Gājiens virzījās pa ceļu gar upi, garām Marduka tempļa Eifratas vārtiem uz tiltu. Pa ceļam Muzī meta pa monētai ubagu zēniem, kas plēsās un cīnījās, kamēr labdaris sauca: - Re kur ir! Bloķē un gāz zemē! Zemē! Mauc viņam! Tikuši pāri upei, viņi gāja pa Adada ceļu, kas veda uz Adada vārtiem pilsētas rietumos, vētru vārtiem. Krustojumā ar Larsas ielu gājiens pagriezās uz dienvidiem. Atšķirībā no īpašumiem pilsētas centrālajā daļā, kur māju sienas atdūrās ielās un dārzi rotāja iekšpagalmus, šeit, priekšpilsētā, augstām, dzelkšņotām sienām apjozti, dārzi ieskāva mājas. (Aiz pilsētas rietumu sienas bija priekšpilsētu nabaga radinieki, zedeņu žogi, noasinātu mietu rindas vai ērkšķu dzīvžogi, kas aizsargāja dārzeņu laukus un kleķa mājeles.)
Jaunā māja atradās šķērsielā labu gabalu no Larsas ielas; tā bija kompromiss starp piepilsētas dzīvi, iespējamu tuvumu metropoles sirdij un ērtu izeju no pilsētas, kad Muzī gribēs doties medībās. Viņam tikai jānokļūst līdz Larsas vārtiem dienvidos un Borsipas prāmim.
Gājiena galvgals sasniedza vārtus, kas bija ierīkoti augstā, garā dārza sienā. Mazītiņā nededzinātu ķieģeļu vārtu sarga būdiņa bija tieši tik liela, lai labi noaudzis vīrs tajā varētu gulēt, izstiepies uz grīdas, lūr miera stājā stāvēja drukns vārtu sargs, sveicienam satvēris īsu zobenu šķērsu kailām, muskuļotām krūtīm. Viņa galva pievienojās pleciem bez redzamas kakla starpniecības. Viņa cietos melnos matus, iespējams, pļāva ar izkapti, nežēlīgiem vēzieniem notīrot galvu. Sarkans deguns rosināja uz domām, ka viņam piemīt kāds trūkums - viņš varētu būt dzērājs, varbūt no tiem, kas ātri reibst, kļūdams par naidīgu mehānisku radījumu.
Tesānija atteicās iebraukt pa vārtiem. Viņa apsūdzoši rādija ielas dziļumā.
- Kas tā par briesmu zirni?
Visi, ieskaitot vārtu sargu, pētija ielas malu. lūvu, kaut gan ne pārāk tuvu vārtiem, pa pusei aprakts nezālēs, gulēja stīvs kaķa līķis. Uz tā bija apmetušies pāris duču mušu.
- Ko šī riebeklība te dara?
Iejaucās lords Gibils.
- Tūlīt novāc to draņķi, Netičin, un sadedzini. Tev no algas tiks atvilkts viens šekelis par nolaidību.
Kā iedraudzēties ar vārtu sargu, domāja Alekss.
- Nē, - sacīja Tesānija. - Viņš ir mans darbinieks, un es izvēlos nesamazināt viņa algu. Šodien ir mana kāzu diena, un esmu priecīga. Varbūt viņš vairs neredz tik labi kā agrāk.
- Kundze, - Netičins svinīgi teica, - es redzu labi; bet jūsu acis ir asākas par manām, - tāpat kā jūsu laipnība ir lielāka nekā visiem cidem. - Viņš runāja tā, it kā iespiestu savus vārdus mūžības audumā. Viņš pamīņājās no vienas ziloņkājas uz otru. - Kundze, varbūt kaķis te nesen atlidis. Dzelkšņi uz sienām ir svaigi ieziesti ar indi.
- To darīji tu?
- Tieši tā, kundze. Kaķis droši vien bija stulbi neveikls.
- Tū tāds neesi. Kā tu tiki līdz dzelkšņiem?
- Ar trepēm, kas glabājas man aiz mājas. Es domāju pie sevis - miera traucētājiem ieeja aizliegta!
Tesānija veltīja viņam smaidu.
- Tū labais un uzticīgais kalps.
