Šķita, ka Bābele uzcelta no jauna kā reiz jau izmantota pilsēta, kā pilsēta no lietotu apģērbu veikala, kaut gan visas administratīvās celtnes mirdzēja greznībā.
Ielās valdošā dvaka līdzinājās tai, kāda varētu plūst no smakojošas veģetārieša mutes: spēcīgs rožu kāpostu aromāts ar ēzeļa mēslu un urīna piejaukumu. Kaut kas gluži tīkams un mierinošs - tam, kurš ir trusis. Droši vien visas gaļu saturošās sastāvdaļas no šī maisījuma pa naktīm izlaupīja klejojošie kaķi un suņi - varbūt ari žurkas. Ja tā nebūtu, basās kājas soļotu pa tārpu pīteni.
Vai žurkas bija ievestas? Vai varbūt tās kādā noslēpumainā veidā pašas atklīdušas caur virpuļojošajām tuksneša smiltīm, saozdamas jaunu Hamelnu, kur varēs zagt pārtiku, nebaidoties no saindētas ēsmas?
Bābeles kājāmgājēju nāsis, sastopoties ar dzimto taciņu dvesmām, visā visumā gan nemaz nedrebēja satrauktās gaidās kā trušiem. Ielu miesa oda kā komposta kaudze, bet lielākā daļa Bābeles iemītnieku - tie, kuri bija pietiekami pārtikuši - prettriecienam izmantoja dažādu parfīmu arsenālu; ožas nervi baudīja gan smaržīgos sveķus, gan aromātiskās eļļas, gan ambru, sandalkoku un pačūliju.
Daudzi vīrieši augšpus jostas vietai bija kaili, tērpušies skotu kiltam līdzīgos bruncīšos. Dažiem bija tikai gurn- auts. Citi greznojās mantijās, kas bija saspraustas uz viena pleca. Kādi pāris lepni soļoja izšuvumiem rotātos talāros. Dažiem vīriešiem bija gludi noskūtas sejas, daudziem citiem - bārdas, turklāt bieži vien ar māksliniecisku cir- tojumu. Dažiem vīriešiem pār pleciem krita viļņoti mati, bet iecienīti bija ari turbāni, un šur tur pavīdēja pa feskai. Grezni tērptie vīrieši moži vicināja spieķīšus.
Sievietes bija ģērbušās tunikās vai platos lakatos, kas nokarājās līdz potītēm. Mati sievietēm bija vai nu sapīti bizēs un aptīti ap galvu kā turbāns, vai saņemti mezglā. Dažas ap saviem milzīgajiem matu mezgliem bija apsējušas tīkliņus. Dažām sejas bija dāsni izkrāsotas. Bērni pa ielām skraidīja gandrīz pliki - puikas tāpat kā meitenes - un viņi jau arī vēl bija pavisam līdzīgi, vienīgā nelielā atšķirība slēpās zem linaudekla strēmeles.
- Mums arī vajadzēs aiziet pie smaržu tirgotāja, - teica Alekss. - Vistuvākajā laikā. Vai ne?
Debora uz mirkli sarauca degunu, līdzīgi kā trusis purniņu.
- Grieķi nelieto parfīmus, - viņa teica. - Smaržojas tikai izvirtuļi.
Alekss bija pārliecināts, ka viņa ķircinās.
- Varu saderēt, ka šeit arī grieķi smaržojas. Saderam, Deb, ka šeit viņi to dara.
Visas nobalsināto namu fasādes sargāja iedzīvotāju nošķirtību, vienīgi dažas ēnās iegrimušas velvētas ejas ļāva iekļūt mitekļa dziļumos, un arī šīs ejas bija tikai tajā ielas pusē, kas vērās pret ziemeļiem - pret dzestrāko debespusi. Tomēr mūra žogi, kas stiepās no viena nama lidz nākamajam, nemaz nebija tik neizteiksmīgi. Tie bija mūrēti kā zāģa zobi - ar izvirzījumiem un atkāpēm, tāpēc, ielā iespīdot saulei, veidojās spožas gaismas un ēnu svītras un radās iespaids, ka saules pusē visa mūra garumā ir ierīkota ar žalūzijām aizklātu logu virtene, - it kā vajadzētu tikai strauji paraut aiz aukliņas, lai visi māla ķieģeļi pagrieztos, ļaujot vēja brāzmām un skatieniem piekļūt māju iekšienei.
Protams, ka tādā gadījumā visi nami sagrūtu. Bet jau tagad šķita, ka tās - gabaliņu pa gabaliņam - grūst no augšpuses, tāpēc tur izveidojies kaut kas līdzīgs apbružātiem, drūpošiem cietokšņa mūra izrobojumiem.
Vienam no namiem apkārt bija apbūvētas sastatnes no kārtīm un virvēm. Celtnieki vilka augšā ar māliem pildinis spaiņus. Mālus viņi ņēma turpat blakus no taukaini spīdīgas bedres, kas bija izrakta ielas vidū, pa pusei to aizšķērsojot. Viri laboja sagāzušos jumta un balustrādes daļu. Paaugušies bērneļi nopietnām sejām cepa dubļu raušus.
