Līdztekus, protams, Šamašam jāuzmana Marduka ceļš, jo Marduks var viņam palīdzēt apturēt Ištaru, un tamdēļ ir jāvēro ari Sina ceļš, jo tas kavēs Marduku.
Alekss pirmo reizi piedalījās Bābeles spēlē, kuru bija redzējis ļaudis spēlējam spēļu istabās, pulciņos satupušiem ap koka karšu dēļiem. Bet, pārvietodams ametista kvarca gabaliņu, kas pārstāvēja gaisa dievu Enlilu, viņš juta, ka šo spēli spēlējis gandrīz visu iepriekšējo gadu. Nikni saspīlēto klusumu retumis pārtrauca tikai zvēresti, lamuvārdi un vilšanās nopūtas.
Diezgan bieži šajā spēlē - tā bija sacījis pils kalpotājs, kas jaunpienācējam paskaidroja noteikumus - neviens dievs Bābeles torni nesasniedza. Bābeles spēles meistari, kam bija īpaši trenēta atmiņa, spēlēja bez krāsainajiem diegiem, lai apzīmētu maršrutus. Ceļus pieraksdja neredzami šķīrējtiesneši uz vaskotiem dēlīšiem. Spēles meistari necieta nejaušības elementu, ko spēlei piešķīra metamie kauliņi, viņi vienkārši pārvietojās par īkšķa tiesu, kad pienāca viņu kārta.
Pirmā spēle beidzās ar neizšķirtu īsi pirms pusdienlaika, lai gan Alekss jau krietni pirms tam tika ieslodzīts Zababas rajonā, kur tad bezmērķīgi klīda šurpu turpu. Tā kā zirnekļa tīkls, ko viņš pina sava rajona ielās, vēl varēja aizkavēt dievu, kas pirmais bija sasniedzis Enlila templi, bija aizliegts izstāties no spēles.
Spēlētāji atsvaidzinājās no ūdens maisiem un uzkoda mazliet miežu maizes ar augļiem. Viņi apsprieda, vai nevajadzētu nosnausties, bet tomēr sāka jaunu spēli. Arī tā visai ātri beidzās ar neizšķirtu.
Tāpat beidzās arī trešā.
Tomēr ceturtā spēle stiepās garumā, kamēr dīvainā kārtā visi dievi, izņemot divus, nespēja pārvietoties, un brīvi bija palikuši Ištara - ar kuru spēlēja Alekša bijušais padomdevējs, un Enlils, ar kuru spēlēja Alekss pats.
Nu Ištarai un Enlilam bija jāatrod ceļš pamatīgi sarežģītā dažādu krāsu diegu mudžekli; viņi abi gatavojās sākt galīgo spirālveida kāpienu Bābeles tornī, Enlils no Borsipas vārtiem, bet Ištara - no Ištaras vārtiem.
Ar diviem kauliņiem Alekss uzmeta deviņi.
No klajuma puses atskanēja klusa dunoņa.
- Viens jātnieks, - sacīja kāds vergs.
- Hirpinām.
Pakavu troksnis drīz pieauga, tad pēkšņi zaudēja ritmu, jo zirgs sāka kāpt augšup pa nogāzi. Alekss pārvietoja savu kvarca gabalu prom no Borsipas vārtiem, klusībā vēlēdamies, kaut varētu izmantot kanalizācijas tuneli kā slepenu ieeju Bābeles tornī.
Pēc pusminūtes putās nodzīts zirgs sprauslodams apstājās pie teltīm. No tā nokāpa pārkarsis, putekļains Anšars.
- Aleks! Kur saimnieks Muzī?
- Kas noticis, Anšar? - Alekss baidījās, ka jau zina.
- Saimniecei Tesānijai ir sākušās dzemdības! Mama Zabala apgalvo, ka dzemdību sāpes ir pārāk agri. Nemaz nav normāli! Kundze ir slima. Mēs pasaucām Dr. Kasandru.
- Vai viņai sāp?
- Viņas ķermenis mokās. Tas nevar izgrūst bērnu. Briesmīgi!
- Vai Gupta guru ir mājā?
- Tas? Viņš bija vakar. Kāpēc viņam būtu jānāk šodien? Kur ir saimnieks Muzī?
- lūr, aiz kalniem, - sacīja spēlētājs, kas bija Šamašs.
- Būs noteikti atpakaļ līdz krēslai, - sacīja Ištara. - Paliec te, citādi tu viņu palaidīsi garām.
- Atvainojiet, bet es nevaru spēlēt tālāk, - sacīja Alekss. - Es nespēju koncentrēties.
