- Kad tu grasies Gibilam pateikt, ka tu pati esi neredzama? - Alekss viņai jautāja nakti; iespējams, ka tā viņiem būs pēdējā nakts kopā uz ilgu laiku. - īpaši, ja tu uz to laiku būsi jau septītajā mēnesī?
- Zini, sievietes arī stāvoklī var kustēties.
- Esmu pamanījis. Tesa, zelta lietņi ir smagi. Un būs jāstaigā diezgan daudz.
- Īstenībā es nedomāju, ka būšu jau gatava kļūt neredzama. Es neteicu, ka pieteikšos kļūt par neredzamo.
- Burvju vārda metode nedarbojas pārāk ilgi. Efekts pazūd.
- Taisnība. Tas nozīmē, ka tu neskaities.
- Gupta? Taču nē.
- Pasākums var viņam likties interesants. Tas nevienu neievaino; un tam tiešām piemīt dēkas īpašības. Vairumam cilvēku patiesi interesē tikai tris lietas: zelts, sekss un nāve. Laupīšana būs simboliska, varbūt pat metafiziska.
- Ja neskaita plānu par kapa aplaupīšanu, kā tu satiki šodien ar lordu Naudasmaisu?
- Lieliski. Viņš atbrauks man pakaļ arī rīt. Manam varonīgajam vīram nāksies pieņemt atvainošanās notu, kad viņš būs atpakaļ.
Tā nu notika, ka Muzī atgriezās no medībām pēcpusdienas vidū, noķepis vairāk ar putekļiem nekā asinīm, un viņam nācās sievas vietā satikt Anšaru, kurš viņam pasniedza vaskā rakstītu Tesānijas atvainošanos.
Anšars nekavējās saimniekam pavēstīt skopas ziņas par skumjo Hēfaistiona nāvi un gatavošanos bērēm. Parunājies ar Irru, Muzī salika abus stāstus kopā un steidzās uz pirti, no turienes uz savu istabu, lai būtu tīrs, labi ģērbies un izskatītos pēc censoņa. Irra pasauca Alekšu palīgā ievest zirgus stalli, apkopt un pabarot; tad - papildināt nama ūdens krājumus.
Pēc dažām stundām lords Gibils atveda Tesāniju līdz mājām; tur viņu sagaidīja sakopies, samierinājies dēls, kurš viņu ielūdza uz glāzi vīna.
- Nav laika, puis. Vesela kaudze darāmā. Man būtu derējusi tava palīdzība šais dienās. Pateicies zvaigznēm, ka tava sieva ir tik brīnumgudra.
- Nav Muzī vaina, ka lords H. negaidīti mira, - mīļi iejaucās Tesānija. - To taču neviens nevarēja iepriekš paredzēt.
- Hmm, - sacīja Gibils.
- Es arī domāju, ka Muzī pamatoti lūdz jūs ienākt uz glāzi vīna. Lords H., šķiet, mira no pārpūles. Arī darījumi ir kā sacīkstes. Reizēm vajadzētu samazināt tempu.
- Tu gan nemirsi no pārpūles, vai ne, dēls?
- Esmu pārliecināta, ka Muzī pēdējās dienās ir strādājis kā lauva. Kas zina, cik ietekmīgi savā laikā būs viņa draugi?
- Tas gan.
Muzī uzmeta Tesānijai pateicīgu skatu, tad samulsa un tad izplūda smieklos.
- Kā lauva! Kā lauva. Man patīk.
- Par ko bija jāsmejas?
- Neko, tēvs, neko. Ienāc, atpūties kādu pusstundu.
Gibils tā ari darīja.
Alekss domāja, ka ir sapratis joku - privātas vīra un sievas erotiskas vārdu apmaiņas fragmentu - kamēr Anšars iemurmināja viņam ausī:
- Kamēr Lauvas Kundze medī, slinkais Lauvas Kungs vārtās pa migu.
Tad Alekss sāka domāt, par kuru joku ir smējies Muzī un par kuru - Tesānija.
Desmit dienas vēlāk Alekss stūma ķerru ar ūdens spaiņiem no kanāla uz māju, kad satika Guptu, kurš gāja prom.
Bija Guptas mācību diena, un šajā reizē bija ieradies lords Gibils, lai novērotu stundu. Laikam taču Tesānija bija viņam atklājusi mācībstundu patieso saturu. Pēdējā laikā Aleksam nebija gadījusies iespēja parunāties ar Tesāniju divatā. Gibils bija ieguvis pasūtijumu celt sārtu aiz mūriem pilsētas ziemeļaustrumu stūrī, tādēļ Tesānija bieži bija prom darīšanās. Vīratēva pavadībā viņa devās pie arhitektiem, celtniekiem, ķieģeļu ražotājiem, kokapstrādes meistariem, zeltkaļiem, filca izgatavotājiem, deg- maisījuma pārdevējiem, kā arī pārbaudīja jaunbūvi un uzturēja sakarus ar pili. Muzī parasti bija komandas trešais loceklis, jo centās būt tikpat noderīgs kā sieva.