- Varu saderēt, ka viņi saviem remontdarbiem dod garantiju vismaz līdz nākamajam pērkona negaisam, - rādīdams uz augšu, teica Alekss. - Tātad apmēram uz vienu gadu.
- Kleķis ir labs celtniecības materiāls. Tas turas ilgāk par tēraudu un stiklu.
- Vai viņiem tas jāķepē virsū, kamēr vēl slapjš?
- Kļūsti par celtnieku, tad noskaidrosi.
Viņš piebikstīja Deborai ar elkoni.
- Kas attiecas uz vīriešiem, kuri lieto parfīmus, - viņš čukstēja, - tad man stāstīja, ka šejienes maķedonieši visi kļuvuši par persiešiem.
- Un tad?
- 1b teici, ka tas esot izvirtīgi. Domāju, ka tev tas nepatīk.
Debora uz mirkli it kā apmulsa, bet tad iesmējās.
- Klau, Aleks, tur, no kurienes es nāku - tas ir, no kurienes atnācu - čaļi var peldēties ēzeļpiena vannās, ja izdodas atrast piemērotu ēzeli, un daudzi tā arī dara. Manis pēc viņi var nēsāt kaula karekļus degunā un ziest uz vaigiem aveņu ievārījumu. Bet es tagad esmu no Grieķijas ieradusies dāma, vai saproti? Ja tev gribas smaržo- ties, dari to. Tiec pats skaidrībā.
Gan jau es tikšu, nodomāja Alekss - un nokaunējās par savu naivumu. Šī nebija pirmā reize, kad viņš atskārta, cik puritānisks uzvedības noteikumu kodekss valdījis viņa dzimtajā kopienā. Vai to pašu varēja teikt arī par Bābeli, kaut gan šeit tas izpaudās mazliet savādāk? Sievieti, kura nogalinājusi savu vīru, jo iemīlējusi citu vīrieti, šeit dzīvu uzsēdināja uz mieta. Tā vismaz bija paredzēts.
Bet šādu likumu jau nepildīja burtiski.
Vai varbūt tomēr?
No tuvākās durvju ailes skanēja dārdoņa un džink- stoņa. No neredzamā pagalma cēlās dūmi, notraipot zilās debesis. Aleksis nosprieda, ka šajā ēkā atrodas kāda darbnīca, varbūt smēde - ja vien ēka nebija aizdegusies un pārbijušies iemītnieki tagad nemēģināja liesmas apkarot ar šķēpiem, ķēdēm un āmuriem. Bet, izņemot skaņas un dūmus, nevarēja manīt nevienu citu norādi uz to, ka šeit atrodas darbnīca. Pie durvīm nebija ar ķīļrakstiem kā pīles pleznu nospiedumiem noklātas māla plāksnītes. Kā vietējie zināja, kur meklējama smēde? Un kas ir tās īpašnieks?
Sākot no vietas, kur viņi stāvēja, gandrīz no visām ar fasādi pret ziemeļiem pavērstajām ēkām cēlās dūmi kopā ar sodrējiem un no pagalmiem skanēja nemitīga nībe- lungiska dārdoņa. Vismaz pusducis namu bija bezvārda metāllietuves vai smēdes.
- Šai jābūt Kalēju ielai, bet kā cilvēkiem izdodas atrast īsto kalēja kungu? Nekur neredzu izkārtnes.
- Man šķiet, ka tie, kam šeit darīšanas, zina, kur jāiet, - noteica Debora.
- Bet jaunatnācējam tas neko daudz nepalīdz.
- Kāpēc visam jāpieliek izkārtnes? Katra lieta pati ir sava izkārtne. - Debora papurināja plaukstu. - Vai tev vajag, lai pie katra pirksta būtu uzraksts ar pirksta nosaukumu? Ja tā ir, tad tu esi iekūlies nepatikšanās. Un nepatikšanas būs katram, kurš ies ar tevi kopā.
Aleksam šķita, ka Deboras vārdos jaušami neskaidri draudi. Viņš noskurinājās, tomēr pacentās, lai viņa balss skanētu bezrūpīgi.
- Var jau iztikt bez izkārtnēm, bet vai tu ievēroji, ka visi iet vienā virzienā? Un tā visās ielās - jau sākot no tilta. Neviens neiet uz pretējo pusi.
- Vai tad nav skaidrs, kāpēc? - viņa vaicāja. - Ja ielas ir tik šauras?
Alekss atkal jutās kā piedzīvojis nelielu sakāvi. Viņam bija bail, ka pārāk daudz šādu sakāvju varētu Deboru izdzēst no viņa dzīves - kā elektroniskā pasta ziņu, kas pārāk daudzu kļūdu dēļ zaudējusi jēgu.