Kāda nākotne? Nākotne, kas piederēs Romai - šobrīd vēl gluži nenozīmīgai pilsētiņai. Bizantijas nākotne. Svētās Romas impērijas nākotne. Spāņu impērijas nākotne. Britu impērija. TVešais Reihs. Zvaigznes un strīpas.
Pelni un pīšļi. Zemē ierakti pieminekļi. Kauli. Amnēzija.
Un kurš no ikdienišķajiem ciematiņiem kaut kur Kongo vai Dienvidjūras salās pašlaik caur dumbrāju brien uz nākotni, lai kļūtu par jauno cilvēces galvaspilsētu?
Patiešām, kurš? Pasaulē vairs nebija palicis tukšu stepju, kur varētu sapulcēties jauna Zelta orda, nebija mūžamežu, no kuriem varētu izbrāzties neuzvarami barbari.
Kur atradās jaunā varas un greznibas dzimtene? Vai kaut kas tāds vispār vairs bija iespējams? Vai nākamo laiku Bābelēm - Ņujorkai un Maskavai, Tokijai un Pekinai - nevajadzēs savukārt pakāpties malā un dot ceļu? Un ja tā, tad kam tās dos ceļu?
Kāda ir uzplaukuma un bojāejas dinamika? Kur meklējams nemirstības eliksīrs? Kādā veidā, gadiem aizritot, tagadnei iemūžināties nākotnē, lai pārmaiņas neaizslau- cītu prom visu, ko cilvēks agrāk pazinis? Kas ir tas futuro- logiem nezināmais, ko apjauš sabiedrības psihe?
Lai atbildētu uz šādiem jautājumiem, Arizonas tuksnesī bija no jauna uzcelta Bābele, atkal atdzīvināta, nobalansēta līdzsvarā uz savas pēdējās greznās kalna virsotnes - ar pilī mūžīgi no drudža mirstošu Aleksandru.
Vai notikumi Bābeles vēsturē virknējās tieši tādā secībā, kā to atcerējās Alekss? Varbūt jā, varbūt arī ne. Viņam nebija viegli to visu izkārtot savā prātā. Tik daudz kāpienu un kritumu pirms nonākšanas pašā apakšā. Nē, secība noteikti bija vēl sarežģītāka.
Tam nebija nozīmes. Atjaunotā Bābele bija sinhrona, vienlaicīga; te līdztekus eksistēja gan Hammurapi pilsēta, gan Nebukadnecara pilsēta, gan Aleksandra pilsēta. Atdzīvinātajā Bābelē vienkopus slējās dižās celtnes no visiem atšķirīgajiem gadsimtiem.
Tālab šī pilsēta uzdeva jautājumus pašam laikam, laikam - cilvēces sapņu ražas novācējam.
Bābele nebija Disnejlenda. Tā nebija utopijas arheoloģiskais piemineklis. Tā nebija eksperimentāla kopiena, kas tīšuprāt uzgriezusi muguru divdesmit pirmajam gadsimtam, lai piepildītu savu untumu, dzenoties pēc senatnīga dzīves veida. Ja Bābele būtu tikai kaut kas tamlīdzīgs, vai tad Amerikas valdība piekristu uzņemties milzīgās sākotnējās izmaksas, iztērējot tik daudz naudas, ka par to varētu uzbūvēt apdzīvojamu kosmisko staciju? Vai tad valdība būtu Bābeli atbrīvojusi no pakļautības valsts un štata likumiem?
Kosmoss! Varbūt nākošā Bābele, jaunais civilizācijas centrs - ja tāds vispār vēl būs - atradīsies kosmiskajā telpā… Tad kādu dienu ļaudis no asteroīdiem un planētu pavadoņiem sāks uzvesties kā jaunie, bagātie, sparīgie barbari. Kad Zeme gulēs drupās.
Bet pagaidām Bābele bija vissvarīgākais projekts, šeit ar visplašāko atvēzienu tika pētītas civilizācijas nākotnes problēmas - tādas civilizācijas, kādu viņi pazina šobrīd.
Iespējams.
Bet iespējams arī, ka Heiristikas institūts pats bija tikai milzīga neprātība, un šī institūta radītā Bābele - vēl viena, mazliet savādāka neprātība, radniecīga tām dekorācijām, ko bagātie angļu muižnieki astoņpadsmitajā gadsimtā būvēja savos ainavu parkos. Tikai daudzkārt lielāka, ne vairs fasāde vien, bet pilnībā funkcionējoša senatnes pilsēta.
Vai kultūras rudenim raksturīgi milzum lieli, fantastiski celtniecības projekti? Vingrinājumi arhitektonikas metafizikā, kuru mērķis ir savaldīt laika plūdumu? Plāni, kas dvako pēc reliģiozām nemirstības ilgām, kuras cenšas uzdot par kaut ko citu? (Varat saukt to par Ozimanda sindromu!) Kas bija Bābele? Garīgais glābiņš amerikāņu sapnim vai šī sapņa pagrimšanas simbols?
Alekss īsti nezināja, ko domāt. Viņš cereja, ka tiks skaidrībā.
- Nāc!
Pirmā caur Ištaras vārtiem izgāja Debora. Alekss turējās viņai cieši aiz muguras.
