Valdnieks ir pavēlējis viņam parādīt pēdējo godu, kādu neviens vēl nav redzējis. Viņš vēlas, lai tiktu nojaukti tūkstošiem metru pilsētas sienas un no ķieģeļiem celts pamats Hēfaistiona sārtam. Pats sārts būs tik milzīgs, ka tas maksās apmēram gada ienākumus. Tas viss izkūpēs gaisā - dūmu mutuļos, kas būs pietiekami biezi, lai Hēfaistiona ēna tos saostu tālu aizkapa pasaulē. Tad tas, kas paliks pāri, tiks aplikts ar marmoru un kļūs par pieminekli.
Tonakt Alekss iekāpa Tesānijas gultā, lai viņu sasildītu. Viņi īsti necīnījās, bet arī neatturējās.
Pēc pirmā maiguma raunda viņš čukstēja:
- Hēfaistiona nāve ir pārņēmusi tautas prātu ne mazāk, kā tas būtu par valdnieka nāvi.
- Vairāk gan, - viņa atbildēja. - Daudz vairāk. Valdnieka nāve būtu cilvēkus nobaidījusi un skumdinājusi. Hēfaisteona nāve viņus priecē.
- Viņš mira Aleksandra vietā, vai ne? Viņš ir aizvietotājs.
- Jā, es arī tā domāju. Tagad Aleksandrs atlabs. Saderam, ka viņš nometis segas un ķersies pie bēru lietām.
- Vai šo jauno izdzīvošanas stratēģiju izdomāja Aleksandrs pats, hmm?
- Tas ir labāk nekā slepkavot mazus bērnus. Ir jābūt nāvei. Skaistai, priekšzīmīgai nāvei.
- Tad tā ir variācija par upurnāves tēmu?
- Laikam gan.
- Laicīgā iespēja… Es kādreiz iedomājos, ka valdnieku var nožmiegt paša galminieki; ielikt jaunu cilvēku par Aleksandru.
Viņa klusītēm iesmējās.
- Tū domāji, ka jaunais cilvēks varētu būt tu? Slepens princis, kas no trimdas ieradies Bābelē. Ak, mīļais!
- Bet varbūt valdnieks ir miris - nosmacēts ar spilvenu - un viņa vietu ieņem Hēfaistions?
- Un tāpēc runas par to, kā viņi kopā pavadījuši nakti? Nevis homoseksuālas terapijas karstos sviedros veselības uzlabošanai, bet viens no tiem noslāpē otru un tad uzvelk viņa karalisko purpura naktskreklu? Laba doma. Es valdnieku neesmu redzējusi gadiem ilgi. Esi tik mīļš, pasaki man, ja bērēs piedalīsies neīstais valdnieks.
- Vai mums būs iespēja redzēt Hēfaistiona mirušās miesas?
- Nedomāju, ka pārāk tuvu. Tās tiks iebalzamētas, tā vajadzētu būt. Sārta uzcelšana prasīs vismaz mēnesi. Kādas iespējas!
Tiešām, tas, ka bēres pavēra iespējas, kļuva acīmredzams, kad nākamajā dienā ieradās lords Gibils un nepacietīgi gribēja zināt, kad atgriezīsies viņa dēls.
Gibils pat neienāca mājā. Viņš nemierīgi soļoja pa dārzu, kamēr divriči gaidīja uz ielas. Kad vedekla iznāca pie viņa ārā, viņš lika tai staigāt līdzi, lai arī lēnāk. Alekss cītīgi stādīja un nostiprināja jaunu papeli. Lords Gibils un Tesānija riņķoja viņam apkārt kā zirgs ar grūtu jātnieku, kas vingrinās pirms nopietnām sacensībām.
- Sārts būs sešus stāvus augsts, salikts ap ķieģeļu serdi, katru vainagu balstīs palmu baļķi. Pie pamata būs zelta trīsstāvu galeru priekšgali, kuru starpā būs nostiepts spilgti sarkans filcs. Nākamajā līmenī būs milzu lāpas, no kuru liesmām celsies ērgļi. Augstāk - medību ainas - zelta kentauru, buļļu un lauvu kauja, visi dobi, protams. Tālāk, ieroču rinda. Pašā augšā būs sirēnu kvartets. Tajā ielīdīs koristi un dziedās žēlabu dziesmas caur sirēnu zelta lūpām. Korim vajadzēs glābšanās eju, kad visa padarīšana ies gaisā.
Te paveras lieliskas darījumu iespējas. Tāpat būs iespēja aizdot naudu, lai varētu nopirkt visu nepieciešamo. Pils būs spiesta aizņemties krietnu summu, vismaz man tā šķiet. Tikai netici muļķībām par pilsētas sienas nojaukšanu, lai uzbūvētu serdi. Ar drupu gabaliem nevar būvēt līdzenu sienu. Es jau esmu aprēķinājis ķieģeļu tirgus papildu apgrozījumu. Pēc sadegšanas vajadzēs arī ļoti daudz marmora, lai nosegtu apdegušo serdi.
