Kā bija solīts, tūlīt pēc putras bļodu novākšanas pavāre izsniedza Aleksam podiņu ar kādu dziru.
- Ārprāts, - viņa teica ar mākslotu jautrību. - Šodien tak brauc tādi viesi, un tāda steiga! Tik daudz darbu. Nevar ļaut, ka tu paliec slims.
- Es tāpat knapi kustos, - pavisam patiesi sacīja Alekss.
- Tev vajag kustēties, kā ziemā kalnos kustas strauti, citādi tu iekaltīsi un nevarēsi nekur kustēt līdz pat pavasarim.
Viņš iztukšoja trauku līdz dibenam. Dzērienā viņš sa- garšoja stipru alu, daudz alkohola un stipru zāļu piegaršu. Viņam sāka reibt galva. Viņš jutās kā lidojam. Viņa acis nefokusējās, un priekšmeti dubultojās. Viņa galva bija kāposts, nejūtīgs dārzenis. Pārējais ķermenis kņudēja, it kā degtu no iekšienes, un mugura sāpēja trakāk nekā jebkad. Varbūt profilakse bija tikpat briesmīga kā sāpes nākotnē. Šis dzēriens viņam nebūtu palīdzējis pie vakardienas pēršanas.
Mama viņu nopētīja.
- Kā ir?
- Ķēmā. Saindēts.
- Es tik ceru, ka tas nav gājis nepareizi. Kad zāles sajauc ar dzērieniem, tā reizēm notiek.
- Kur ir mana galva? Tā tikko nokrita.
- Jā? Tas labi. Līdz pēcpusdienai ar tevi viss būs kārtībā.
Tad ieradās Anšars, lai pavadītu Alekšu pie tā paša
nelaimīgā sola, kur gaidīja muskuļains sārtvaidzis vīrs, tērpies bruncišos un garā ādas priekšautā, pa rokai sakārtojis savus darba rīkus: pārnēsājamo ogļu krāsniņu, plēšas, akmens trauku ar ūdeni, zīmoga dzelzi. Zīmogā bija attēlota lauvas galviņa, tāda pati kā tetovējums, kas Aleksam jau bija uz sejas.
Apkārt salasījās klusējoši skatitāji. Tesānija kodīja lūpu. Alekss apsēdās, un kalējs piemēroja viņa sejai vēl auksto zīmogu. Anšars apsēja Aleksam ap galvu lupatu, lai aizklātu acis.
- Gadījumā, ja tu raustīsies un dzelzs paslīdēs…
Anšars cieši sagrāba neredzīgo Alekšu aiz ausu ļipiņām. Pirkstu kauliņu spiediens ausīs izraisīja troksni, līdzīgu vēja dārdoņai dziļā alā, tā, ka Alekss gandrīz nedzirdēja, kā dzelzi ierok oglēs un uzpūš plēšas.
Karstums apņēma viņa notirpušo vaigu. Mirklis briesmīgu sāpju, it kā sejā kostu žurkas, un viņš saoda degošu gaļu, un tad mocības bija beigušās. Anšars palaida vaļā ausis. Noņēma acu apsēju. Čūskas šņāca, kad dzelzs saskārās ar ūdeni traukā. Mama lipināja kādu ziedi vai dubļus viņam uz vaiga.
Uz vakara pusi Alekša pātagu rētas sāpēja vairāk nekā apdegums uz vaiga. Vaigu viņš vismaz varēja nekustināt; ar muguru tā nebija. Tiklīdz viņš pakustināja roku, muguru dzēla kā tūkstošiem bišu. Kāpostgalvas sajūta bija pārgājusi ne pārāk smagās paģirās.
Viņš bija apmeklējis lūgšanu, lai parādītu Marduka attēlam zīmogu uz sejas. Tagad ar jaunu ziedes kārtu uz vaiga un agrīnu maltīti vēderā viņš pakalpīgi tupēja uz ceļiem (bet neapkalpoja pie galda) istabas malā, kamēr pārējie kalpotāji vētraini darbojās, un godājamie viesi vakariņoja kopā ar Tesāniju. Tesānijas tante uzraudzīja, lai nenotiek nekas nepiedienīgs.
Šī sieviete, Ningala-Dameikina, no saviem lauku īpašumiem ieradās pēcpusdienā, lai komandētu gatavošanos brāļameitas kāzām. Aleksam riebās uz viņu skatīties. Ningala-Dameikina bija gara, kārna, ar seju kā cirvi. Žoklis viņai bija izvirzīts uz priekšu, balss - kultivēts ķērciens; viņa staigāja pa māju tik kokaini, it kā viņai nebūtu ceļgalu. Viņas sejas āda bija saulē nocepināta sārti brūna, bet to rotāja mirdzoši sarkana un zelta krāsas kosmētika, it kā viņa būtu liela skaistule tāpat kā viņa bija dižena lēdija, žēl, ka no laukiem. Bet varbūt viņas sejai bija gangrēna. Viņas aizraušanās bija lapsu un citu pūkainu zvēriņu medības; viņai patika noskatīties, kā tos sarausta gabalos. Bija acīmredzams, ka Ningala- Dameikina neatrod, par ko parunāties ar Muzī, kurš medīja lielākus dzīvniekus.
