Viņu aiz rokas vilka grieķu virsnieks. Tas bija tas ban- dits, viltus ubags. Pēc mirkļa Alekss jau stājās Aristandra priekšā.
- Kungs, tas ir tas cilvēks, kurš jums stāstīja par tīstokli un tad kļuva par Marduka meitas vergu.
Futurologs pašņaukājās, it kā lai saostu Alekšu.
- Tas dešām ir viņš! - Šoreiz viņa deguns nepilēja. - Hi mani apbēdināji, puis. Hi neieradies uz tikšanos.
- Vai viņu apcietināt un nopratināt, kungs? Neviens nepamanīja, ka es viņu sagūstiju. Visi blenž uz uguni. Tikai sakiet, un mēs viņu aizrausim prom.
Ellišķā uguns apdullinoši rēca. Pār pilsētas melnajām debesīm klājās vēl melnāki dūmu mutuļi, it kā degtu vesels kvartāls.
Zilonis pārbijies pacēla snuķi un ietaurējās. Tas mēģināja izrauties brīvībā. Siekalas karājās tam no mutes. Dzinējs sita tam pa galvu ar savu koku, bet no tā nebija nekādas jēgas; tad viņš sniedzās zilonim pie galvas, lai saķertu snuķi. Valdnieks Aleksandrs stāvēja, uzvaroši smiedamies, izstiepis roku salūtā ugunīgajam vājprātam, kas jau sāka kausēt dobos buļļus un kentaurus.
- Hēfaistion, ardievu! - viņš sauca. - Ardievu, labākais draugs!
Aleksandrs nepievērsa ne mazāko uzmanību ziloņu dzinējam, kas lēkāja dzīvniekam riņķi kā mērkaķis. Zilonis gan matīja ar dzelzi apkaltā koka dūrienus. Pagriezis snuķi, tas satvēra dzinēja roku un aizmeta viņu pāri galvai. Tad atbrīvoja vienu kāju, jo pārtrūka ķēde, un kāja nolaidās zemē nepilnus divus sprīžus no neveiksmīgā dzinēja galvas. Zilonis nolaida ilkņus; diemžēl tie bija apzāģēti pavisam īsi. Tad tas no jauna rāvās uz priekšu. Pamazām izkustējās stabi, kas turēja ziloņa otru priekškāju. Blīkšķis, otrai kājai atsitoties pret zemi, lika apdullušajam dzinējam parauties malā ar vardes lēcienu. Tad viņš vēlreiz saļima.
Panika izplatijās. Aristandrs uzgrūdās Aleksam, kamēr grieķi grūstījās un cīnījās, lai tiktu prom no ziloņa. Elites gvardi - maķedonieši - metās uz priekšu, lai darītu kaut ko viņuprāt atbilstošu situācijai. Lai gan viņu grūstīja šurpu un turpu, Alekss nespēja izrauties no virsnieka tvēriena.
- Paliec, kur esi!
No visa spēka parāvies sāņus, zilonis atbrīvoja otru priekškāju, pie kuras karājās ķēdes un stabi. Palankins sāka šķiebties. Beidzot valdnieks atļāvās pievērst uzmanibu paša drošībai. Ar mežonīgu smīnu, zobenu rokā, viņš izlīda no palankina un nezaudējis līdzsvaru, viņš nolēca uz ziloņa muguras. Ir nesaprātigi lēkt, turot rokā garu asmeni; bet laime nenovērsās, viņa dzīvība bija svēta. Viņš nostiepās zemē, tad piecēlās. Tagad uzgavilēja viņa kareivji, no jauna redzēdami veco varoni Aleksandru, lai gan tādā liesmu un izmisuma kliedzienu, un spiedzienu ārprāta troksnī viņu sajūsmu pauda tikai pavērtās tukšās mutes. Cenzdamies neizrādīt, ka kritiens pret zemi viņu satricinājis, valdnieks kliboja Alekša virzienā.
Tagad, kad valdnieks vairs nebija briesmās un pirms satrakojies zilonis paspēja atbrīvot pakaļkājas, lai sabradātu pūli, dzīvniekam uzbruka drosmīgākie (vai asinskārākie) maķedonieši. Viņu zobeni vai nu atlēca no zvēra biezās ādas, vai arī to savainoja pārāk sekli, kas darīja to tikai niknāku. Pāris šķēpu dūrienu bija tikai lapseņu dzē- liena vērtē, nepatīkami, bet pārciešami. Palankins bija vēl vairāk sasvēries uz sāniem. Tas bija labi piestiprināts un nenoslīdēja zem ziloņa vēdera, tikai laterna saplīsa, aizdedzinādama purpura aizkarus. Gaiss smirdēja pēc pelējuma un ziloņu mēsliem.
Pēkšņi centrā izlauzās blonds spēkavīrs. Muzī.
Viņš sagrāba šķēpu. Viņš skrēja un izvairījās, dejodams saniknotā, grīļīgā briesmoņa priekšā. Zilonis domīgi saslējās pakaļkājās. Degošs audums skāra tā muguru. Tagad priekškājas nodunēja pret zemi. Beidzot arī aizmugurējie stabi neizturēja.
