Выбрать главу

-   Tū vari vingrināt savu krānu, līdz vienu dienu Tesā­nija sāks mani apbrīnot pietiekami, lai es varētu to krānu tev nogriezt. Līdz tam laikam nebāz degunu nepatikša­nās, skaidrs?

Alekss izgrūda:

-Jā.

-   Es nupat kļuvu par nozīmīgu puisi, jo sagādāju tam sasodītajam zilonim fatālas galvassāpes. Valdnieks varbūt mazliet izbrīnījās, ka nelūdzu titulu vai vēl ko, bet tagad viņš mani pazīs. Es vēlos saglabāt viņa cieņu.

Muzī atlaida Alekšu.

-   Nu tad, vergs. Uz priekšu, pie savas pavēlnieces.

Muzī bija tik daudz taisnības - un tai pašā laikā nebija. Taisnība, ka Alekss ar Tesāniju ir mīļākie. Kļūda, ka to zina lords Gibils. Uzminēja par sazvērestību; kļūdījās par Mar­duka plānu. Kļūdījās par dzimtas godu, jo viņa paša tēvs gatavojās aplaupīt… labojums, gatavojās savākt zeltu, kas citādi ietu zudumā.

Zināmā mērā situācija bija nožēlojama. Muzī mēģināja pievienoties intrigai, kā nu mācēja. Rezultātā viņš radīja intrigas parodiju, kļūdams par goda vientiesīti.

Tomēr Aleksis pirmo reizi izjuta pret viņu cieņu; cieņa jaucās ar bailēm, visvairāk par to, kur varētu novest Muzī amatieriskie mēģinājumi būt viltīgam un smalkam. Tie­šām, Gibils bija vainīgs, ka ļāva dēlam izaugt par tādu kā garīgu jaunavu, varenu vientiesi. Varbūt tas notika tāpēc, ka Muzī tiešām bija mazliet stulbs, lai gan drosmīgs. Par nelaimi, Muzī bija sācis domāt pats.

Jā gan, Gibils bija vainīgs, ka dēla iesvētīšana dzīves reālijās pienāca tik vēlu. Varbūt Gibils bija tā izturējies pret Muzī nevis tāpēc, ka būtu pārlieku pielaidīgs, varbūt pat ne aiz nicinājuma par klaju atšķirību starp tēvu un dēlu, bet gan lai dēls izpirktu tēva godu un Muzī nebūtu saistīts ar mahinācijām, kas bija tā vairojušas Gibilu bagā­tību. Dzimtas mantiniekam nevajadzēja mantot ļaunprā­tību vai tās brāli - negodīgumu. Bet kā gan Muzī varētu stūrēt dzimtas kuģi bez noslieces uz ļaunumu savā sirdī? Viņš bija jāiesvēta. Bet process bija pārāk ilgi atlikts, un tam joprojām nepievērsa pietiekami uzmanības salīdzi­nājumā ar laupīšanas plānu.

Naudas barons gribēja par mantinieku augstsirdīgu zēnu ar tīrām ķepām. Tāpēc viņš bija piekritis, ka Muzī nezina par zādzību, jo Tesānija lieliski iederējās viņa dēla ne-sirdsapziņas lomā. Par nelaimi, Muzī pašam piemita sava sirdsapziņa un sajēga par lietu kārtību. Vai varbūt bija citādi? Muzī kāre pēc karaliskas cieņas varbūt bija tēva rūpīgi kopta.

Varbūt visā nelaimīgajā juceklī bija vainojamas lau­venes Tesānijas spēles ar sava jaunā vīra emocijām.

Tesānija, Gibils, Gupta un Alekss vēlreiz ieradās kre­mēšanas vietā nākamās dienas vēlā pēcpusdienā, kad ķieģeļu serde jau bija atdzisusi.

Gibils visus veda lielā četrriteņu karietē. Kā sārta celt­niekam, lordam Gibilam bija loģisks iemesls rūpīgi izpētīt, vai lielais karstums nav nodarījis serdei būtiskus bojāju­mus, jo ķieģeļi pēc tam būs jāpārklāj ar baltu marmoru mūžīgai Hēfaistiona piemiņai. Bet lords Gibils nedrīk­stēja būt saistīts ar jebkādu laupīšanu, ja Guptu noķertu grīļojamies zem pārlieku lielas zelta nastas. Tā varētu būt problēma, jo pasākumā piedalījās Gibila meita un viņas vergs…

Gupta gan ar prieku norādīja, ka par zeltu nevajadzētu zināt nevienam, izņemot piekukuļoto arhitektu. Un nekāda zelta varēja arī nebūt, vai tā varēja būt mazāk, nekā gai­dīts. Varbūt lielajā karstumā viss zelts būs iztvaikojis. Tādā gadījumā pilsētas jumti būs mazliet apzeltīti.

Ja viņus pieķers, Gupta ieteica, viņi zvērēs, ka jau no paša sākuma vēlējušies slepeni nogādāt zeltu pilī kā god­bijīgu dāvanu, par ko valdniekam nemaz nav jāzina; bet viņi negribējuši dot veltas cerības mantnīcai. Mantzinis tad noteikti priecātos un turētu muti.

