Tad Tesānija paziņoja, ka gaida bērnu. Ieradās pār- laimīgs lords Gibils, kuram uz pēdām sekoja Dr. Kasandrs. Kasandrs pasniedza Tesānijai augu novārijumus, kas sastādīti, lai nostiprinātu augli un pasargātu no spontāna aborta (šos šķidrumus viņa neapšaubāmi izlēja).
Ar mīlestību Netičins dāvināja saimniecei vienkāršu māla perētājvistas amuletu.
- Tas maksāja kādu šekeli, kundze, bet man tāds prieks. Jūs zināt, kuru šekeli.
Amuleti maksāja vairāk, nekā bija vērti, bet tas tikai tāpēc, ka to vērtību nevarēja izmērīt.
- Es to valkāšu un glabāšu, - pavēstīja Tesānija, - it kā tas būtu no tīra zelta.
Pārsteidzoši drīz, kādus sešus mēnešus pēc kāzām, grūtniecībai attīstoties, par spīti Guptas papildstundām, Tesānija kļuva visai pamanāma.
Viņa sūdzējās Muzī par risku, ka viņa loceklis varētu izkustināt nedzimušo mantinieku. Bet kad Muzī bija prom, uz pāris naktīm aizjājis lauku zvaigžņu gaismā, viņa lika Aleksam apciemot torņa istabu, un tādi iebildumi neradās. Tomēr tagad Tesānija vienmēr bija virspusē, kur šūpojās, līdz sasniedza pilnīgu baudu.
- Esmu atradusi jauku veidu, kā apmierināt manu dzīvesbiedru, - viennakt viņa teica. - Tū zini to lauvenes ādu šajā istabā, to, kas uz rāmja? Nu, tad es palienu zem tās, nometos ceļos un rūcu ar seju pret tās aizmuguri, kur es paplašināju konkrētu caurumu zem astes un apšuvu to ar mīkstu satīnu. Viņš lec tai mugurā. Es izmantoju rokas, kuras ieziežu ar smēri. Vai muti, ja man tā ienāk prātā. Viņam tas patīk. Tā ir karstāk un mitrāk. Viņš reiz nodūra lauveni ar šķēpu. Tagad viņš to caururbj ar savu ieroci.
- Nē, es viņu nenicinu, saproti? - viņa turpināja, kad Alekss klusēja. - Šķiet, ka viņam tā patīk vairāk. Ar zirgu starp kājām viņš ir karotājs. Ar lauveni sev apakšā viņš ir Zvēru Valdnieks. Gandrīz dievs. - Viņa apmierināti nopūtās. - Es attīstu viņa iztēli. Es viņu apmācu.
- Lai viņš būtu labāks baņķieris?
- Domāju, ka Gibils pamanīs izmaiņas.
- Viņš būs pārsteigts par metodi.
- Vai tu esi greizsirdīgs, mīļākais? Zini, viņš ir mans vīrs. - Viņa ar degunu pakutināja Alekšu. - Cik bagātīgi tu mani uzturētu, mīļais vergs? Bet šādi viņš uztur mūs abus, Aleks.
- Kamēr viņš sapratīs un uzdurs mani uz šķēpa.
- Ja es varēju tevi aizsargāt pret Marduku, no Muzī es tevi pasargāšu.
- Par laimi, es nejūtos kā izlutināts žigolo. Pēc visa tā ūdens, kas man katru dienu jānes.
- Tici man, vēl grūtāk ir mācīties palikt neredzamai.
- Ak, jā! Atskārsmes mokas. Vai Gupta domā, ka tu jau iegūsti caurspīdīgu skaidrību?
- Man nevajadzēja tev teikt par lauveni, mīļais.
- Cik noprotu, tev patīk kaķīgās izdarības.
- Vispār, jā. Tas mani uzbudina. Kāpēc nepapriecā- ties? Droši vien jūs, vīrieši, tā jūtaties, kad aizejat uz labu bordeli.
- Kā lai es to zinu?
- Aleks, mīļais, te, starp mums - šajā gultā - ir īsta mīlestība. Un bērniņš ir mūsu, tavs un mans. Es tev pastāstīju par izklaidēm tāpēc, ka tu esi daļa no manis; es - daļa no tevis.
- Un godīgums ved pie skaidrības, kas ļauj palikt neredzamai.
- Pareizi. Kaut gan godīgums nav tas pats, kas tikums. To pierāda Gupta ar savu striptīza salonu; tomēr tās tikai tādas metafizikas nianses. Tikums ir trūkums tiem, kas nesaprot, kam trūkst iztēles. Tāpēc tikums bieži ir būtībā ļauns. Nevarētu teikt, ka Bābelē ir pārāk daudz tikumu - un tāpēc te tik maz dziļa ļaunuma, lai gan ir daudzi nopietnāki grēciņi.
- Bērnu upurēšana šķiet gana ļauna.
- Tētim vienmēr bijušas problēmas ar iztēli. Tū dzirdēji, kā viņš tonakt kapelā izrunājās par manu māti? Viņš nespēj iztēloties, ko nozimē būt viņas ādā vai manējā. Viņš noteikti spēj desmitiem reižu iztēloties, ko nozīmē būt paša ādā. Lūk, pilsēta, kur, ja paveicas, var kļūt par to, ko vien spēj iztēloties, ja vien taviem līdzcilvēkiem nav dzīvāka iztēle. Es domāju, ka tagad iztēlošos, ka esmu neredzama, un tu varēsi atklāt manu apslēpto formu.
