Muzī bija ar mieru pieļaut acīmredzamu laulības pārkāpšanu - pat to, ka viņa sieva liekas gultā ar vergu, bet savos tēvišķās gādības uzplūdos viņš bija iekritis lamatās, pats to neapjauzdams.
Bija pat iespējams, ka Muzī tiešām bija tēvs. Ko gan nozīmēja pāris naktis, ko Alekss baudīja pirms viņa? Varbūt tās neko neizmainīja. Uz kādu maģisku intuīciju, kādu sava klēpja caurspīdību pamatojās Tesānijas pārliecība? Tās varēja būt tikai iedomas.
Līdz šim brīdim Aleksam nebija ienācis prātā, ka viņš varētu nebūt tēvs. Viņš negribēja par to pat domāt. Tieši tāpat kā Muzī nebūtu ticējis pretējai domai.
Pēc Guptas nākamā apciemojuma Alekss viņu atkal noķēra uz ielas.
- Vai tu atnesi vilkazobu?
- To es tev neteikšu. Parunāsim par otru lietu.
- Kāpēc neteiksi? Vai tagad guru pakļaujas māceklei?
- Šajā gadījumā varbūt tā ir! Jo mācekle ir gandrīz svētā.
- Vai Tesa jautāja par otru lietu?
Gupta papurināja galvu.
- Vai viņai tas būtu jādara?
- Man domāt, svētie ir ieinteresēti savā paša istenibā.
- Ha-ha, cik maz tu zini par svētajiem. īpaši jau grūtiem svētajiem.
- Un viņu leģendārā skaidrība? Viņu spēja atšķirt patiesību no ilūzijas?
- Hmm. Ja tev būtu taisnība, tad kas notiktu, ja tu mēģinātu fiziski atstāt Bābeli? Vai iejauktos kāds dievs? Vai zaldāti mestos tev pakaļ, lai atvestu atpakaļ? Vai tu sasniegtu ilūzijas malu un iztvaikotu?
- Varbūt atbilde nav aiz horizonta. Varbūt tā ir zem Bābeles torņa.
- Gaidi, ka to pēc dažiem mēnešiem atklās tava Debora?
- Gaidu, ka to atklās Zarpanita. Mani neinteresē Debora.
- Lai kas arī būtu zem Bābeles torņa, tas ir daļa no Bābeles ilūzijas. Vai ne tā, Aleks? Kā gan Bābeles pazeme varētu vest kur citur?
- Varbūt tur ir kāda tekhne savstarpēja saite starp mūsu pasauli un citu pasauli.
Gupta sarauca pieri.
- Pārāk tehniska pieeja, mans draugs. Tū runā tā, it kā uz ielas varētu atrast atslēgu, kas atver reālas durvis uz debesīm. Atslēga un debesis ir divas dažādas esmes kārtas. - Viņš vilcinājās. - Varbūt mani triki ar redzamību var ko atklāt. Es varētu kļūt neredzams Bābeles sistēmai un tādējādi neatkarīgs. Varbūt ne es! Tesānija, varbūt; ja viņa kļūs par to, uz ko es ceru - par svēto.
Odeni, Aleks, nevar smelt ar ūdens karoti. Gaisu nevar ieslēgt gaisa kastē. Uguns nededzina uguni. Ledus ne- kausē ledu. Mākoņi negāž klinšainus kalnus. Ja mēs esam rēgi, mēs varam spēkoties tikai ar citiem rēgiem. Varbūt svētajai izdosies. Es dzirdēju, ka tu nākamajā nedēļā dosies medībās?
- Tā gan. Vai tad jūs izmantosiet vilkazobu?
Guptas vienīgā atbilde bija:
- Atceries, ka lauvas rēgs var nogalināt cilvēka rēgu.
- Neuztraucies par to. Muzī garantē manu drošību. Es vēlētos, kaut tu varētu garantēt to pašu Tesānijai.
- Es arī vēlētos. Es domāju, kam mums patiešām vajadzīgs svētais, pat tad, ja viņas amats ir septiņu veidu līdzība un sešu veidu acu apmāns. Varbūt vajag tieši tādu svēto!
Astotā nodaļa, kurā lauvu medības aiziet par tālu
Medību nometne atradās savu divdesmit minūšu gājiena (vai piecu minūšu jājiena) attālumā no Olimpa strauta. Tas bija viens iemesls, kāpēc nometnes iemītnieki bija - un palika - netīri. Olimps bija vienīgais ūdens avots visā apkaimē, bet nometne pie paša avota būtu aizbaidījusi biklos zvērus un sakaitinājusi niknos.
Paši dzīvnieki ievēroja tādu kā dzeramās vietas etiķeti: neviens nenogalināja pie avota, un mednieki pakļāvās Bābeles likumam par trofeju skaitu, ko drīkstēja iegūt. Nejaušam jātniekam medību parks, kurā ietilpa pusducis attālu oāžu, šķita bezgalīgs, bet nesaprātīgas medības iznīcinātu lauvu un ziloņu krājumu pāris gados. Reizēm mednieki, kas par īpašajām tiesībām maksāja bargu naudu pils kasē, skaitīja tikai pieskārienus zvēram, nevis lielo medījumu ādas; tāpēc Muzī bija tik pateicīgs par izcilo iespēju nodurt ar šķēpu satrakotu ziloni.
