-   Es nevēlos viņu redzēt. Tū vari iet pati.

-   Intrigu pinējs pats dodas izpildīt uzdevumu? Kam tad domāti starpnieki?

-   Šeit ir vairāk nekā intriga.

-   Bet pret to ir jāizturas kā pret intrigu! Citādi var zaudēt mēra sajūtu un sākt nogalināt bēbjus.

-   Viņš atņems tev bērniņu.

-   Tikai tad, kad pārliecināsies, ka tas ir puika. Es zinu, zinu. Klausies, Aleks, es tev pastāstīšu par tīstokli. Es do­māju, ka Mori ziņas ir precīzas. Tādi cūkas kā tas mant­kārīgais mags parasti neizceļas ar iztēli.

-   Tū to saki par tīstokli, kas kontrolē.

-   Mmm, kaut kā tā. Tū saproti, kā Marduks parādās kapelā, vai ne?

-   Viņš ir holographos, ko pa stikla vadiem pārraida no tempļa. Nākotnes tekhne radijums.

-   Mēs, Bābeles iedzīvotāji, mēdzam aizmirst tādu lietu izcelsmi. Iespējams, ka mēs nemaz to neesam zinājuši. Paskaties uz Mammas Zabala attieksmi - viņai tas ir īsts brīnums. Tāds attēls iedveš dievišķas bailes pavisam ātri. Tā var sarīkot īstu reliģisku uguņošanu. Dievi var perso­nīgi parādīties no nekurienes. Labi, šai gadījumā augstais priesteris iemieso dievu, bet ja attēls noslēpumaini un neizskaidrojami parādīsies cilvēkiem uz kāda ielas stūra, dievs izskatīsies pietiekami ticams. Tū zini, kāda loma zīmēm ir Bābelē.

-   Zīmes nozīmē to, kā tās iztulko, - viņš atbildēja, atcerējies Aristandru.

-   Tieši tā. Kā cilvēki tās iztulko. Marduks man nav noslēpums, bet ari es reizēm uzķēros - pie tam viņa paša pagalmā, kur viņš pārbauda sava attēla kvalitāti. Lie­lākā dala cilvēku ļoti reti redz tādus attēlus, bet, ja nu tā notiek, tad tas atstāj neizdzēšamu iespaidu. TU Bābelē esi neilgi, bet reizēm var dzirdēt trakus stāstus. Dievi negaidīti, brīnumaini parādās. Dievi klausās un vēro. Lūgšanas var tikt uzklausītas. Reizēm dievs pavēl kaut ko - tad ir bistami nepaklausīt. Tā nenotiek pārāk bieži.

Alekss atcerējās savas pārdomas par to, vai visā pil­sētā varētu izvietot mazas lēcas, kas ieraksta notiekošo. Un ne tikai tā; lēcas varēja izmantot ari, lai pārraidītu attēlus.

-   Vai šajā pilsētā ir droši vērpt jebkādas intrigas? Vai visur ir droši? - Viņš čukstēja.

-   Ak, jā! Ne jau katrai sienai ir ausis. Ne katram lo­gam ir acis. Citādi vajadzētu vēl tikpat lielu pilsētu, lai kontrolētu, kas šeit notiek.

-   Vai tiešām? Un ja nu tekhne ir radījusi mākslīgu prātu, kas var pieņemt lēmumus un domāt tik ātri, cik mēs pat nevaram iedomāties?

-   Mīļais Aleks, tev parādās slimības simptomi, kuru grieķi sauc para-noia. Stikla acis ir tikai dažās vietās. Ja neskaita tās, mēs esam brīvi kā putni vīt visādas intrigas.

-   Mēs nevaram izbēgt no tekhne, Tesa, pat ja mēs izmantojam eļļas lampas un pielūdzam Marduku un pe­ram vergus.

Visu laiku viņas roka bija palikusi viņam uz muguras.

Tagad viņa sažņaudza dūri un tuvākā pātagas brūce iesmeldzās. Viņš skaļi ievilka elpu. Viņas lūpas pieskārās viņa ausij:

-   Klausies. Tīstoklī bija Marduka attēls. Marduks pie­sauca nelaimi pār savu templi. Marduks nožēloja, ka sa­grābis pārāk daudz varas. Attēls ir ļoti labi uztaisīts - izspļauts mans tēvs. Tā man apgalvoja par mūsu abu naudu, - viņas pirksti atlaidās. - Un tad mēs ieliekam tīstokli kādā noteiktā tekhne ierīcē Marduka templī kāzu dzīru laikā… saproti? Es tur bērnībā reizēm spēlējos, kad mēs ar tēvu tikko ieradāmies, pirms mūsu dzīve no­kārtojās. Esmu visai pārliecināta, ka tekhne ierīce ir augšā galerijā virs altāra, kur ir bullis. Izmanto tīstokli - un viņš neuzdrošināsies upurēt bērnu.

-   Bet viņa kāzas?

-   Tiks pārtrauktas, bet ne atceltas. Mans tēvs neat­ļausies zaudēt augstā priestera lomu. Gan jau viņš tiks galā. Bet viņa galvenās cerības izjuks.

-   Kopā ar tavām kāzām?

-   Teiksim tā, šis negadījums varētu ieviest skaidrību, kur īsti dzīvos Muzī kungs ar kundzi, - viņa noskūpstīja Alekšu. Viņas mēle mirkli parušinājās viņa ausī, tas ku­tēja; tad viņa pavirzījās tālāk. - Rīt pirms apzīmogoša­nas Mama Zabalā tev iedos kaut ko iedzert, lai palīdzētu. Esi drosmīgs, nerausties. Pēc mirkļa tas būs galā. Izbēgt nav iespējams.

Ak, dievs! Apzīmogošana.

Dievs bija Marduks. Dievs, kas gribēja redzēt, ka visi viņa rīkojumi ir izpildīti, pirms viņa nama ļaudis uzņem viesus - Muzī un lordu Gibilu.