Alekss gribēja teikt uzbruka. Bet bandīts bija izgaisis; laikam kaut kur alejā.
- Nudien, izsauc te mani kā būtu kāds kungs! Velc savu pakaļu iekšā pa vārtiem, un tūlīt.
Sestā nodala, kurā skaistule un Šazārs turpina dzīrot, lai gan uz sienas ir parādījies uzraksts
Tā kā Marduka kāzu ceremonija godināja pilsētas ikgadējo garīgo atjaunošanos, svētku gars plūda no tempļa straumēm vien. Viss lielais pagalms bija pilns ar dejojošiem ticīgajiem; dzērāji sūca bezmaksas vīnu un alu; ģimenes bija izgājušas zaļumos; uz iesmiem cepās vērši un cūkas, uz restēm - fazāni un pāvi; spēlēja daudzi orķestri, stāvēja Ištaras un Sina teltis, Šamaša būdiņas; savu mākslu rādija satīras spēlmaņi un brīvsolī palaisti zaldāti; te no Bābeles bija sanākuši ķīniešu dzejnieki jautrā prātā, lokani jogi, feniķieši, kas Marduku pielūdza ar Baāla vārdu, heti, ēģiptieši, itāļi un huņņi. Zikurāta terases bija tik pilnas ar cilvēkiem, ka visa celtne izskatījās pēc tālīnas nākotnes sporta stadiona. Tikai ebreji saskaņā ar savu tradīciju nepiedalījās notikumā un rīkoja anti- svinības piestātnē.
Tesānijas grupa ieradās krietnas divas stundas pirms pusdienas ceremoniju sākuma, līdz ar to šai dienā nebija pusdienas nomidža; labi babilonieši nenogulēja atjaunotnes ritus. Tesānija gāja roku rokā ar Ningalu-Dameikinu; abas bija tērpušās rozā zīdā un nosmiņķējušās pēc labākās sirdsapziņas. Viņām pa priekšu gāja Praksis un zirgupuisis, bruņojušies ar zobenu un rungu. Anšars un Alekss sedza aizmuguri. Rētas uz Alekša muguras bija gandrīz nemanāmas. Zem viņa bruncišiem bija paslēpts tīstoklis un Guptas burvju vārds, kas padara par neredzamu.
Gājiens bija lēns. Kad viņi sasniedza zikurāta pirmo līmeni, sargi rūpīgi pārbaudīja ielūguma plāksnīti, ko viņiem izsniedza Praksis, un ielaida drūmi sarkani apgaismotajā alā trīs: Tesāniju, viņas tanti un Alekšu. Praksis ar Anšaru un zirgupuisi varēja izklaidēties kur citur. Kopā ar citiem viesiem un vasaļiem Tesānija, Ningala- Dameikina un Alekss nokāpa lejā uz plašo Buļļa zāli.
Šodien bija aizdegtas simtiem lāpu un lampu. Cilvēka auguma svečturos buļļa abās pusēs mierīgi dega divas kājas resnuma sveces. Zem buļļa un tā iekšienē vēl nedega ugunis, bet bija redzami iekuri un sandalkoka malka, kā arī eļļas podi, lai veicinātu degšanu.
Galdi uz krāģiem bija ieliekušies zem sieru un briež- gaļas, dateļu un vīģu bļodu, lavandā mērcētu zivju, vīna un saldumu traukiem, un maizes kalniem. Daudzas vietas jau bija aizņemtas. Pagaidām neviens neēda, bet dzeršana jau bija sākusies. Lai cik skaļas bija sarunas, tās nevarēja apslāpēt ne timpānus, ne arfu trinkšķus, ne māla stabules - okarinas.
Uz troņa buļļa priekšā sēdēja sarkanmataina, šarmanta un glīta sieviete zaļā tērpā. Viņas vaigi bija nokrāsoti sudrabaini. Viņas ugunīgais matu mudžeklis balstīja dimanta diadēmu. Otrs tāds pats tronis viņai blakus bija tukšs. Starodama viņa pārsvarā raudzījās uz viesiem; tikai reizumis viņas sejai pārslīdēja skābs, sērīgs vaibsts. Viņa bija Marduka pagājušā gada līgava, Marduka kundze uz divpadsmit mēnešiem, dieviete Zarpanita, kas baudīja savas valdīšanas pēdējās stundas.
Viņa dzīru karstumā noraus jaunās Zarpanitas drānas - atstājot to kailu uz mirkli - lai visi var apskatīt. Marduks atņems savai bijušajai dzīvesbiedrei diadēmu, un viņa nekavējoties dosies prom uz Pazemi. Dievs- priesteris tad kronēs sev jaunu karalieni un dievieti un uzmetis savu apmetni viņas pleciem. Dzīres turpināsies.
Blakus altāra plāksnei bija klāts neliels galdiņš; tur stāvēja divi izrotāti krēsli, kas gaidīja Šazāru, Sina priesteri, un nākamo līgavu.
- Te vajadzēja vietu ierādītājus, lai mums ierāda goda vietas! - sūdzējās Ningala-Dameikina.
