Nākamajā vakarā Marduka tēls tomēr parādījās kapelā.
Bez liekas vilcināšanās viņš teica:
- Esmu saņēmis vēstuli no lorda Gibila, rakstītu pēc manas meitas ieteikuma. Viņš man pieklājīgi dara zināmu, ka Muzī savu līgavu vedīs prom no šī nama.
- Ak, nē! - iesaucās Ningala-Dameikina. - Pēc visa, ko esmu darījusi, lai šai namā Muzī justos ērti. Un pēdējā brīdī. Tas tiešām ir slikti.
- Apklusti, - sacīja Marduks. - Šajā jautājumā izvēle nepastāv. Ne pēc… dievišķās iejaukšanās manu laulību ceremonijā.
- Tās bija tik pārsteidzoši! - iesaucās Tesānija. - Acīmredzot Mardukam ir viltīgi ienaidnieki. Vai viņš tiešām gatavojās nogalināt bērnu?
Tesānijas tēvs nicīgi saviebās.
- Tāda riebeklība; un manās paša kāzās.
- Dievišķā iejaukšanās nevar būt riebeklība, tēti.
- Ja ar to viss būtu beidzies!
- Vai kāzas traucēja arī kas cits? Man jāsaka, ka nepamanīju.
Marduks brīdi cīnījās ar sevi.
- Tesānija, tev ir ass prāts. Mans elks tika apgānīts.
- A, tie paši, kas organizēja dievišķo iejaukšanos.
Marduks neteica nē.
- Kā tas varēja notikt? Pēc tam, kad tavs vergs ielauzās manā templī…
- Viņš tika nopērts par nepaklausību.
- Es negribu teikt, ka tas bija viņš. Zināmā mērā es pat esmu pateicīgs. Viņa dēļ es izmainīju vārdu, kas atver durvis uz templi, kā arī tās, kas ved uz šo namu. Visi, kas no Bābeles torņa vai pils mēģinātu pa tuneli ienākt templī, konstatētu, ka ceļš slēgts. Tas ir visdīvainākais.
- Tad viens mags ir nodevējs, tēti.
- Es nevienam vēl nebiju pateicis jauno vārdu. Esmu par to pārliecināts.
Tesānija mirkli domāja.
- Tu noteikti atkārtoji jauno vārdu pie sevis, lai to neaizmirstu.
- Ko tu ar to domā? Ka es miegā staigāju apkārt un apgānīju pats savu altāri?
- Apgānīji ar ko? Tas varētu uzvedināt uz atrisinājumu.
Ningala-Dameikina bija tik pārsteigta, ka turēja roku
mutei priekšā, lai nejauši nepārtrauktu sarunu.
- Ar spitālīgā līķi, ja spriež pēc apdegušās gaļas. Viņa aplupušās rokas bija izstieptas, lai satvertu to, kas atvērs manu bulli!
- Kā tu zini, ka tas bija īsts spitālīgais? Es nedomāju, ka uguns uzlaboja viņa izskatu. Tas varēja būt jebkurš līķis, kas sakropļots, lai izskatītos pēc spitālīgā. Apcirsti pirksti un tam līdzīgi.
- Nē, tas neapšaubāmi bija spitālīgais! Vai tad Bābeles tornī nav vairāki spitālīgie? Sazvērnieki būs kādu noslepkavojuši.
- Kas būtu skāries klāt spitālīgajam? Es domāju, ka viņi apstrādājuši parasta cilvēka līķi. Kaut ko nogriezuši, mazliet piekrāsojuši. Tas izklausās ticamāk.
- Ak mans dievs, - noņurdēja Marduks. - Protams.
- Tad kā nodevējs uzzināja vārdu, lai piekļūtu elkam ar līķi? Atbilde ir, ka tu pats viņam to pateici.
- Es nevienam neko neteicu.
- Tu sev atkārtoji jauno vārdu. Daudzas reizes. Vārds noteikti bija pietiekami aktīvs tavā prātā, lai tu to murminātu arī miegā. Vai iepriekšējā Zarpanita bija tavā gultā pēdējo dienu laikā?
- Protams, ka bija.
- Ko viņa domāja par to, ka jādodas uz Pazemes valstību?
- Viņa bija pieņēmusi neizbēgamo.
- Un ilgojās atriebties? Un cerēja iegūt labu slavu Pazemes valstībā, ja tā būtu pret tevi sacēlusies? Vai varbūt viņa visu laiku gaidīja savu stundu kā maskējies ienaidnieks?
- Es vārdu izrunāju miegā… un viņa to dzirdēja? Tev ir laba galva. Tas saskan. Tas ir ticami.
- Varbūt Mardukam vajadzētu biežāk uzticēties savai meitai?
- Varbūt. Mani plāni ir atlikti, nevis izjaukti. Tū tomēr dzemdēsi dēlu. - Ar šiem vārdiem Marduks izgaisa.