Ieradušies caur Marduka vārtiem, viņi ieraudzīja pār­desmit dīkdieņus pastaigājamies nomelnējušā zikurāta apkaimē, kas visa bija nosēta oglekļa plēksnēm. Kareivji stāvēja sardzē. Citi kareivji droši vien gulēja vairākās armijas teltis turpat netālu, kur plīvoja Aleksandra stan­darts: vienkāršs purpura audums, piestiprināts pie zemē iesprausta šķēpa, kam uzgalis izgriezts no granāta.

Sekojot Guptas norādījumiem, Gibils apturēja zirgus tur, kur kareivji viņus vairs nevarēja saskadt. Alekss iedzina mietiņu grožiem, un četri sazvērnieki braši devās pētīt austrumu sienu.

Drīz viņi varēja atzīmēt patruļu maršrutus. Viens sargs stāvēja katrā izdzisušā sārta stūrī. Aptuveni ik pēc četrām minūtēm viens sargs lēnā solī devās uz nākamo stūri pulksteņa rādītāja virzienā un minūtes laikā to sasnie­dza. Apmēram pusminūti divi sargi bija vienā stūrī, at­stādami citu bez uzraudzības. "Nomainītais" sargs tad devās uz priekšu pulksteņa rādītāja virzienā un tā tālāk.

Gupta smiltīs uzzīmēja plānu un ievilka krustiņus, apzīmēdams dažādas kareivju kombinācijas: vienu ka­reivi, pāri, tukšās vietas. Kādu brīdi viņš to pētīja, tad pie­cēlās uz izdzēsa zīmējumu.

- Labāk, nekā es biju cerējis! Mums ir regulāri neap­sargāti laukumi. Sargu rotācija nemaz neliek tiem vairāk uzmanīties, viņi vienkārši pierod pie zināmām pārmai­ņām. Iesim nu.

Lords Gibils cienīgi aizsoļoja, uzsvērti vicinādams spieķi, lai novērstu uzmanību. Viņš devās pie ziloņa atliekām. Labā gaļa un iekšas jau bija aizvestas. Vairāki kaķi, klai­ņojoši suņu un maitasputni rakņājās lielu kaulu un saplēs­tas ādas pakalnā.

Tesānija bija grūtniecības pēdējos mēnešos, tāpēc pa­lika sargāt ratus. Alekss paņēma pāris ādas maisu. Gupta uzvilka mēteli ar daudzām kabatām; mētelis bija šūts no daudzām vienkrāsainām pelēcīgām lupatiņām un pa gabalu atgādināja samudžinātu zirnekļa timekli. Viņi ar Alekšu mierīgi aizklīda līdz bijušajam sārtam.

Dienvidu skaldne bija ēnā. Tieši tur dažādie kanāli iz­spļāva savu saturu veidnēs, kas bija paslēptas, kā viņi cerēja, zem vaļīgiem ķieģeļiem.

Gupta apstājās netālu no pilsētas sienas un ar papēdi ievilka zemē apli.

-   Te ir psiholoģiskā robeža, kur sargi pārstāj tevi igno­rēt un sāk interesēties. Tālāk ne soli. Kad es aiziešu, sēdi šai aplī ar muguru pret sārtu.

Žilbinošā saule jau gāja uz rietu, tumšs bija tikai no­melnējušās ķieģeļu kaudzes ēnā. (Gibils gribējis visu darīt tumsas aizsegā, bet Gupta bija ļoti nicinoši izturējies pret šādu domu. Ko gan viņi teiks, ja viņu redzēs vazājamies ārpus pilsētas sienām nakts tumsā?)

Kareivis dienvidaustrumu stūri pameta posteni un devās uz dienvidrietumu stūri. Gupta mežģīgi noraus­tīja locekļus un nesakarības mēteli un… ko viņš darīja tālāk? Par ko viņš pārvērtās? Viņa ēna aizsteidzās prom no Alekša, kurš aši apsēdās, skaddamies uz otru pusi.

Pagāja minūtes: desmit, piecpadsmit, vesela mūžība.

Tad:

-   Paver maisu!

Nobira zelta gabali.

-   Tagad otru.

Vēl zelta stieņi.

-   Ej; un nāc atpakaļ.

Ar grūtībām Alekss piecēlās un stiepa maisus uz ka­rieti. Tie tiešām bija smagi. Viņš gandrīz juta, ka rokas izstiepjas. Kā gan Gupta varēja tādu svaru panest mētelī? Stiegrains nelietis, sasodīti stiprs mētelis. Alekss izgāza maisu saturu uz karietes grīdas, kur Tesānija to apsedza ar salmiem.

Pēc trīs gājieniem Guptas balss sacīja:

-   Vairāk nenāc.

Šoreiz Alekss vienkārši iesvieda pilnos maisus karietē, tad atsēja zirgus un iekāpa arī pats.

Viņi gaidīja.

-   Tesa?

-   Kas?

-   Es reiz dzirdēju, ka viss visums pastāv tikai kā doma dieva prātā. Tas ir attēls kā holographos - mums tas šķiet pietiekami īsts, bet patiesībā tas ir kaut kas dieva iedo­māts. Cilvēki, kas to saprot, var darīt to, ko mēs saucam par brīnumiem.