- Dīvaini, bet ari man tas traucē.
Tesānija iesmējās un ielika savu roku viņa plaukstā.
- Mēģini būt neredzams. Pēc tam pamet tīstokli un šmauc prom. Neviens pārāk nemeklēs, kā tas tur nokļuva, vismaz ne tūlīt. Visi būs pārāk aizņemti ar savas pakaļas glābšanu. - Viņas roka saspieda viņējo. - Aleks, es tiešām vēlos, lai tieku svētīta ar bērnu no tevis, nevis no tā āpša. Nezinu, nudien nezinu. Domāju, ka būšu tikpat auglīga arī naktī pirms kāzām, un tev jau ir zināmas iemaņas, kādu nav varenajam medniekam.
Nāves briesmu rēgi lidinājās Aleksam pa galvu.
- Bet…
- Par tanti Dameikinu neuztraucies. Es izdarīšu tā, lai viņa dzērumā snauž. Apsolu, ka nebļaustīšos un neuzmodināšu visu māju. Ja vēlies, vari man aizsiet muti. Kaut gan man patiktu, ja tā nebūtu. Un es neskrāpēšu tev muguru. Tū drīksti man sasiet rokas, kaut gan man patiktu, ka tās ir brīvas.
- Mēs taču negribam, lai tas izskatās pēc izvarošanas, vai ne?
- Tas nevienam ne pēc kā neizskatīsies. Tas būs mūsu abu noslēpums.
- Un ja bērnam būs mani vaibsti, nevis tavi vai Muzī?
- Es domāju, ka vaibsti nāk arī no sievietēm, un man ir tāda pārliecība, ka bērnam nebūs lauvas uz vaiga. Un pat ja tava sēkla ir tik spēcīga, bērni ļoti ilgi ir saspiesti un izplūduši, un nesaprotami.
- Ne tad, ja to izgriezīs no tevis.
- Es gribu tavu bērnu, Aleks. - Viņa noņēma roku, jo no prāmja nāca pulciņš zemnieku. - Es gribu tevi, kā savu mīļāko, Aleks, par savu vienīgo īsto mīļāko. Es nespēlējos, ne tagad. Nu, es spēlēju savu spēli, bet es gribu, lai tu to spēlē kopā ar mani. Tū piekritīsi?
- Esmu pārsteigts, ka tev patīku pēc tās mana rakstura analīzes, ko tu veici, kad es pirmo reizi apmeklēju tavu istabu.
- Ak toreiz? Es tevi gatavoju. Es gribēju, lai tu man atsaucies. Es laikam toreiz runāju tikai par sevi. Reizēm cilvēki sarunā visu ko. Vārdi kļūst par stāstu, par pasaku. Es tagad tev nestāstu pasakas, lai tu ar prieku ņemtos ar tīstokli. Man bail par tevi. Man sāp par tevi. Ištara mūs reiz jau salaulāja. Nu jau es atkal sāku! Bet es to domāju nopietni.
- Varbūt tā arī ir. Es… es arī tevi gribu.
- Labi, tad tas ir nokārtots. Mēs tā ari darīsim. Un, Aleks, mums tas patiks. Es domāju, ka pieklājības pēc tu labāk tagad ej man pāris soļus nopakaļ. Mums jāizskatās kā saimniecei un vergam. Savu kāzu priekšvakarā es būšu tev citāda pavēlniece. Un ari vēlāk, kad vien Muzī dosies kropļot savus ziloņus.
Viņi gāja tālāk, Alekss atpalika un vēroja, kā kustas viņas šaurie gurni; tad viņi pienāca pie Borsipas vārtiem un iegāja Bābeles pūlī. Sev pašam par pārsteigumu Alekss jutās gaismas pilns, saprātīgs un laimīgs, it kā no viņa dzīves būtu aizgājis kāds mākonis.
Rakstvežu un Zababas ielas stūri viņš pūlī ieraudzīja Guptu.
Arī Gupta viņu pamanīja.
-Aleks!
Tesānija pagrieza galvu.
- Vai tas ir indieds, kas kopā ar tevi kāpa Bābeles tornī?
- Jā. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas tiešām var palikt neredzams.
- Vai tu to nopietni?
- Nu… jā, nopietni.
Gupta bija sapratis, ka Alekss tiek pavadīts vai ari pats ir pavadonis. Viņš ar redzamu nepatiku paskatījās uz iededzināto zīmi Alekša vaigā, uz pātagas atstātajām pēdām un uz Tesāniju.
- Atvainojiet, cienītā kundze, - Gupta izklausījās indīgi sardonisks. - Vai drīkstu lūgt jūsu piekrišanu parunāties ar vecu draugu?
- Jā, bet nomierinieties, - viņa teica. - Viss nav tā, kā izskatās. Jūsu draugs izdarīja kļūdu, ielauzdamies Marduka templī.
- Un viņi to nopēra un iededzināja zīmi? - Gupta izskatījās apjucis. - Aleks, vai tā ir?
- Ne tieši, bet…
- Es jau domāju, ka ne!
- Jebkura cita cienījama kundze, - sacīja Tesānija, - būtu smagi apvainojusies par jūsu skeptisko attieksmi, indieti. Lūdzu, nepieņemiet pārsteidzīgi nepareizus secinājumus.
- Mans vārds ir Gupta, nevis indietis.
- Guptas kungs, es atvainojos. Aleks, tā kā … pats zinies gribu pajautāt: cik daudz tu šai personai uzticies?
- Es viņam uzticos samērā daudz. - Alekss šķībi pasmīnēja. - Viņš man aizdeva naudu.
- Tiešām? Tū to man neesi teicis. Cik?