Viņš bija aizelsies.
- Man vajag manu zēnu - lai no paša sākuma viņš redzētu, kā es veicu tik lielu darījumu.
- Viņš būs atpakaļ kaut kad rit, tā viņš teica.
- Kur viņš īsti ir? Kāda tam jēga?
Tesānija priecīgi sacīja:
- Tātad: jūs gatavojaties aizdot pilij naudu, lai viņi nojums pērk preces, ko pēc tam iznicināt? Tas pats princips kā karam, tikai mazāk kaitīgs. Un jūs gatavojaties piedāvāt cenas, kas ir pietiekami atraktīvas - bet tomēr izraisīs zināmu nacionālu parādu, kas pieaugs, kad pils sāks kavēt procentu maksājumus?
- Tā gan. Tū visu saprati.
- Es varētu doties jums līdzi.
- Bet mans puika…
- Nav manāms. Jūs ari kaut ko nepamanījāt.
- Ko?
- Tāds sarežģīts bēru sārts. Tādas detaļas, tādas prasības! To nevarēja izdomāt pēkšņos iedvesmas uzplūdos.
- Un ja nu tomēr?
- Diez vai. Es teiktu, ka to vajadzēja izplānot iepriekš. Iepriekšēja plānošana nozīmē notikumu gaitas paredzēšanu. Visu cieņu, vīratēv, jūs varējāt kaut ko tādu paredzēt - ja jums galmā būtu kārtīgs algots informators nesakarīgu drauģeļu vietā. Tiešām, jūs varējāt ko tādu paredzēt jau tad, kad mana tētiņa mēģinājums kļūt par dzimtdievu uzskrēja uz sēkļa.
Gibils iepleta acis.
- Tū gribi teikt, ka tev bija aizdomas, un tu mani nebrīdināji?
- Man neviens nejautāja. Mani apprecēja, lai es kļūtu par sugas mātīti. Jūsu trauksmes signāliem vajadzēja noskanēt, kad pils sāka atbalstīt Hēfaistionu.
Gibils izvilka drāniņu un noslaucīja pieri.
- Jā, es saprotu. Tas ir visai gudri.
- Paldies. Un ļaujiet man teikt vēl ko gudru. Marduks vēlējās upurēt bērnu, kas ir ārkārtīgi saviļņojoša darbība. Hēfaistions bija pieaudzis vīrietis, tad, kas dara viņa nāvi par tikpat saviļņojošu notikumu? Kremācijas apmēri un izmaksas, protams. Cik talentu zelta tiks patērēts?
- Desmit, divpadsmit.
- Kas notiks ar visu to zeltu, kad sārts aizdegsies pilnās liesmās? Daļa pazudis daļiņās, kas aizies līdzi dūmiem. Lielākā daļa izkusīs.
- Tas iejuks serdē, un pēc tam to apklās ar marmoru.
- Iedomājieties, ka sārts ir ļoti viltīgi ierīkots ar kanāliem vai caurulēm, kas iet serdei cauri…
- Pasaulīti
- Jūs varat pilij aizdot naudu, lai dedzinātu zeltu - kas atgriežas jūsu rokās jauku zelta gabalu veidā. Jūs būsiet divkāršojis ienākumus, vīratēv. Kāpēc lai zelts nāk kādu kapu aplaupītāju rokās pēc kādiem simt gadiem? Vai drīzāk, ja mums gadās alkatīgs valdnieks, kuru uztrauc procentu atmaksa?
- Mīļā pasaulīt, jā. Caurules, kanāli, zelta gabali, kas gatavi lietošanai. Es varu visu iedomāties. Tū esi ģeniāla.
Alekss bija pārsteigts. Tesānijai būs pilna kontrole pār lordu Gibilu uz mūžu mūžiem: zināšanas, ka viņš piekrāpis pili un aplaupis Hēfaistiona kapu.
Gibils aprāvās.
- Ei, vai tas vergs mūs noklausās?
- Nē, - steidzīgi sacīja Tesānija, - viņš bieži tāds izskatās. Viņu bieži pārsteidz visa dzīvā skaistums.
- A, labi. Tesānij, tikko būsi gatava, mēs iesim kopā. Mēs divi vien. Es pats vadīšu divričus. Mans vedējs var tecēt mājās.
- Esmu gatava jau tagad, viratēv. Es turēšu grožus, ja jūs vēlaties. Es protu. Protams, - viņa piebilda, - atdzisušo zelta gabalu slepena aizvešana būs ļoti delikāta problēma, jo tur būs arī godasardze. Jums vajadzēs kādu, kas ir acīm neredzams.