- … bez varas nekrietnas lietošanas! - pavēstija dievība. Vai balss nāca no buļļa vai kādas citas vietas tuvumā? -
Nesiet nabaga upuri prom nededzinātu, un lai priecājamies visi!
Notupies cilvēks rokās turēja sašļukušu bērnu; zēnam bija četri pieci gadi. Zēnam bija iedotas narkotikas, bet samaņu tas nebija zaudējis; viņa galva ļodzījās uz visām pusēm. Tagad arī Alekša nervu drudzis pamazām norima.
- Neviens dievs ar asinīm nebruģēs sev ceļu uz dievu padomes vadītāja krēslu! Es esmu tikai pirmais starp līdzigiem! Priecājieties! Atjaunojiet mūsu pilsētu!
Tesānijas tēvs izskatījās mīlīgs un uzmanīgs. Sapratis, ka pārraide beigusies, viņš paklanījās parādībai. Tai pašā mirklī holographos izgaisa, un viņš klanījās tukšam gaisam.
Čuksti un sarunas vēlās pār zāli kā plūdu vilnis. Marduks nekavējoties deva pavēli magam, kas steigšus aiznesa ļengano zēnu. Tad Marduks deva zirni galerijas virzienā. Nodunēja gongs, apklusinot viesus.
- Mūsu dievs ir man parādījies, - kliedza Tesānijas tēvs. - Šo upuri dievs pieprasīja, lai pārbaudītu, cik paklausīgi mēs esam viņa gribai. Tagad dievs parādījis žēlsirdību. Marduks gan ir bargs valdnieks, bet viņš ir arī devīgs. Vai viņš jums tikko nelika priecāties? Tad lai sākas dzīres! Nākamais gads būs neticami auglīgs!
Viesus, kuri jau pasen bija sākuši kairināt ēstgribu ar vīnu, nevajadzēja daudz mudināt ķerties pie ēdieniem; ēzdami, viņi runājot pārmala arī skandalozo mistēriju.
Marduks apsēdās tronī blakus dzīvesbiedrei, kuru drīz atcels no amata. Viņš iedzēra; tad apspriedās ar magiem. Galerijā izcēlās kņada, kaut gan arfas un okarīnas turpināja spēlēt. Marduks pamāja Šazāram; viņi sačukstējās. Tad Šazārs atgriezās pie sava galdiņa un metās alkatīgi ēst. Deboras plīvuri - un iespējams, nervi - viņai kavēja piedalīties. Drīz Marduks izslējās.
Alekss uzmanīja magus un tempļa vergus, lai iespēju robežās izvairītos no saskarsmes. Galvenās kāpnes neviens neizmantoja, citādi viņš varētu mēģināt pa tām zagties augšā un pazust pagalma pūlī.
Un neredzēt kāzu galveno daļu? Viņš to bija gandrīz aizmirsis.
Malku aplēja ar eļļu un aizdedzināja. No buļļa iekšienes plaiksnīja krāsns gaisma, pa nāsīm nāca dūmi bet neatskanēja nāves moku kliedzieni no slēptuves bronzas briesmonī.
Dejotāji draiski lēkāja, kratīdami varavīkšņainas lentes un baltus plīvurus.
Piecpadsmit minūšu laikā galdi bija tukši kā pēc siseņu uzbrukuma. Sēdvietu trūkums nekavēja stāvošos viesus uzbrukt apkrautajiem galdiem. Alekss novēroja Ningalu-Dameikinu karstā vārdu pārmaiņā ar badainu vilku, kas bija uzbrucis viņas ganāmpulkam. Ja apzīmogots vergs mēģinātu nočiept ēdienu, tas pievērstu uzmanību. Pietiek jau ar vienu tanti Dameikinu, lai saceltu traci. Alekss vienkārši kustināja tukšo muti, it kā košļādams. Viņš parēgojās te pie viena, te - otra masīvā pīlāra, bet nekur nepalika pārāk ilgi. Viņš centās saplūst ar jebkuru lielāku cilvēku grupu. Pamanījis netālu apsēdušos lordu un lēdiju Gibilus ar Muzī, viņš no tiem izvairījās.
Mags pienesa pie altāra melnu apmetni. Marduks piecēlās. Noskanēja gongs. Šazārs piecēlās un pastūma savu aizplīvuroto pavadoni uz priekšu. Sarkanmatainā sieviete piecēlās no troņa, ar vienu roku to noglāstīdama uz atvadām.
- Es atsakos no Zarpanitas, - sauca Marduks, - un es atgūstu Zarpanitu!
- Es ar lepnumu sniedzu tev Sina dāvanu, - pavēstīja Šazārs.
Kā dusmās sarkanmate sāka raut savai sāncensei un pēctecei nost plīvurus. Debora pavisam drīz stāvēja kaila. - Ah, - vietumis ieskanējās balsis. Visi sanākušie pārsvarā bija klusi un uzmanīgi. Alekss paskatījās apkārt, lai redzētu, vai Tesānija zin, kur viņš atrodas; vai viņa redz, kā viņš skatās uz Deboru. Viņa to nedarīja - viņa pati vēroja Deboru. Tā gadījās, ka Alekss nokavēja izrādes svarīgākās sekundes. Diadēma jau bija Deborai galvā, Marduks jau pacēla melno apmetni. Pārāk īsu mirkli Alekss uzlūkoja kailo sievišķību. Viņam nebija laika attīstīt iespaidus, izpētīt detaļas, patiesi izbaudīt Deboras kailumu, pirms Marduks tai bija aplicis apmetni un aizvedis uz tukšo troni.