Mirklī, kad dzīvnieks stāvēja uz visām četrām, galvu pieliecis, Muzī metās uz priekšu. Ar visu spēku viņš iedzina šķēpu ziloņa kreisajā acī. Dziļāk, dziļāk.
Zilonis sarāvās. Muzī atlēca nost, kad zvērs sabruka neglītā kaudzē. Viņš bija trāpījis mērķī. Apejot vaigu kaulus, šķēps bija iegājis smadzenēs.
Panika norima. Neviens īsti nebija pamanījis, cik tuvu Muzī tagad stāvēja Aleksam. Elsodams, viņš skatījās uz Alekšu un virsnieku, kas to turēja. Valdnieks piekliboja tuvāk sargu pavadībā. Viņš vienlaikus šķita noguris un pārvērties.
- 1b esi īsts Hērakls, - viņš sacīja Muzī. - Kā tevi sauc?
- Muzī, Gibila dēls, jūsu majestāte.
- A, tā paša lorda Gibila, kas uzcēla sārtu?
- Tā paša, kungs.
- Un tu biji gatavs ziedot dzīvību, lai traks dzīvnieks neizjauktu ceremoniju. Kā lai tev atlidzina? Prasi jebko. - Kad Muzī vilcinājās, valdnieks piebilda: - Tev jāprasa. Mani tikai saniknos kautrīga atteikšanās.
Muzī pakasīja kaklu, tad norādīja uz Alekšu un virsnieku. - Kungs, tas jūsu vīrs ir sagrābis manu vergu. Es gribētu savu vergu atpakaļ.
- Šis cilvēks ir apcietināts, majestāte, - protestēja Alekša gūstītājs. Aristandrs jau bija novērsies, distancēdamies no notiekošā.
Valdnieks pietvīka.
- Tad to tu lūdz? - viņš nopētīja Alekšu, lūpas sakniebis. -Vergu, kas reiz jau bēdzis, kas tev jau pieder? - Valdnieka skatiens nenovērsās.
- Viņš var man piederēt, bet šobrīd viņu tur jūsu cilvēks. Tas ir manas sievas iemīļots vergs. Tāds ir mans lūgums, dižais valdniek.
- Ko vergs izdarīja? - Aleksandrs jautāja virsniekam, bet pacēla roku, pirms tas paspēja atbildēt. - Nē! Tam nav nozīmes. Esmu apsolījis. Lūgums tiks pildīts. Vergam ir piedots. Atlaid viņu. - Valdnieks aizgriezās.
- Laimīgais maita, - virsnieks nošņāca, pagrūzdams Alekšu Muzī virzienā.
Muzī neteica neko, līdz viņi bija pūļa vidū starp beigto ziloni - kam uz muguras dega personīgs bēru sārtiņš - un vietu, no kuras Alekšu nolaupīja.
Tad viņš ar spēku apturēja Alekšu.
- Un kāpēc es tev palīdzēju - ja tu drāz manu sievu?
- Kungs?
- Domā, ka es esmu muļķis? Ne tik liels, kā tu iedomājies. Es tev ko teikšu, puisīt. Es izglābu tavu pakaļu no kaut kādām nepatikšanām tāpēc, ka esmu izpētījis jūs ar Tesāniju. Jā, viņa gan rāda, ka tu viņu nemaz neinteresē, ka tu esi parasts vergs. Bet tas viss ir baltiem diegiem šūts. Jā, es viņas paņēmienus pētu ar lielu apbrīnu. Un mans tētiņš arī uz viņu kā uzburts. Viņš grib, lai tu drāz Tesu, vai ne? Tāpēc viņi visur vazā tevi līdzi. Tū esi mana tēva apdrošināšanas polise Tesas apmierināšanai.
Būšu nolādēts, ja sačakarēšu jūsu spēlīti - jo es arī mācos spēlītes, un es gribu, lai Tesa spēlējas, kamēr apnīk. Izbrīnījies, ko? Šai spēlītei ir viens labums: es varu mierīgi ar zēniem doties medībās. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Tesānijai ir izklaide - un es negribu, lai viņai ir garlaicīgi vai bēdīgi. To es saku no visas sirds. Man šķiet, ka tēvs arī tā domā, īpaši tagad, kad apspriež karstas darījumu lietas ar viņu.
Klausies, pienāks laiks, kad Tesa iemācīsies mani mīlēt savā stilā. Tad viņa sapratīs, ka zinu par viņas gājieniem, un viņa mani mīlēs dubultā.
Es arī negribu celt sūdus gaismā, kamēr viņa ir grūta. Bet es tev vienu gan teikšu, vecīt, - Muzī cieši turēja Alekšu aiz rīkles, tomēr pagaidām nežņaudza. - Ja kaut kas notiks ar Tesu vai manu tēvu, vai tas indiešu faķīrs vai tu ar savām mardukiešu intrigām ievilksi mūsu namu mēslos, es tevi personīgi nožmiegšu. Es domāju tādus gājienus kā tas, kas beidzās ar to virsnieku. Un sakarā ar ko tas bija?
- Pārpratums, - gārdza Alekss.