Viņš iesmējās.
- Šobrīd ir piķa melna nakts.
- Jā? Vārbūt pēc tam, kad es iemācīšos būt neredzama dienā, es varētu mācīties būt redzama tumsā.
- Tesa, tu Guptas mācības ņem nopietni?
- Aleks, ja mēs par nopietnām lietām nevaram jokot - ha-hā! - tad mēs tās nekad neapgūsim. Nu kā tu nesaproti?
- Nesaprotu. Tikai sajūtu. - Un viņš juta.
Viņa baudā kunkstēja.
Vēlāk tajā pašā rītā Alekss pašķīra Muzī istabas niedru durvis un aplūkoja lauvenes ādu, kas bija uzvilkta uz rāmja, lai atainotu dzīvības formu, ko Muzī bija izdzēsis, iespējams, riskēdams ar savējo.
Kādu brīdi Alekss stāvēja, iztēlodamies, kā uzliek roku uz dzeltenbrūnās muguras, tad paceļ asti kā garu rokturi, atsedzot apšūtu eju kā milzīgu pogcaurumu. Viņš fantazēja, ka istaba ir tumša, un ka viņš ir Muzi, kas pazīst Tesā- niju citādāk, nekā Aleksam dots, vienlaikus nepazīdams viņu nemaz, jo nakts tumsas aizsegam viņa vēl papildus pievienoja ādu.
Vai drīkst piezagties tuvāk? Izlikties taustāmāk, nestāvēt tur pie durvīm?
Viņš atcerējās, kā iztēlojies vairākas lietas par Deboru; tad saprata savu muļķību. Tāpēc viņš devās lejup pa kāpnēm ar nodomu pastrādāt dārzā.
Kad viņš apakšstāvā atvēra ieejas durvis, viņš sastapa Netičinu, kas lielā ātrumā slampāja viņam pretī, rokā sagrābis vēstules plāksnīti, kuru bija tikko izlasījis pats vai licis izlasīt sev priekšā.
- Lords Gibils sūta ziņu! Lords Hēfaistions ir miris! Valdnieks pavēlējis rīkot lielākās bēres visā pasaules vēsturē! Paziņo saimniecei! Pasaki visiem!
Hēfaistions: valdnieka favorīts, mīļš Aleksandram kā Patrokls - Ahilejam. Alekss nekad nebija Hēfaistionu redzējis, vismaz apzināti - nē. Pirms visiem daudzajiem mēnešiem, kad viņš bija pili un satika valdnieku, un vēlāk, kad sākās kāzu laiks, Hēfaistions nebija spēlējis nekādu redzamu lomu galma afērās. Bet pēdējā laikā, kad valdnieka veselība pasliktinājās, Hēfaistiona vārds arvien biežāk parādījās sarunās un tenkās. Hēfaistions - piedzēries, drūmi gaidīdams valdnieka aiziešanu mūžībā. Hēfaistions - absurdu atlētisku varoņdarbu izpildītājs.
Cik ironiski, ka jaunais spēkavīrs, kas varēja rekord- Isā laikā apskriet pilsētas mūrus, tagad gulēja bez dzīvības, kamēr lielais, satrunējušais, uz nāvi slimais Aleksandrs viņu pārdzīvoja. Ja nu vienīgi Hēfaistiona sirds no pārpūles būtu gluži burtiski pārplīsusi.
Tā rīta vēstule bija pils paziņojums, sūtīts lordam Gi- bilam, ko tas ar steigu bija pārsūtījis tālāk. Tesānija uz- skrāpēja, ka ziņojums saņemts, izsakot nožēlu, ka mājas saimnieks Muzī atrodas medībās. Tā kā Gibila ziņnesis nebija palicis, jo tam bija jānes citas vēstules, viņa aizsūtīja Anšaru uz lorda Gibila namu ar atbildi. Vēlā pēcpusdienā kļuva zināms vairāk - kaut gan informācija bija visai apšaubāma - jo no tirgus ieradās Mama Zabala. No mutes mutē, no tirgus plača uz tirgus placi, no ielas ielā jau tecēja tenkas.
Vakarā kapelā Tesānija pateica lūgšanu par Hēfaistionu, tad lūdza, lai pavāre pieceļas un pastāsta, ko dzirdējusi - ar lielāku skaidrību, jo bija pagājis kāds laiks.
- Ai, visa pilsēta kā zumēt zum, - pavēstīja Mama Zabala. - Un jāzum tur bija, lai skanētu pāri upei līdz mūsu tirgum! Nabaga lords Hēfaistions, kas bija skaistākais puisis pilsētā un tik pilns ar dzīvību. Viņš vakar cīnījās arēnā, it kā cīnītos ar pašu nāvi par valdnieka dzīvību, vienu pēc otra pieveikdams piecus pretiniekus. Tad, vienās putās, karsts kā mūrītis, viņš pa taisno steidzās uz valdnieka gultu, lai sasildītu Aleksandru ar savu ķermeni - lai izsvīstu valdnieka drudzi. Un tā vietā izsvīda pats savu dvēseli. No rīta, joprojām valdnieka Aleksandra gultā, lords Hēfaistions bija miris. Es domāju, viņam bija apstājusies sirds.