- Pusotru šekeli.
Pagrābstījusies apslēptajā makā, Tesānija izvilka divas sudraba monētas.
- Es parasti sevi neapgrūtinu ar skaidru naudu, bet šodien man bija jāmaksā par laivu. Lūdzu, Guptas kungs. Jūsu parāds dzēsts. Ar pateicību. - Viņa iespieda monētas Guptam rokā.
Gupta nosvieda sudrabu zemē. - No manis nevar atpirkties!
Nauda ilgi tur nepalika; kāds ielas bērns izlocījās, sagrāba un aiznesās prom.
- Jūs dodat žēlastības dāvanas nabagiem, Guptas kungs. Apsveicu.
- Nē. To darījāt jūs.
- Lepnais Guptas kungs, vai drīkst jums pajautāt: vai varat kļūt neredzams?
- Tātad, tagad jūs vēlaties, lai es pazūdu. Izgaistu! Lai nekrītu jums uz nerviem. Savu darījumu gaitā esmu par jums ievācis informāciju, ko tagad ari jums daru zināmu.
- Kādu informāciju? No kā?
- Vispārēju informāciju Alekša dēļ. Es viņam apsolīju palīdzēt.
- Jūs varat viņam palīdzēt, Guptas kungs. Iemāciet viņam kļūt neredzamam.
- Jūs jokojat.
- Nē, viņa nejoko, - sacīja Alekss.
- Jūs pamanījis, Alekss nupat sacīja: "Lūk puisis, kas laikam var kļūt neredzams." Es pilnīgi nopietni vēlos zināt, vai jūs to varat. Ja jūs varat un spējat to iemācīt Aleksam, jūs viņa bīstamo uzdevumu padarīsies daudz vienkāršāku.
- Kādu uzdevumu?
Šoreiz galvu pakratīja Alekss.
- Mēs nevaram tev teikt. Ir bīstami pat to dzirdēt.
- Nopietni, vai tu vēlies lai es tev šādā veidā palīdzu, Aleks?
- Jūs būsiet turējis solījumu. Jūsu sirdsapziņa būs tīra un sirds viegla, - sacīja Tesānija.
- Un es nepalikšu par sesku nākamajā dzīvē. Ha-hā. Tū esi pārliecināts, Aleks?
- Pilnīgi.
- Lai notiek.
- Varbūt kopā iekodīsim? - ieteicās Tesānija. - Es zinu kādu vietiņu Zababas ielā, kur ir visjaukākais jumta dārzs.
Palmu kroņi noliecās, apēnodami jumta dārzu. Varēja pastiepties un noplūkt svaigas, lipīgas dateles. Muciņās ziedēja Ķīnas rozes. Nokritušo ziedu rozā saulessargi bija izmētāti pa grīdu kā kokteiļu ornamenti. Bija arī ķieģeļu pods ar Āzijas lilijām. Alekss un Tesānija dzēra aukstu alu; Gupta - limonādi.
- Cik savādi, - Gupta klāstīja, - ka šķaudot praktiski nav iespējams noturēt vaļā acis. Šķavas reizēm izraisa ari seksuāla vēlme. Tāpēc daudzas sievietes aizver acis, kad skūpstās, viņas slepeni baidās, ka var nejauši uzšķaudīt partnerim. Ķermeņa skaistuma aplūkošana var uzbudināt, bet tā var izraisīt arī acumirklīgu aklumu. Tā cēlies mīts par kailām dievietēm, kas padara aklus vīriešus, kas viņas izspiego.
- Visu acis būs piekaltas Deborai, mirkli viņi neredzēs neko citu…
- Tas ir pārāk vēlu, - Tesānija teica Aleksam.
- Tāpat, - turpināja Gupta, - uz zināmām neestētiskām darbībām neviens neskatās. Vai jūs cieši pētītu kādu, kas izkārnās vai urbina degunu?
Tesānija sāka ķiķināt.
- Man būs tas jāatceras, ja tante Dameikina man pārāk sāks krist uz nerviem.
- Un vēl gribu piebilst, ka cilvēki var atpazīt tikai to, ko viņi jau zina. Ja acs redz ko bezjēdzīgu, prāts uzbrūvē ticamu alternatīvu: bezjēdzīgā vietā tad tiek redzēts kas cits. Lai paliktu nepamanīts, var ģērbties bezformīgā apģērbā, valkāt savstarpēji nesaderīgas krāsas. Tas ir tikai sākums. Ķermenim, redziet, ir sava paša valoda, kurā ir noteikts skaits konkrētu frāžu. Ķermenis nepārvietojas līgani, kaut gan mūsu prāts uztver līganu kustību. Patiesībā ķermenis raustās uz priekšu, no vienas pozas pāriedams citā. Žesti un izteiksmes ir rituāli, uz kuriem rituāli atbild, to pat neapjaušot. Ja tavs ķermenis var iemācīties izslīdēt pa šo konkrēto pozu spraugām, tā īstenodams savus patiesos nodomus, tad pārējie cilvēki bieži vien šis darbības nepamana. No otras puses, ja tu izjauc savas uzvedības šķietamās sakarības, tā, ka tavs ķermenis veic savstarpēji pretrunīgus manevrus, vērotāja prāts pielieto Vienkāršības Asmeni un vienkārši izlaiž to, ko nevar saprast. Ja tu nemitīgi maini soļu ritmu un izjauc visu atkārtošanos, cilvēkam, kas tevi vēro, tas drīz vien kļūs nepatīkami, lai gan viņš pats nesapratīs, kāpēc. Arī pārlieka kustības atkārtošanās nogurdina aci.