- Tas tik bija brūvējums, Tesa, uzveļot vainu iepriekšējai Zarpanitai.
- Es domāju, ka nekļūdījos par spitālīgā līķi. Tagad tētis tic, ka vienas un tās pašas personas ir atbildīgas par līķi un tīstokli; tas ir lieliski. Pils nav tētim pastāstījusi par tīstokli; tas nozīmē, ka viņi ir pārtraukuši netiešo atbalstu, jo tas izgāzās. Aristandrs ir zaudējis ticību plānam.
- Pils pagaidām neko neziņo.
- Varbūt viņi to arī nedarīs. Varbūt viņi paturēs pie sevis ziņu par Marduka meitas nodevību, lai viņu ar to pārsteigtu nākotnē; izmantos to kā rezerves sviru. Varbūt viņi pat nedos grieķu zāles, lai nodrošinātu mana bērna dzimumu. Viņi var piegādāt viltus zāles, kaut ko pilnīgi nekaitīgu - kaut gan neko nevar skaidri zināt.
- Mēs tagad zinām, ka tunelis turpinās līdz pat pilij.
- Tēvs teica, ka riebeklība nākusi vai nu no Bābeles torņa vai no pils. Acīmredzot, viņš tur aizdomās arī pili.
- Kad tu atvēri muti, man šķita, ka tu tūlīt visu laidīsi klajā.
- Es viņu pazīstu ilgāk nekā tu. Man viņš izskatījās sanervozējies. Viņš īsti nezin, kas ir kas. - Viņa priecīgi sasita plaukstas. - Esmu viņam atrisinājusi mīklu. Zarpanita bija muša viņa smaržās, blakts viņa gultā.
- Kurš dievs pagājušajā gadā deva Mardukam Zar- panitu?
Tesānija iesmējās.
- Tā bija Ištara. Es domāju, Aleks, mēs sāksim operāciju Ieņemšana jau šonakt. Man ir tāds noskaņojums. Pusnakti ielavies manā gultā. Paplosies manī.
Un tā Alekss pildīja pienākumu un aptuveni pusnakti zagās uz Tesānijas buduāru pa tumšām kāpnēm un naksnīgiem gaiteņiem.
Viņš ieslīdēja pa durvīm tā, ka niedres nenočabēja, un atdūrās pret biezu iekšējo aizkaru, ko Tesānija bija ierīkojusi, lai apslāpētu nejaušas skaņas. Beidzot ticis tam garām, viņš pavisam skaidri varēja redzēt guļvietu uz grīdas un augumu zem segas. Slēģis bija vaļā, un gandrīz pilnais mēness vērta istabu pie loga ziloņkaula krāsā, bet tālāk - zilpelēkos toņos.
- Es atnācu, - viņš čukstēja.
Atbildes nebija. Viņa gulēja.
Uz mirkli uzmācās šaubas. Vai tikai Tesānija nebūs likusi kādai kalponei gulēt saimnieces gultā, kamēr saimniece pati guļ uz jumta un gozējas mēnesstaros? Bet mēnessgaisma atklāja Tesānijas seju. Ko tālāk? Alekss nometa bruncišus un atraisīja gurnautu. Kails nometās ceļos un ar roku aizspieda Tesānijai muti.
Viņas ķermenis zem segas izliecās. Viņš pavilka segu malā - viņa ari bija kaila - un piespiedās klāt. Viņas rokas klejoja pa viņa ķermeni, nepieskardamās mugurai. Viņš nemēģināja atbrīvot muti. Atlaidis roku, Alekss aizvietoja plaukstas spiedienu ar lūpām. Viņi dziļi skūpstījās.
Viņam par pārsteigumu - ņemot vērā, ka viņa bija pieteikusi uzbrukumu - Tesānija izmanījās apgriezties un apsēsties viņam virsū. Viņš gulēja uz vēl jutīgās muguras, kamēr viņa saņēma viņa riku un pēc nelielas ņur- cīšanas tam uzsēdās; viņa uzdūrās viņam locīdamās, ieskaudama viņu sevī. Viņa elsoja kā dzemdībās - līdz drīz ierāva sevī viņa spēcīgo, karsto sēklas strūklu. Tad viņa saļima pār viņu, un viņi maigi spēlējas, viņa dungoja, viņš mazliet rūca - murrāja divi kaķi.
Viņš sajuta mitrumu.
- Iztecēs, - viņš čukstēja.
- Tev virsū, bet ne viss. Mani nenodos pleķis gultā. Kad nu tu vairs neesi tik pilns ar sulu, nāc, paņem mani no aizmugures kā zvērs. - Viņa nometās četrrāpus un izslēja dibenu, kājas papletuši. ļ L \
Alekss darīja, kā pavēlēts. Viņš paliķa pie viņas kādu stundu - uz beigām viņa jau bija pavisam miegaina. Kad viņš mēģināja aiziet, viņa turējās viņam klāt, murminādama, ka to nevēlas. Alekss noskūpstīja viņai ausi.