Tesānija izklaidīgi sacīja:
- Šodien visur ir goda vieta. Pat mans vergs varētu sēdēt mums blakus, ja es to atļautu.
- Tā ir laba doma. Citādi mums blakus var apsēsties kāds rīma. Es domāju… tur! Pie gaļas barona. Nāciet.
Tesānija tā nespēlējās.
- Vergs, - viņa pavēlēja Aleksam, balsī ieskanējās kašķīga Jaunība, - tu nedrīksti sēdēt mums blakus. Ej stāvi pie sienas.
- Cik perversi, - izsaucās tante.
Alekss paklanījās un iejuka pūlī.
Apkārt tekalēja magi, veikdami pēdējos priekšdarbus. Tempļa vergi ar lauvas tetovējumu uz pieres pienesa vīnu un vēl kādus ēdienus, viņiem palīdzēja, acīmredzot, Šazāra vergi, jo viņus rotāja pusmēness tetovējumi.
Ar pieklājīgu "Atvainojiet, kungs," Alekss pacēla iecu- kurotu cidoniju šķīvi un nesa uz galdiem, lai imitētu darbību.
Aleksam šķita, ka viņš gana ilgi klīst gar sienu, apstādamies dažādās vietās, un pēc iespējas iejukdams pūlī; beidzot viņš ieraudzīja melnbārdaino Šazāru bišu stropa formas turbānā parādāmies no kāda aizkara; viņam sekoja no galvas līdz kājām šķidrautos ievīstīta figūra. Pa galvenajām kāpnēm jau kādu laiciņu viesi nebija nākuši klāt. Alekss piegāja tuvākajam galdam un nolika šķīvi. Kad Sina priesteris un aizplīvurotā Debora bija apsēdušies rotātajos krēslos, galerijā atskanēja gongs.
Cerēdams, ka nerīkojas pārsteidzīgi, Alekss uzmeklēja Guptas doto papīru, salauza zīmogu un skaļi izlasīja:
- Ram-tam-tams,
Esmu neredzams!
Ķermeni raustīja kā strāvas ietekmē. Miesa izlocījās, it kā pa to ložņātu mataini kāpuri. Viņš gorīdamies un vibrēdams kāpa pa pakāpieniem, kas veda augšā, galerijā. Viņš aizlocījās garām arfistiem, bundziniekiem un okarī- nas pūtējiem. Cik dīvaini, ka neviens pat aci nepamirkšķināja, kamēr viņš pats jutās kā svētā Vita dejas upuris. Tas tāpēc, ka esmu neredzams. Mani neviens neredz. Man tā jātic.
Blakus gonga sitējam stāvēja mags, visu uzmanību pievērsis tam, kas notiek lejā. Mazliet tālāk bija sienas rotājums, kas pēc Tesānijas vārdiem slēpa tekhne ierīci. Alekss aizraustījās līdz sienai un izpētīja rotājumu. Tajā bija trīs caurumi. Viņš tajos iebāza pirkstus un pagrieza. Rotājums noskrūvējās.
Tad iedunējās gongs - BUMM! - un Alekša sirds salēcās kā bungu āda. Dunoņa bija tik tuvu! Bumm, humm, bumm, gongs skanēja, kā skaitīdams laiku. Bumm, bumm.
Alekss noriskēja paskatīties, kas notiek. Marduks soļoja uz savu troni.
Pēdējais gonga sitiens pamazām izgaisa. Zālē iestājās klusums.
Alekss dzirdēja Marduka balsi sveicam viesus, bet vairāk uz to pusi neskatījās. Iedobē aiz rotājuma bija tekhne, ko viņš pazina no kāda neskaidra nākotnes laikmeta. Viņš sataustīja spraugu datu kasetei, kas bija piemērota mazajam tīstoklim, un iebāza kastīti melnajā plastmasas mutē. Tad viņš sakņupa, klausīdamies Mardukā. Viss viņa ķermenis joprojām ļodzījās.
- … būs svēts upuris!
Klausītāji skaļi ievilka elpu, bija dzirdamas sarunas, tad - klusums.
- … Bābeles bērns degs manā bullī…
Nē, Alekss nedrīkstēja kavēties. Viņš piespieda pogu, iedegās sarkana actiņa.
Alekss steidzīgi nolika vietā rotājumu. Mags un gonga sitējs raudzījās uz izrādi lejā ar vēl lielāku uzmanību. Alekss ļāva, lai viņa ķermenis viņu aizrausta projām.
Neko daudz no fantoma parādīšanās viņš neredzēja; tās laikā viņš vēl drebinājās garām mūziķiem un izlocījās lejup pa kāpnēm. Viņš dzirdēja skaļu kopēju nopūtu, tad pērkondimdošu balsi, kas vēstīja nelaimi.
Kamēr Alekss lavījās prom no aizkara, kas slēpa kāpnes, visu muguras bija uzgrieztas viņam. Visi nekustīgi raudzījās uz mirdzošo, milzīgo Marduku, kas stāvēja blakus bullim, krietnu galvas tiesu garāks par sīko cilvēku blakus.