Muzī piesarka.
- Apcirpt, tieši tā. Mēs ķērāmies pie cirpšanas pēc tam, kad bijām apkapājuši snuķi.
- Jāsāk domāt, ka tavā gadījumā tam ir kāda jēga, - sacīja lords Gibils.
- Ou, un kādi tam bija ilkņi!
- Runājot par lielām un mazām lietām, - sacīja tante, - es justos kā invalīde, ja mēnešiem nevarētu doties medību izjādēs ar suņiem. Tiešām, es te nesu ievērojamu upuri, tik ilgi iestrēgdama pilsētā. Tomēr abi notikumi -
Marduka un brāļameitas kāzas - tādu uzmanību ir pelnījuši. Tā, ka es pakļaujos bez kurnēšanas.
- Tēt, varbūt es varētu neiet medībās tikai kādu nedēļu?
Lēdija Gibila nopūtās:
- Dēls… kā lai es to pasaku? Pat visspēcīgākais āzītis nevar darīt brīnumus. Arī kaziņai jāvar viņu uzņemt sevī. Un arī tad neko nevar garantēt; tā dabā notiek.
- Tēvs man teica, ka zāles viņai palīdzēs. Tas astrologs tak noteica kāzu nakti, ne? Viņai vajadzētu būt gatavai.
- Varbūt, - ierunājās Ningala-Dameikina neparastā diplomātijas lēkmē (bet varbūt viņa tiešām alka dzirdēt stāstu par medībām), - Muzī varētu pabeigt stāstu par ziloni?
Muzī uzsāka garu, pārspīlētu stāstu par pārgalvībām mežonīgo dzīvnieku rezervātos dienvidaustrumos no Bābeles, kur brīvi klaiņoja Indijas ziloņi un lauvu praidi rēca starp briežu un kazu bariem.
Tesānija uzmanigi klausījās katrā viņa vārdā.
Četras dienas vēlāk brokastu laikā, par lielu nepatiku Ningalai-Dameikinai, Tesānija paziņoja, ka dodas braucienā ar apaļo laivu sava personīgā verga pavadībā. Viņa esot redzējusi sapni par tekošu ūdeni un apaļām laivām, un puisīti pie krūts; tad viņa nokļuvusi tuksnesī, bet puisītis esot pārvērties par meitenīti. Tas taču esot skaidrs, ka neliels brauciens pa upi varot uzlabot viņas auglību.
- Sapnis? - nošņācās viņas tante. - Karti kāda daļa gar sapņiem? Tu vari noslīkt.
- Mans vergs prot labi peldēt.
- Ha. Tad viņš glābs tevi vai sevi?
Alekss, kas nu jau bija visai atguvies, pateicoties pavāres muguras ziedei, apkalpoja pie galda. Viņš juta, ka kaut kas jāsaka:
- Kundze, es glābtu kundzi Tesāniju, arī ja tas maksātu man dzīvību.
Tesānija paskatījās uz viņu, pacēla uzaci, tad sacīja tantei:
- Redzat?
- Ticēt vergam, un pie tam tādam, kas tikko pērts? Tevi jāpavada kādam citam. Tas vergs ir arī vīrišķis, Tesānij, ar visiem atribūtiem, nevis kāds einuhs.
- Kā jūs uzdrošināties…
- Es neko neuzdrošinos, es vienkārši norādu.
- Šobrīd man ir īpašās dienas.
- Ak!
- Tiešām, ak. Pēc nedēļas būs Marduka kāzas. Vēl pēc nedēļas būs manas kāzas, tieši mana mēneša vidū. Vai esat apmierināta? Varbūt vēlaties mani apskatīt?
- Man pat prātā nenāca. Varbūt tāpēc tu sapņo par šķidrumiem?
- Sapnis bija par to, vai man būs dēls vai meita. Lai es varētu patiesi kalpot savam vīram, tēvam un dievam, es vēlos doties galvu reibinošā braucienā pa upi.
- Tad ņem līdzi kārtīgus miesassargus.
- Vergs var ņemt līdzi nazi.
- Vergs, kas nēsā nazi! Neticama muļķība!
- Nepavisam ne. Esmu pārliecināta, ka šis vergs nevēlas, lai viņu uzsēdina uz mieta par nodevību. Tūrklāt atšķirībā no jums esmu pieradusi pārvietoties pa pilsētu. Jūs nākat no laukiem, tāpēc pilsēta jums sveša.
- Tev tiešām ir tās dienas? - Alekss jautāja Tesānijai, kamēr viņi gāja uz upi, kas bija pavisam tuvu Rakstvežu ielai.
Tesānija pamāja.
- Tēvs jau vairākus mēnešus visu pārbauda.
- Kāpēc tu man liki ņemt nazi?
- Kas zin, kādā ķezā mēs varam iekulties, un no ķezām vieglāk izkulties ar nazi rokā.
Driz viņi šķērsoja ceļu, kas veda gar upi, tad nokāpa lejup līdz bruģētajai krastmalai. Htr bija piesietas vairākas apaļās laivas, no kurām izkrāva pārtiku un vīnu. Zem ceļa padrūms tunelis veda uz kādu tirgu.