Kamēr Netičins aizdimdēja pa ielu savākt beigto kaķi, gājiens devās iekšā sienu ieskautajā, mazliet pamestajā dārzā. Bija redzams, ka neviens ilgi nav apgriezis rozes un apcirpis tamariskus vai izkaplējis virzu un vārpatu; kaut kādi mēģinājumi bija izdarīti pavisam nesen, lielā steigā. Dārza malā slinki gruzdēja nezāļu kaudze. Rozes staipījās ērkšķainām rokām, ziedu bija pavisam maz, lapas - klātas ar miltrasu vai melniem pleķiem. Smilšainā augsne joprojām bija pilna zāles kumšķiem un sīkziedainām nezālēm, it kā ravētājs pusceļā būtu apjēdzis, ka ravēšanas beigās viņš iegūs tikai tuksnesi. Dārzs būtu bijis skaistāks, ja nekas nebūtu darīts. Pati māja kādu laiku bija stāvējusi tukša. Tai bija divi pieplacināti stāvi un tornis dienvidu galā. Tornim bija trīs stāvi un logi pašā augšā. Citādi tikai galvenā ieeja sašķēla mājas sienas zigzagus.
Zemē gulēja kaudzes ar zirgu mēsliem. Tesānija sarauca degunu.
- Es ļoti atvainojos par šīs vietas stāvokli, - viņai sacīja lords Gibils. - Visu rīkojām steigā. Pēc pāris mēnešiem dārzs būs tikpat lielisks kā māja.
- Tie mēsli palidzēs, - piebilda Muzī.
- Kaudzē, kur mušām uzmesties? - jautāja Tesānija.
- Mēsli baro puķes.
- Tajos nav puķu, vīrs un pavēlniek. Tajos pārsvarā ir nezāļu sēklas. Aleks, - viņa pasauca vergu, - lūdzu, satīri te visu. Sakārto, saliec pa vietām. īpaši aplej nabaga rozes. Tās cieš no nolaidības.
- Tas tev nedraud, mana roze! - pavēstīja galantais Muzī, kamēr viņa skatiens nostalģiski kavējās pie zirg- āboliem.
Ar briesmīgu vaukšķēšanu un rejām gar mājas stūri brāzās liels brūns suns, vilkdams nopakaļ pavadu.
- Tiki - Tiki - Tiki! - Muzī izlēca no divričiem. Viņš pārtvēra dzīvnieku, pirms tas paspēja izraisīt jucekli: apgāzt cilvēkus vai ratus. Nerūpēdamies par savu izšūto kāzu tērpu, Muzī apgāza suni uz muguras un pakasīja tam vēderu.
Suņa pieskatitājs arī bija klāt: vasarraibumainais, gaišmatainais pusmūža vīrs izskatījās pēc bijušā kareivja. Muzī turpināja ņurcīt suni, kamēr otrais paspēja piestiprināt pavadu pie apkaltās kakla siksnas.
Muzī uzslējās kājās, novārtījies putekļos un suņa spalvās. - Tiki pēc manis ilgojās! - Viņš stāstīja līgavai. - Es tik nedomāju, ka viņš jāņem līdzi uz kāzām.
- Kas ir tas cilvēks, kas suni palaida?
- Tas ir mans cilvēks, Irra. Irra, tā ir tava jaunā saimniece.
- Kundze. - Irra asi pielieca galvu uz vieniem sāniem. Lēkājošais suns neļāva kaut cik pieklājīgi paklanīties - pat ja Irra būtu to gribējis.
Alekss redzēja, ka Tesānija pasauc Irru pie sevis.
- Piesien to lopu, - viņa asi teica. - Un lai viņš nenorautos, lieto metālu, nevis ādu.
- Tiki tikai spēlējas, - protestēja Muzī.
- Es neļaušu, lai viņš noķēpā man apģērbu vai sakož manu vergu, kamēr tas ievieš šai tuksnesī kārtību. Un tu, Irra, vai tu domā, ka man gribējās, lai mani sveic tāds slienains, zobains ķēms? Es neciešu suņus. Es esmu lauvas meita.
Irra stāvēja miera stājā, bet uzmanību viņš bija pievērsis Muzī.
- Nu, piesien Tiki ķēdē.
Virssulainis sāka vilkt dzīvnieku prom.
- Irra! - Tesānijas balss skanēja kā pātagas cirtiens.
- Kundze?
- Kad es kaut ko saku, Irra, tu dari, ko es saku.
- Jā, kundze. Bet ja - ja nu jūs man liktu pārgriezt Tiki rīki? Piedodiet, lūdzu, es tikai pajautāju.
Lords Gibils steidzīgi pameta savus divričus, piegāja pie Irras un no visa spēka iesita tam pa seju.
- Tu kalpu un vergu priekšā uzdrošinies apstrīdēt savas saimnieces varu? Tev tiks atņemts… - Viņš pagriezās pret Tesāniju. - Dārgā vedekla, es pārkāpju savas pilnvaras.