Pusducis milzu telšu, viena karaliskā purpura krāsā, bija nostiprinātas kailā zema pakalna virsotnē, ko puslokā ieskāva citi pakalni, apauguši ar meskito un palo- verde kaktusu mežģīnēm, sīku kanjonu izroboti. Šur tur klinšainas atlūzas iesniedzās līdzenumos, kur kreozota krūmus drīz aizstāja kaktusi, lūr, labu gabalu no nometnes, ganijās mežonīgās kazas. Vientuļš meža ēzelis reizēm iezviedzās augstā balsī; četras asragu antilopes satrūkās un aizlēkšoja prom.
Bābele (pamatā - Bābeles tornis) bija redzama pie horizonta, tīta dūmu un lauku zaļuma dūmakā. Daudz tālāk rietumu pusē bija Arābijas tuksnesis, nešķērsojamas izdegušas platības. Ja stāvēja pakalnu pusloka augstākajā virsotnē, austrumos nevarēja saskatīt pat neauglīgo Per- sijas Zagrosa kalnu virsotnes.
Tā kā šis bija pirmais valdnieka izklaides pasākums vairāk nekā pēdējo divu gadu laikā, medībām atļauju deva pats Antipaters, galvenais Medibu inspektors un Galma Medību Parku uzraugs. Drīkstēja nogalināt lauvu tēviņu un mātīti. Saskaņā ar tradīciju, atšķirībā no pieskārieniem, zvērus drīkstēja nogalināt tikai kājnieki, vēlams - gandrīz kaili mednieki; tad nu bija iespējams, ka neviens lauva tā arī netiks nogalināts. Tā kā gadījums bija ļoti ievērojams - Aleksandrs atgriezies dzīves mutuļos - bija nepieciešams, lai vismaz puse medību plāna tiktu izpildīta.
Kalpotāji zirgu mugurās bija devušies izlūkos mēļajā rītausmas pustumsā. Tagad, stundu vēlāk, kad ēnas kļuva tumšākas no lecošās saules, izlūki atgriezās nometnē. Viņi nebija atraduši lauvu praidu netālu no Olimpa, bet Irra ziņoja, ka redzējis maitasputnu riņķojam pakalnu otrā pusē, aiz austrumu līdzenuma.
Medību dalībnieki drīz vien izjāja savās gaitās. Alekss palika nometnē lidz ar citiem vergiem un kalpotājiem. Saule pakāpās augstāk, cepinādama kalna galu. Drīz visi rīta darbi bija padarīti. Karaliskajā ēdienkartē todien bija sālītas zivis, vēršu mēles želejā, selerijas un siers, alus un vīns. Tika uzmeklēta valdnieka telts nojumes paēna; zemē iezīmēts sarežģīts tiklots raksts; salasīti dažādu krāsu kvarca gabaliņi; parādījās metamie kauliņi un dažādu krāsu diegu murskulis - un varēja sākties Bābeles spēle, lai īsinātu dienu.
Noteikumi bija šādi. Katrs spēlētājs kļuva par vienu dievu pēc izvēles: Marduku vai Ištaru, Šamašu vai Sinu, vai kādu citu. Katrs dievs sāka spēli no sava tempļa ar mērķi pieskarties visu tempļu (izņemot vienu) pakājēm, bet nekur nešķērsojot tā spēlētāja ceļu, kura templi izvēlējies sasniegt pirmo. Pašās beigās viņam bija jāieņem Bābeles torņa virsotne.
Katrs spēlētājs meta kauliņu, tad pārvietoja savu kvarca gabalu par attiecīgo īkšķa platumu skaitu pa pilsētas ielām un noieto maršrutu iezīmēja ar krāsainu diegu. Tikko bija sasniegts pirmais templis - tikko Šamašs sasniedza, piemēram, Ištaras templi - Šamašam bija jāņem vērā arī ceļš, ko bija izvēlējusies Ištara, lai nākotnē viņa nenosprostotu viņam ceļu; Ištara, savukārt, izvēlējās ceļu tā, lai viņu maksimāli kavētu un, ja iespējams, iespundētu vienā kvartālā, jo viņš viņai nespēja traucēt.
Bet viņai, savukārt, būs jāpieskaras cita tempļa pakājei - ne Šamaša, jo tas viņu bija sasniedzis pirmais, bet, teiksim, Marduka - un kamēr Ištara mēģina kavēt Šamašu, viņai pašai būs jāveido ceļš tā, lai tiktu pie visiem pārējiem tempļiem (izņemot Šamaša), bet netrāpītos pa ceļam Mardukam. Pa to laiku Marduks mēģināja apturēt Ištaru, vienlaikus izvairīdamies no Sina, kura templi bija apmeklējis pirmo.