Alekss dziļi nopūtās.
Kaimiņš viņam iebakstīja sānā:
- Forša, ko?
- Es nezinu, - sacīja Alekss. - Sasodīts, es nezinu.
- O, tu bez olām?
- Nē, - viņš dzēlīgi atteica, - esmu tuvredzīgs.
Kur bija sarkanmate? Tā jau bija prom.
Debora izskatījās ar sevi apmierināta, kad nu publiskā atkailināšana bija garām. Viņa sapņaini uzsmaidīja Mardukam. Viņš noliecās viņu noskūpstīt, un viņa bārdas taustekļi izpētīja viņas krūtis kā vilnaini pirksti. Viņš apsēdās savā vietā, un kādu bridi pāris pļāpāja, līdz Marduks iegrima drūmā klusēšanā. Tad nodunēja gongs, un, dzīrotāju saucienu pavadīts, viņš aizveda savu karalieni.
Tikko Marduka kungs ar kundzi bija atvadījušies, dzīres izjuka. Alekss atkal pievienojās Tesānijai, kas viņam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņi ar tanti pievienojās pūlim, kas grūstījās uz izeju.
Ningala-Dameikina bija aizrāvusies ar neparasto iespraudumu kāzu ceremonijā.
- Nudien, nezinu, ko domāt! Kāds notikums! Man gandrīz sirds apstājās no bailēm par to nabaga bērnu; kaut gan - tas noteikti bija kāds ubagu puika.
- Kā lapsēns, ko nogalināt, - sacīja Tesānija. - Lūk, kur lords Gibils, man viņam kas jāpasaka.
Neviens nebija pārsteigts, kad Tesānijas tēvs neparādījās vakara lūgšanās. Pēc lūgšanām, jau krēslainajā pagalmā, Tesānija pasauca savu vergu malā.
- Tev izdevās, Aleks. Lords Gibils rīt sūtīs vēstuli uz templi. Es paredzu, ka būs izmaiņas jautājumā par to, kur jaunlaulātie dzīvos pēc lielās dienas.
- Labi. Bet es padomāju, ka tas būtu noticis arī neatkarīgi no mums.
- Ja tīstoklis būtu sasniedzis savu īsto adresi, tu domā? Ja tas nebūtu nonācis mūsu rokās?
- Tieši tā.
- Jā, bet tad man nebūtu iespējas izmantot šo situāciju savā labā. Jebkurā gadījumā, varbūt saņēmēji būtu visu sabojājuši. Varu saderēt, ka viņi neprot kļūt neredzami.
- Bet viņi ari nezināja, ka mēs tīstokli izmantosim. Mags, kuru piekukuļoja Moriēls, nevarēja ar viņiem sadarboties, jo tad tas nebūtu mums tīstokli atdevis pat uz mirkli.
- Kāds pārsteigums sazvērniekiem! Tagad viņi brīnīsies, kā viņu sapnis tomēr piepildījies.
- Hmm.
- Kas ir?
- Ja es būtu savas cerības saistījis ar kādu tīstokli, un tas būtu pazudis, es būtu ieplānojis alternatīvu.
- Kādu alternatīvu? Nekas cits dīvains nenotika.
- Tieši tas mani mulsina. Šodienas galvenajam notikumam bija jābūt upurēšanai, vai ne? Iedomāsimies, ja es nebūtu izmantojis tīstokli, kā viņi būtu pasākumu sabotējuši?
- Uguns dega pietiekami stipri. Eļļas krūkās ūdens nebija.
- Bullis! Tam jābūt saistītam ar bulli! Magam bija jākāpj augšā, lai iebāztu puiku cepeškrāsnī.
- Un?
- Bet, kā izrādījās, viņš tur tā ari neuzkāpa. Ja viņš būtu uzkāpis, ko viņš atrastu, atvēris buļļa muguru? Viņš būtu atradis… kaut ko, kas viņam neļautu ielikt tur bērnu! Kaut ko, kas liktu viņam brēkt no bailēm. Kaut ko, kas izrādītos briesmīga zīme.
- Piemēram, ko?
- Es nezinu. Kaut ko bīstamu - piemēram, kobras. Kaut ko pretīgu un nešķistu. Deram, ka viņi slepeni ielika kādu pārsteigumu buļļa mugurā. Tesa, mums nemaz nevajadzēja izmantot tīstokli!
- Hmm. Pils varētu pastāstīt manam tētiņam, ko, viņuprāt, mēs esam izdarījuši. Tikpat labi kā atrast bariņu ceptu kobru! Kaut gan es domāju, ka čūskas būtu mēģinājušas izbēgt pa buļļa nāsīm, kad tām paliktu par karstu. Tas tik būtu skats: indīgi, šņācoši puņķi.