- Piemēram, Gupta var kļūt neredzams?
- Kaut ko tamlīdzīgu, bet es domāju, lūk, ko… vai tev jebkad ir ienācis prātā, ka varbūt visa Bābele, mūs ieskaitot, pastāv kā attēls kaut kādā tekhne ierīcē Nākotnes Akadēmijā? Kā mēs varētu uzzināt, vai tas tā ir? Kad mēs paņēmām tīstokli - kad tu to nosauci par kontroles tīstokli - es iedomājos, ka tas varbūt ir daļa no sistēmas, kas kontrolē mūsu pasauli, daļiņa, kas kaut kādu iemeslu dēļ materializējusies Bābelē, kā dievs varētu pastiept roku savā iedomātajā pasaulē un ielikt tajā brīnumainu lietu. Es iedomājos, ka varbūt Bābele ir holographos, ko redz visi akadēmijas cilvēki. Varbūt viņi šobrīd staigā cauri mūsu rēgiem, novērodami, kā mēs zogam zeltu!
Un varbūt tikai neredzams cilvēks var viņus pieķert mūs vērojam. Tikai tāds, kas sasniedzis pilnīgu skaidrību un nošķirtību no pasaules. Tikai cilvēks, kas var piemuļķot kā acis, tā prātu.
Tesānija sarauca uzacis.
- Tas izklausās pēc pavisam simpātiskas intrigas. Bet, Aleks, kas gan ir Nākotnes Akadēmija, par ko tu runā? Vai tā ir kāda slepena biedriba, par ko tev pastāstījis Gupta?
- Heiristikas Akadēmija, Tes.
- Kur tā atrodas?
- Es zinu, ka šeit ir pretlikumīgi to pieminēt! Bet mēs taču drīkstam par to runāt divatā?
- Ja es vēl zinātu, par ko mums jārunā. Es nekad neesmu dzirdējusi par vietu, kas saucas Heiristikas, kā arī par šo akadēmiju.
- Bet Tesa! 1b taču ieradies Bābelē kopā ar tēvu… pirms pieciem sešiem gadiem? No kurienes, pēc tavām domām, jūs ieradāties?
- Es… jā, mēs atbraucām no tālienes. No citas valsts, bet es vairs neatceros, no kuras. Tas šķiet tik sen.
- 1b atbrauci no Amerikas.
- Nekad neesmu dzirdējusi par tādu vietu.
Alekss nodrebēja par spīti karstumam.
- Tesa, kaut kas ir mainijies. Kaut kas tevī; kaut kas pilsētā. Kaut kas ir mainījies.
- Protams, ka esmu mainījusies. Es gaidu bērnu.
- Es nedomāju tādas pārmaiņas. Pasaki man - no kurienes radās tempļa tekhne? Un tas, kas ir tavas mājas svētnīcā?
- Tos izdomāja kaut kāds grieķu zinātnieks… Aristotelis.. vai varbūt Arhimēds? Varbūt tas bija Arhimēds. Viņa vārds norāda, ka viņa senči bijuši mēdiešu valdnieki un magi. Bet nē, tas noteikti bija Aristotelis, valdnieka skolotājs.
Alekss saņēma viņas roku.
- Tesa? Padomā par grieķiem: tūkstošiem grieķu ierodas kā tūristi. Kā viņi te nokļūst? Viņi atbrauc tekhne ratos, kas iet pa gaisu. Tie rati nāk no Heiristikas.
Viņa priecīgi iesmējās.
- Man šķiet, ka tevi ietekmējis mūsu nodarbošanās izraisītais uztraukums. Daudzi maķedonieši un citi grieķi ieradās līdz ar Aleksandra armiju un apmetās pilsētā. Bet tas nebija nesen.
- Viņi ierodas ik dienas pie Ištaras vārtiem tajā lidojošajā karietē.
- Es tev atļauju iet un nedēļu stāvēt pie Ištaras vārtiem un mēģināt ieraudzīt tādu dīvainu braucamo. Tu to tā arī neredzēsi, jo tādas lietas nav. Cilvēki ierodas Bābelē laivās, uz ēzeļiem. Kājām vai zirga mugurā.
- lū smejies par mani, vai ne, Tesa?
Viņa iesmējās vēlreiz.
- Nē, bet tu gan smejies par mani. - Viņas sejā parādījās mulsuma grumba. - Kaut gan, man šķiet, ka es atceros… man bija tāds sapnis. Kaut kas līdzīgs tavām dīvainajām iedomām. Nē, es neatceros. Sapņus tik viegli aizmirst. Tie neko nenozīmē.
Kaut kas tiešām bija izmanījies pilsētā un tās iedzīvotājos, bet nebija izmainījies Aleksā. Viņš atcerējās, kā bija apšaubījis savu saprātu. Vai viņš reiz tiešām bija traks? Vizionārs, kas sapņo par tālu nākotni?
