Lords Gibils ar Muzī sēdēja vienos kaujas ratos, Tesānija ar Guptu - otros. Vergs Alekss bija ar dzīvības briesmām pieķēries otrajiem ratiem, par laimi sastrēgumi bija palēninājuši kustību.
Saule karsēja būvlaukumu un lielo pilsētas sienu aiz tā, kura kalpos vispirms par fonu ar frīzēm un statujām rotātam mākslas darbam, tad ugunīgai speltei, tad - mierpilnam, milzīgam marmora mauzolejam, kas tiks mūžīgi apsargāts.
- Es saprotu, ka spaidu darbi iznāk lētāk, tēvs. Bet kāpēc neizmantot īstus mūrniekus? Vai tad nebija tā, ka visi izdevumi tiks atmaksāti? Pils segs rēķinu, tad kāpēc to nepalielināt? Vai mēs ietaupām pilij īstu mūrnieku darbu?
- Kur tev pēkšņi tāds ass prāts parādījies? Uzmanies, ka nesagriezies.
- Mēs negribam, lai serde sabruktu mūrnieku neprasmes dēļ. Izveidotos nogruvumi vai kas tāds.
- Nebūs nogruvumu. Redzi, kā mans arhitekts uzmana, lai ķieģeļus liek pareizi. - Gibils norādīja uz sīku figūriņu, kas kāpelēja pa sastatnēm saulessarga ēnā, ko ar mainīgiem rezultātiem turēja kalpotājs.
Muzi aizēnoja asās mednieka acis. - Vai tās sīkās caurulītes ir celtnes kauli? Tādi kā putniem… tukši. Es būtu domājis, ka serdei nevajadzētu dobus stiprinājumus, ka…
- Tās, - viņu pārtrauca Gibils, - ir domātas, lai ugunij pievadītu gaisu. Tās arī kalpos kā stiprinājumi, kad ķieģeļi sāks karstumā izplesties - noņems lieko spriegumu.
'- Tiešām?
Lords Gibils sāka svīst.
- Esmu pārsteigts, ka tu tās vispār pamanīji.
- Es varu saskatīt lapsu slēpnī pusjūdzes attālumā.
- Tas ir labi, jā, ļoti labi.
Tesānija ierunājās:
- Varbūt Muzī varētu aprēķināt, cik ķieģeļu vēl vajadzēs, pirms varam droši pārtraukt piegādi? Pa to laiku pārējie varēs apskatīt būvi tuvāk.
- Laba doma. Ķeries klāt, Muzi. Un pieskati zirgus.
- Pie ratiem var palikt vergs.
- Nē, mums viņš ir vajadzīgs.
- Priekš kam, tēv? Es nesaprotu arī, kāpēc Tesānijas deju skolotājs ir mums līdzi. Vai viņš organizēs kaut kādas dejas pie sārta?
- Nē. Muzī, man tiešām pārāk daudz par ko jādomā.
- Tēvs, es mēģinu palīdzēt. Bet kā lai es palīdzu, ja nezinu, kas notiek?
- Hi pēdējās dienās esi labi palīdzējis. Es lepojos ar tevi, dēls. Ir svarīgi zināt, cik īsti ķieģeļu vajadzēs. Mums viss pārpalikums būs jāved prom, jo tur stāvēs skatītāji.
- Jā, bet var nolīgt kādu, kas saskaita ķieģeļus.
- Dēls, ja tu nevēlies pats piedalīties vienkāršā ķieģeļu skaitīšanā laiku pa laikam, tad vari atvadīties ari no šekeļiem.
- Tēvs, tu esi baņķieris, nevis celtnieks.
- Baņķierim precīzi jāzina, ko viņš finansē. Vai beigsi ar mani strīdēties?
Gibils noslaucīja pieri un izkāpa no ratiem; viņam sekoja Gupta un Tesānija, kas pasvieda grožus Muzī. Apskaities, bet paklausīgs, Muzī abus kaujas ratus aizvadīja uz ķieģeļu kaudzes pusi. Pārējie devās uz celtnes aizmuguri. Alekss anonīmi vilkās viņiem pakaļ.
Patiesais iemesls, kāpēc netika izmantoti profesionāli celtnieki, bija tas, ka tie noteikti būtu pamanījuši dīvainības ķieģeļu serdes konstrukcijā. Šādā veidā vajadzēja piekukuļot tikai galveno arhitektu. Neviens pils ierēdnis neatbrauca pārbaudīt vienkāršu ķieģeļu krāvumu. Viņi parādīsies, kad sāks veidoties dārgās dekorācijas: zelta kuģa priekšgali, lāpas ar zelta vainagiem, zelta buļļi un kentauri. Tie būs piestiprināti pie bieza degošā slāņa: sveķainiem kokiem un niedrēm, kas būs piesūcinātas ar eļļu. Kad būs sasniegts šis darba posms, visapkārt būvlaukumam būs karavīru posteņi, lai sargātu vērtības un kontrolētu dīkdieņus, kas nāca vērot procesu no pilsētas. Ap to laiku lords Gibils varēs atpūsties. Caurules kūstošajam zeltam jau būs labi apslēptas.