Tā bija dīvaina sajūta - it kā viņš ieietu pats savā galvā, it kā, reiz tur ienākušam, viņam paliktu maz izredžu vēl izkļūt laukā. Bet Alekss jutās tikpat kā drošs, ka nemaz negribēs vairs doties prom.
Procesiju ceļš, kuru dēvēja arī par Uzvaras ielu, aizstiepās tālumā taisns kā bulta. Ielas vidus bija izklāts ar baltām kritakmens plāksnēm, malas nobruģētas ar sarkanu drupu iezi - caur akmens gabaliem izlocījās pien- baltas dzīsliņas. No abām pusēm ielu ietvēra augstas, zili vāpētas mūra sienas. Pa abām sienām projām no pilsētas centra soļoja rēcošas lauvas, izliktas no sarkanām, baltām un dzeltenām flīzēm.
Labajā pusē lauvu siena aizsedza skatieniem Nebukad- necara pili un Varavīkšņu dārzus. Bet tas nesagādāja nekādu smago vilšanos. Alekss juta, ka sākumā - pirms sastapšanās ar lielākiem brīnumiem - viņam vispirms jānoskaidro attiecības ar parastajām ielām, ar to iemītniekiem. Katram izdzīvotājam vajaga nekavējoties nodrošināt sev pārtiku un mitekli. Vispirms iekārto savu bāzi. Teritoriju bāzes ārpusē izpēti koncentriskos apļos, virzoties arvien tālāk no centra. Stulbu brīnīšanos atstāj vēlākam laikam. Alekss neuzkrītoši paplikšķināja zem tunikas piestiprināto maku ar šekeļiem.
Kad viņi bija sasnieguši vietu, kur lauvu sienas beidzās un Uzvaras iela šķērsoja Libilhegallas kanālu, Alekss pameta tikai īsu skatu atpakaļ - tagad varēja redzēt Nebu pils dienvidu fasādi. Alekss paspēja pamanīt garas, daudzu koku un ziedošu krūmu ieskautas kolonnu rindas. Gluži kā fotoaparāts Alekss kadru fiksēja, bet neattīstīja. Pagaidām viņš vēl nespēja ietilpināt šo pili reālās kopsakarībās. Kā teiktu zinātnieki, viņš vēl nebija iejuties eksperimenta rāmjos.
Pārējie atbraucēji bija apstājušies uz tilta un blenza apkārt. Taču ne Debora. Viņa saprata.
Viena aina tomēr piesaistīja Alekša skatienu, uz kādu brīdi viņu apdullinot, un tas bija Bābeles tornis, kurš slējās dienvidrietumu pusē. Platā pamatne nebija redzama, aplūkot varēja tikai augšējos spirāles lokus. Tornis izskatījās varens, daudz lielāks, nekā Alekss bija gaidījis. Šķita, ka gaiss ap torni vizuļo un ņirb, it kā visa torņa apkaime - pareizāk, visa viela, no kā radīta šī pilsēta, - būtu savīta un sagumzīta, lai pietiktu vietas šim milzenim. Alekss šai tornī saskatīja mazāku līdzību ar Babilonas zikurātu, vairāk - ar to celtni, ko savulaik gleznojis Brēgels.
Tikuši pāri tiltam, Alekss un Debora ienira vienā no sānielām. Drīz iela sazarojās, kā pie dārza režģa piesiets persiku koks, kas dzen taisnas, stīvas atvases pa labi un kreisi. Tagad Alekss ar Deboru gāja nevis taisni, bet manījās starp Bābeles iedzīvotājiem - arvien pieaugošā skaitā tie devās savos dienas darbos. Triumfa gājieniem domātais galvenais ceļš bija tikpat kā tukšs, jo tas veda tikai uz izeju. Protams, ka svētku dienās cilvēki soļoja pa šo ceļu, taču pārējā laikā viņu kājas - galvenokārt basas - nepieskārās platajai, kārtīgi nobruģētajai avēnijai.
Šaurās sānielas - pilsētas vēnas - sedza nevis akmens plāksnes, bet blīvi gruži, it kā saplacināta atkritumu izgāztuve būtu sagriezta strēmelēs un šis strēmeles noklātas starp kailajām namu sienām. Strēmeles bija grieztas ar dāsnu roku, ārkārtīgi biezas. Augšējais - drīzāk gastronomiskais, nevis ģeoloģiskais - slānis sastāvēja no sakaltušām ābolu serdēm, kāpostu kaceniem, apgrauztām cūku ribiņām, zivju asakām, dateļu kauliņiem, podu lauskām, vecu meldru pīteņu driskām; māju durvju priekšā tas sniedzās līdz ceļiem, vietām pat līdz viduklim. Lai varētu iekļūt mājās, šai slānī bija izcirsti pakāpieni, un Alekss prātoja, vai viņa iedoma par šī ielu klājuma izcelsmi maz ir tik fantastiska. Tāds daudzums sablīvējušos gružu nevarēja sakrāties un uzplūst tik augstu nieka piecos gados. Tam vajadzētu gadus piecdesmit. Jā, un kas attiecas uz plūdiem - ak, kāda netīrība izceltos, ja Eifrata reiz izkāptu no krastiem un applūdinātu pilsētu! Tad - lejup pa šiem senos sūdos izcirstiem pakāpieniem - ūdens ieplūstu visos vārtos un durvīs.