Kā viņš tagad centās atminēties tās nākotnes tekhne. Ja Tesānija viņu nemāna (un viņa pēc tādas neizskatījās), tad pēdējā pusgada laikā pilsētas plāns ir ticis pabeigts. Pirms tam sistēmā tika ievadīti jauni dati un jauni cilvēki. Cilvēki bija pareizi jāiesaista sistēmā. Katram bija sava atslēga, lai atvērtu aizslēgto pilsētu, lai tajā iekļautos. Pilsētas sistēmai jābūt spējīgai uzņemt ieplūstošos. Bet tagad Bābele bija pilna. Atslēgas - loģiskās saites ar bijušo - bija izdzēstas.
Bet ne no Alekša prāta. Viņš joprojām zināja. Viņš atcerējās.
Kāpēc Alekss bija izņēmums? Vai viņš bija klaidonis, mobila zīme, kas sadiedza Bābeles dzīves tīklu? Varbūt par viņu bija vienkārši aizmirsuši.
Vai bija arī citi aizmirstie? Un Gupta, neredzamais cilvēks?
Vai varbūt izskaidrojums bija tāds, ka pilsēta tagad bija uzkrājusi notikumus piecu gadu garumā? Un Bābeles spēja pārstrādāt informāciju bija pārlādēta? Nevajadzīgās atmiņas bija izdzēstas vai tika glabātas citā vietā?
Izņemot viņa atmiņas.
Tesānijas klēpi auglis domāja augļa domas, klausījās noslēpumainās skaņās, kad nesaprotama valoda vibrēja uz viņas vēdera bungu ādas. Bērns mātes klēpī: jauna, plaukstoša apziņa, kas ieņems vietu Bābeles sistēmā. Tāpēc māte bija zaudējusi daļu savas atmiņas? Varbūt tāpēc Tesānija bija aizmirsusi Ameriku un atcerējās to kā stipri padzisušu sapni?
Varbūt visi izskaidrojumi bija patiesi un kopā radīja esošās izmaiņas.
Vai viņa mīļoto, kura nesa viņa bērnu, varētu pārliecināt atminēties to, ko viņa tagad noliedza?
- Lūk, arī es! - Gupta ierāpās ratos, tērpies blāvajos tīmekļos, kas bija piebāzti ar pēdējiem zelta gabaliem.
Zelts likās stulbs: muļķu zelts. Ar savu neredzamo darbu Gupta nebija ieguvis īsto zeltu. Patiesā zelta balva būtu redzēt neredzamo, uzlūkot izzudušo, pamanīt slepenos vērotājus.
Varbūt starp Bābeles rēgiem nestaigāja neviens neredzams vērotājs, kas priecājās, brīnījās un interesējās par viņu ikdienas gaitām. Tādā gadījumā zelta balva būtu atrast tekhne-prātu, kas bija Bābeles dievs-radītājs; atrast prātu, kurā mita cilvēku analogi, kuru oriģināli joprojām dzīvoja savas dzīves kaut kur Oregonā, Ņujorkā vai Kalkutā.
- Izdarīts viss iespējamais. Pasauksim tavu tēvu.
Tesānija noplīkšķināja grožus: - Nū!
- Gupta?
- Kas ir, Aleks?
- Es uztraucos.
- Man jāatpūšas. Pateiksi vēlāk.
Un Gupta atsāka elpošanas vingrinājumu.
Zelta novietošanā Alekss nepiedalījās. Pagāja vēl septiņas dienas, kamēr viņš varēja parunāt ar Guptu vienatnē pēc indieša iknedēļas apciemojuma, lai apmācītu Tesāniju slepenajās zintīs. Pa to nedēļu Muzī darbības gandrīz lika Aleksam visu aizmirst.
Muzi ar lielāko interesi bija pamanījis noslēpumaino četrinieka ekskursiju tieši dienu pēc tam, kad bija izglābis un nopratinājis Alekšu. Muzi neuzdeva Aleksam nekādus jautājumus un, Aleksam dzirdot - arī Tesānijai un viņas tēvam ne. (Lords Gibils nu izstaroja apmierinājumu, kam piejaucās pavisam neliela daļiņa uztraukuma.) Un tomēr, Muzī visu vēroja kā vanags un ausījās kā zaķis.
Alekss bija nolēmis neteikt Tesānijai, ko Muzī viņam bija teicis, īpaši tādēļ, ka tas, par ko viņi bija runājuši karietē, gaidīdami pārējos, bija izraisījis tādu neticību. Mājās viņš izvairījās skatīties viņai acīs un mēģināja uzvesties nemanāmi. Viņš rūpīgi kopa savu neredzamības paveidu, lai gan tādu uzvedību varēja iztulkot nepareizi.
Viens tāds nepareizs tulkojums bija, kad Tesānija sāka domāt, ka viņš sajucis prātā un atņem viņai morālo atbalstu tieši tad, kad tas visvairāk vajadzīgs. Replikas, ar ko apmainījās Tesānija un viņas vīratēvs, liecināja, ka Dr. Kasandrs rēgojas kaut kur tuvumā kopā ar draudiem sagriezt Tesānijas vēderu, kad pienāks laiks. Tesānija darīja, ko varēja, lai ar šiem draudiem cīnītos, atgādinādama lordam Gibilam, atsaukdamās uz Hēfaistiona bērēm, ka viņai pār lordu ir zināma vara. Lords Gibils, apmierināts ar panākumiem, izrādīja ietekmei pretošanos, vismaz jautājumā par gaidāmo mazdēlu.