Beidzot pienāca bēru dienas saulrieta stunda. Dziestošās saules stari krāsoja sarkanus zeltitos pakāpienus, kas vēl pēcpusdienā bija spoži zaigojuši, dunējuši acis kā gongi, žilbinājuši lielo pūli, kas nu bija sasniedzis - cik? - kādus simt tūkstošus? Svētku tempļa ēna meta garu ķīļveidīgu ēnu pār laukiem - lielu norādījuma zīmi kavētājiem, kas joprojām plūda caur Sina vārtiem.
Zaldāti bija nostājušies godasardzē ap zelta sārtu un svarīgo pilsoņu pūlīti, kas tam stāvēja vistuvāk. Te sīkpilsoņi jaucās ar magiem, galminiekiem un "vēstniekiem" no Bābeles torņa. Pār izredzētajiem tālumā slējās vientuļa ziloņa stāvs, kuram drošības apsvērumu dēļ visas četras kājas bija piekaltas zemei. Palankinā ar purpura aizkariem zilonim uz muguras neapšaubāmi sēdēja pats valdnieks savās privātajās sērās.
Augšā pie pašas sārta virsotnes zelta sirēnas dziedāja žēlabu dziesmas, koristu balsis dobajās statujās pastiprināja sirēnu taures. Aiz kora kalpotāji nemitīgi lēja mucu pēc mucas dedzināmās eļļas gar sārta iekšpusi, piesūcinot niedres un malku. Pār sirēnām un kalpotājiem, debesu pārklāts, stāvēja katafalks, kurā atradās iebalzamētais ķermenis. Bija domājams, ka tas piederējis Hēfaistionam: tur vaskainā kailumā atdusējās adēts. Pirms tam katafalks tika nests cauri pūlim un tur tiešām varēja gulēt vaska figūra, kaut gan pavisam drīz visi redzēs, ka tā sadeg kā miesa, nevis izkūst kā svece.
Agrīnas zvaigznes jau dūrās cauri tumšzilajam satinam, kas tagad apklāja visu Bābeles pilsētu. Šķita, ka zvaigznes vēlas uzņemt Hēfaistiona dvēseli debesīs, savā pulkā.
Ziloņu dzinējs, kas sēdēja uz dzīvnieka pleca, pēkšņi uzrāpās tam uz muguras un ar savu līko zizli atvēra ķē- nišķos purpura aizkarus, un visi ieraudzīja…
… Aleksandru sēžam palankinā. Valdniekam blakus karājās laterna, kas viņu apgaismoja, lai visi krēslā varētu viņu redzēt.
Jā, tas bija tas pats Aleksandrs: drukns, slābans, smagnējiem žokļiem, sārtināti vaigi un lūpas, sacirtoti mati. Zīdā tērpies, dārgakmeņiem klāts. Valdnieks bagātīgi raudāja, asaras plūda pār vaigiem, sajaukdamās ar krāšļiem, tā, ka drīz šķita viņš raud šķidras, ūdeņainas asinis.
Bet raudādams viņš nekļuva vājāks, bet stiprāks, stingrāks - it kā ar asarām viņš no ķermeņa izvadītu indi. Viņa ļenganums šķita uzbriestam par muskuļiem, tā, ka drīz vien palankinā nesēdēja mīkstmiesis mirstīgais, bet marmora dievs.
Valdnieks pacēla roku atvadām, tas bija signāls. Sirēnas steidzīgi apklusa. Pēc mirkļa lāpas pieskārās sārta pamatam. Liesmas traucās augšup pa izgreznotajiem pakāpieniem, laizīdamas zelta kentaurus un lauvas, izlauzdamās starp čūskām un buļļiem. Šķita, ka visas dārgās figūras dejo. Uguns strauji pārņēma visu celtni.
Aleksandrs rāva gredzenus no pirkstiem un meta tos ugunīgās pekles virzienā; karstums jau bija sasniedzis skatitājus. Kailām rokām valdnieks norāva savu zīda tērpu un piecēlās no to skrandām. Zem zīda viņš bija uzvilcis bronzas krūšu bruņas un ar dzelzi apkaltu ādas strēmeļu bruncīšus. Labajā rokā viņš vēzēja zobenu. Pēkšņi viņš bija varoņspēka iemiesojums.
Vai tikai viņš negrasijās izdarīt pašnāvību? Nē. Viņš trieca ieroci pretim liesmām, pēc tam - debesīs.
Uz Alekša pleca nolaidās roka. Pirms viņš spēja aptvert, kam tā pieder, viņu jau vilka cauri pūlim uz piesietā ziloņa pusi. Viņam bija jālec sāniski, lai nenogāztos.