Muzī miesas būve bija kā futbola pussargam, viņš nēsāja garus blondus matus līdz pleciem; vismaz šai vakarā mati bija labi izmazgāti, tos kopā saturēja varavīkšņains galvas apsējs. Ap delmu viņam bija rokassprādze no kaut kā, kas atgādināja pelēku, cietu stiepli.
- Tas uz laimi! - viņš lepni stāstīja tantei. - Ziloņa pakaļas mati! Atvainojiet, kundze.
Muzī tēvs bija mucveidīgs spēkavīrs ar pasaules varenā manieru glazūru. Viņa sieva bija sīka, izsmalcināta un grūtsirdīga persona, kuras ciešajā copē saspraustie mati bija piena balti un zīdaini. Viņa tikai knakstījās gar dzīru galdu, uz kura bija salikti piena sivēni, krabju gaļa cepumu čaulās, kas izskatījās uz mata kā krabju bruņas, aitu smadzenes, strausu olas, maize ar garšvielām, ar pelēniem pildītas irbes un pašā centrā - cepts pāvs, kura asti veidoja vārīti, uz pusēm pāršķelti puravi, bet acu vietā bija marinētas sēnes. Grīda bija piesūcināta ar smaržām. Dega daudzas aromātiskās lampas. Nolīgts mūziķu kvartets klusītēm spēlēja lautas un flautas.
Gibils ēda nesteidzoties, viņa dēls - aizrautīgi; un Ningala-Dameikina - alkatīgi, lai gan, protams, tikai pareizā piemēra dēļ.
Tesānija, kas notikumam par godu bija ģērbusies sudrabainās drānās, nenoraidīja nevienu ēdienu; vīnus ari ne, kaut gan salīdzinājumā ar Muzī šķita gluži skaidra.
- Hei, - Muzī viņai uzsauca, rādīdams ar īkšķi. - Gribēju jautāt. Tas vergs kaktā. Ko viņš izdarīja? Aizlaidās no tādas lellītes kā tu?
- Viņš izgāja pastaigā bez atļaujas.
- Un tu liki viņu nopērt un iededzināt zīmi?
- Dabiski.
- Eu, tu taču esi lauvene! Kāpēc viņš ir šeit? Viņš neko nedara.
- Vai viņš tev izraisa nelabumu?
- Man? Nu tak ne. Pagājušā nedēļā es redzēju, kā satrakotam ziloņtēviņam nocērt snuķi ar divasmeņu cirvi.
- Zilonim nepaveicās.
- Tesānij! - protestēja Ningala-Dameikina. - Tādu darbu var veikt tikai ļoti drosmīgs vīrietis.
- Jā, - piekrita Muzī, - ļaujiet man pat to visu pastāstīt.
- Mirklīti… Tesānij, vai tam vergam tiešām jābūt ēdamistabā, ja viņš izskatās tik atbaidoši?
- Bet, protams. Viņš ir mans personīgais vergs.
Lords Gibils piemiedza aci.
- Es domāju jaunkundzīte mēģina parādīt, ka viņa ir tāda sieviete, kas spēs savaldīt manu dēlu. Tas nebija apvainojums, kundze. Es to apbrīnoju. - Viņš atraugājās un atguva augstmaņa manieres. - Un turklāt, - viņš teica, stiepdams vārdus, - jūsu mielasts ir izcils! Galds vai lūst no gardumiem. Vai tā nav, lēdija Gibila?
- Tiešām, tā ir, - sacīja viņa sieva, ar dakšiņu ķeksēdama pelēnu no irbes.
- Mums nebūs jābaidās, ka, atgriezies no medībām, dēls cietīs badu, kad būs beigušās kāzu dzīres un medusmēneši.
- Au, tēt, vai man tiešām jāatmet medības?
- Līdz ieņemšanai, dēls.
- Tas var būt ilgi!
- Muzī, tu esi vīrietis vai neesi?
- Viņš ir lauva, - iesprauda Tesānija, - viņš ir zilonis.
- Jā, es tak grasījos lēdijai Dameikinai pastāstīt par to snuķi.
Tesānija paliecās uz priekšu un uzrunāja lordu Gibilu:
- Vai vienošanās, ka pēc kāzām mēs dzīvojam šeit, jūs pilnībā apmierina?
- Mani? Tam ir iemesli, mīļā.
- Protams, ka ir! Bet tie manai muļķa galvai būs par lielu. Es tikai domāju, ka būtu nežēlīgi tik aktīvam jauneklim ilgi liegt viņa iemīļoto sportu, un šai namā viņš no medībām ir ļoti tālu. Jūs taču piekrītat, tante Damei- kina? Kustību trūkums var viņam atņemt dzīvesprieku un radīt gluži pretējus rezultātus tam, ko mēs vēlētos redzēt. Viņa draugi varētu par viņu ņirgāties; tas varētu apcirpt spārnus viņa vīrišķībai.