Tesānija paskaidroja:
- Šis tunelis ir vistālāk uz dienvidiem. Tas ved uz Gigūnas ielu. Visi tirgus tuneļi ir gana īsi, un es tos esmu izpētījusi. Neviens nesavienojas ar mūsu tuneli. Ā, un tur ir mūsu laiva.
Vienēzeļa laiviņa līgojās pie pāļa. Ēzeļa un laiviņas īpašnieks bija tumsnējs un izskatījās pēc spāņa. Viņš pievilka laivu cieši piestātnes malai, lai viņi var iekāpt.
- Jums ir enkurs? - jautāja Tesānija. Laivas īpašnieks pakustināja kādu maisu. - Tā. Es vēlos, lai jūs turētos iespējami tuvu šim krastam.
Laivinieks atgrūdās no krasta un laiviņa sāka peldēt pa straumi, palaikam atsizdamās pret krastmalu, palaikam mēģinādama virpuļot. Vīrs darbojās ar stūres airi, ielaida laivu pāris metru straumē, tad pievilka airi, lai apturētu griešanos. Ēzelis flegmātiski stāvēja, laiku pa laikam pamīņādamies no vienas kājas uz otru. Varbūt meldru laiva tam šķita kā pārvietojams stallis; laivas stūrmanis ēzeli neinteresēja.
Ūdens nebija tik duļķains, kā Alekss bija gaidījis vai cerējis. Redzamība bija apmēram divi metri. Vairākas palielas zivis - laikam līņi - slinki aizpeldēja garām, ķerdamas kanalizācijas pārpalikums.
Drīz viņi nonāca līdz tornim upes malā, kas kā izsaukuma zīme noslēdza pilsētas nocietinājumus. Izstiepusi roku saulei priekšā, Tesānija uzmanīgi, Alekss - mazāk uzmanīgi - raudzījās ūdenī. Kaut kas parādījās dzelmē.
- Enkuru!
Abi vīrieši pārsvieda peldošo enkuru pāri malai, kas šobrid bija pakaļgals. Laiva nodrebēja un taisījās apgāzties; enkurs to noturēja.
- Redzi, tur! Tā ir ķieģeļu arkas augša. No šejienes nevar redzēt tās apakšu. Redzi?
- Ir dziļš, - sacīja Alekss.
- Jā, tuneļa pirmie piecdesmit kubiti varētu būt zem ūdens.
- Ja vien sākums neiet strauji uz augšu.
Labāk laikus pieteikties nirt nekā izklausīties pēc tāda, kas baidās.
Par laimi Tesānija sacīja:
- Nav nekādas vajadzības straujam kāpumam. Mūsu tunelis tur ir gan, bet tu vari noslīkt kā žurka. Paceliet enkuru, laivinieki Uz priekšu. Izlaidiet mūs pie Borsipas prāmja.
Ēzelis apdullinoši iebrēcās. Sargs no torņa nikni uz viņiem paskatījās, tad nicīgi salutēja. Laivinieks steidzīgi iebakstīja lopam krūtīs ar koku. Ēzelis parāvās atpakaļ uz laivas malu. Tad izlieca asti, un dzintaraini mīzali ieplūda Eifratā.
Kādu gabalu aiz Nebukadnecara ārējās sienas un lielā Jaunā kanāla, kas atšķēlās no upes, viņi izkāpa prāmja piestātnē. Borsipas ceļš šeit perpendikulāri pienāca pie upes, lai turpinātos otrā krastā. Ūdeņiem pāri bija pārmesta virve, gar kuru ar rokām tika vilkts prāmis.
Tesānija samaksāja laiviniekam. Alekss palīdzēja viņai izkāpt krastā, un laiva aizvirpuļoja uz dienvidiem. Viņi vieglā solī devās pa ceļu, kas aiz pilsētas iekšējās sienas pārvēršas Rakstvežu ielā. Tesānija priecīgi dungoja pupu lauku vidū. Kad viņi pienāca pie koka tilta, kas savienoja jaunā kanāla krastus, viņa pārliecās pār margām. Iekšzemes virzienā smirdēdama devās mēsliem piekrauta laiva.
Pēc brīža viņa sacīja:
- Tu esi vergs ar lauvas zirni uz sejas, lidz ar to tev nevajadzētu būt pārāk grūti uzlavīties augšā galerijā. Spēlēs mūzika, tas varētu tevi maskēt. Tū ieliksi tīstokli tekne ierīcē, pareizajā laikā nospiedīsi pogu, un raugi! Mene, mene tekel upharsin.
- Ko?
- Vfecs ebreju lāsts; to bieži izkliedz krastmalas rabīni. - "Dievs ir tev pieķēries pa īstam, un spēlīte ir beigusies. Tū esi vieglāks, nekā bija domāts, mīļais tēti." Brīvs tulkojums. Žēl, ka tevi vajadzēja arī apzīmogot, ne tikai tetovēt: tas tevi atšķir no pārējiem vergiem.