- Aha, Aleks, man nupat piedāvāja plānu, par kuru tu noteikti esi dzirdējis. - Gupta pasmīnēja. - Neuztraucies! Lords Gibils man apliecināja, ka tu esi verdziski lojāls, visai līdzīgs sunītim Tiki. Vēl vairāk - tev patīk transportēt mazas smagas lietiņas no vienas vietas uz otru. - Viņa pirksti pabungoja pa spaiņa malu. - Muzī, protams, ir vairāk muskuļu nekā tev, bet viņš nedrīkst neko zināt.
- Nedrīkst zināt? Kad viņš ar Tesu un Gibilu visur brauc kopā un kārto lietas?
- Muzī tiek atstāts neziņā par izšķirošajiem pasākumiem. Viņš var viendien piedzerties kādā medību teltī un palaist muti. Gibils piekrīt. Es domāju, ka Tesānija to viņam visai uzmanīgi iestāstījusi. Kas no tava viedokļa ir jauks, glīts paņēmiens, ja Muzī jelkad ko nojautīs par tevi un Tesāniju.
- Kuš!
Gupta aplūkoja savu atspulgu ūdenī, tad samaisīja to ar pirkstu.
- Ja Muzī kaut ko nojauš un saka tēvam, tētuks viņu mierina: "Neesi muļķis, dēls. Vergs ir uzticams. Tava sieva arī."
- Varbūt tas ir visa pasākuma mērķis?
- Ka Gibils nesaodīs žurku, kamēr viņa deguns saož zeltu? Domāju pieņēmums nav ticams. Gibilam tu nekad neesi interesējis.
- Vēlāk Tesa varētu Gibilu publiski iznīcināt, ja viņš tai sagādātu neērtības. Es būtu liecinieks.
- Muļķības. Viņa ar to sagrautu arī sevi.
- Blefs, Gupta. Blefs.
- Runājot par blefu, Aleks, mans draugs, tu man tā arī neesi pastāstījis, kāds īsti ir plāns. Esi labs, atgādini man detaļas.
- Ja nu gadījumā es nezinu un grābstos kā pa miglu?
Gupta pamaisīja spainī.
- Te arī gluži duļķains. Ha-hā.
- Galvenā doma ir aplaupīt Hēfaistiona bēru sārtu.
- Samērā precīzi. Lieku tev pieci.
- Un tu būsi neredzamais cilvēks, kas slepeni iznesīs zelta gabalus, kad atdzisīs ķieģeļu serde.
- Un mugurā man būs īpašs mētelis ar stiprām iekškabatām, mētelis, kas mulsina acis. Es rēķinu - ducis gājienu šurpu un turpu. Man vajadzēs būt labākajā formā. Vai nav jauki, ko? - Gupta ķiķināja. - Un ja nu es pēc tam pavicinu zizli un parādu lordam Gibilam, ka pēc visa riska esmu nozadzis vienīgi apzeltītus ķieģeļus? Tā būtu lieliska mācība par drosmi un muļķību. Es patiešām būtu filozofiskākais zaglis Bābelē, varbūt pat Bagdādē. Tāds šoks tad kļūtu par ievērojamu blīkšķi pa galvu, kas pēkšņi apgaismo Tesāniju - kā dzenbudismā.
- Kāpēc tu to padari par joku? Lai mani kaitinātu?
- Varbūt lai saglabātu savu pašcieņu.
- Tū negribi zagt? Tomēr tu esi gatavs to darīt, jo jūti, ka Tesānija ir pavisam tuvu apskaidrībai?
- Svētumam, - sacīja Gupta. - Kā grēcinieku aizstāve.
- Tie strādnieki ir spaidu darbos, vai ne, tēt?
Lords Gibils pamāja.
- Malacis, ka pamanīji, dēls.
Viņi stāvēja un vēroja augošo celtni. Cilvēki gurnau- tos tekalēja pa to līdzīgi skudrām, kas būvē pūzni no ķieģeļiem, kas uzlasīti no netālās kaudzes. Dubulta skudru rinda veidoja līkumainu celiņu starp piegādes vietu un sārta topošo serdi. Uz vienu pusi plūda ķieģeļi, atpakaļ atgriezās tukšām rokām - un tā bez gala. Līdzīgi skudrām, kas seko iepriekšējā gājēja smaržas pēdām, pat ja ceļā gadās nelietderīgas cilpas, nosvīdušie strādnieki šķita piekalti pie sākotnējā, ne pārāk veiksmīgā maršruta. Tie, kas atgriezās uz kaudzi, turēja tukšās rokas izstieptas priekšā; tās raustījās kā skudru taustekļi.
Ķieģeļu serde jau bija uzcelta par trīs ceturtdaļām; salīdzinājumā ar haotisko kaudzi uz pakalna, tā izskatījās pēc mākslas darba, lai gan abās bija vērojama būtiska līdzība. Ēzeļu vilkti rati piegādāja ķieģeļus kaudzei; skudras steidzās samazināt kaudzi un palielināt tās ģeometrisko kopiju. Piramīda bija četrstūraina, divtik platumā kā garumā, ar - līdz šim - četriem skaidri saskatāmiem pakāpieniem.