- 1b gandrīz esi uzvarējis, - iebilda viņa pretinieks. - No tevis iznāktu labs spēlētājs.
- Vai ne? Man liekas, dzīve man tikko uzmetusi divus tukšos.
- Tas ir kā? Uz šiem kauliņiem nav tukšo.
- Uz manējiem šodien ir. - Alekss stingi blenza uz smilšu zīmējumu, kas bija piekaisīts ar diegiem, vēlēdamies, kaut varētu ielēkt pilsētas attēlā un acumirklī nokļūt mājās. Bet arī ja viņš būtu mājās, kāds no viņa labums?
- Nolādēts, nolādēts, - viņš rūca un pārlaida roku zimējumam, izdzēsdams veselu rajonu, saputrodams ceļu diegus.
- Eu, - ieņurdējās viņa pretinieks.
Anšars skatījās uz viņu ar līdzjūtību, bet izbrīnā.
Mednieki atgriezās pēc stundas, nikni un bez lauvas.
- Vīnu valdniekam! Vīnu mums visiem! - ierēcās ģenerālis Perdikass. Vergi un kalpotāji metās saņemt zirgus, pasniegt atspirdzinošus dzērienus. Suņi pacēla kājas pret telšu mietiem, kas kopš rīta palikuši neapslacīti, tad izkāra garas mēles.
Anšars bija pieskrējis Gailam un sagrābis seglus, neļaudams Muzī nokāpt.
- Kungs, jums šovakar jājāj uz Bābeli! Jūsu sievai pēkšņi un briesmīgi ir sākušās dzemdības!
- Ko?
- Viņai sākušās dzemdību sāpes, viņa mokās.
- Ak dievi. Kad?
- Sāpes sākās pusdienas laikā. Drīz spazmas kļuva briesmīgas.
- Kas tevi atsūtīja? Ārsts? Mans tēvs? Kas ir pie viņas?
- Saucām abus. Es jāju pats.
Valdnieks jau bija nokāpis no zirga un iegrīļojies purpura teltī, viņam uz pēdām sekoja Antipaters. Viņš bija kā noputējis dusmu mākonis. Ģenerālis Perdikass apgrieza zirgu uz viņu pusi.
- Nepatikšanas, Muzī jaunskungs?
Kad Muzī viņam pastāstīja, ģenerālis sarauca pieri. Viņš bija cilvēks ar īsu kaklu un pelēkiem, iespējami īsiem matiem un pavisam šauru pieri. Viņa bārda bija sirma un apgriezta četrstūraina.
- Jums neveicas, Muzī jaunskungs. Un nav arī trofejas, ko viņai parādīt. Rīt nāksies jāt nopietnāk un tālāk.
- Nav Irras vaina, ka lauvas aizšmauca.
- Viņš bija jūsu izlūks, kungs. - Tātad Muzi bija netieši vainīgs pie beigtas lauvas trūkuma. Smieklīgs mednieku etiķetes fragments; lepnuma jautājums, domāja Alekss.
- Man… ē… man jābrauc uz pilsētu.
- Uz pilsētu? - norēcās ģenerālis. - Tū nedrīksti atstāt valdnieka svītu.
- Es varu lūgt viņa atļauju.
- Muļķības! Viņš nav noskaņojumā, kamēr neizdzers pāris kausu. Un tad varbūt viņš būs citā noskaņojumā. Klausies mani: tev tika parādīts liels gods.
- Es to ļoti labi saprotu, ģenerāli.
- Ja tu aizbrauksi, viss izgāzīsies. Dzirdi, jaunais cilvēk? Savādāk būtu, ja tu mums nodurtu lauvu. Tev tas neizdevās. Nevienam neizdevās. Mums vajag vismaz vienu lauvu rokā. Līdz tam laikam tu nedrīksti izkāpt no pasākuma un samazināt mūsu izredzes. Es tev dodu labu padomu - kā to darītu tavs tēvs.
- Bet mana sieva…
- Jau droši vien ir dzemdējusi. Viņa sāka pirms vairākām stundām. Tev vajadzēs vēl pāris stundu, lai aizrikšotu līdz pilsētai. Vairāk tu no tā klepera neizspiedīsi, ja negribi sabeigt lopa sirdi. Neesi idiots. Nāc uz valdnieka telti. Vīns dzēsīs tavas bēdas.
- Ko viņa par mani domās? Ko par mani domās ļaudis?
- Tava sieva ir pārāk aizņemta, lai domātu. Svarīgāk ir padomāt, ko domās valdnieks. Ja viņa ir daudzmaz sakarīga sieva, es tev pateikšu, ko viņa domās, ja tu aizbrauksi. Viņa domās, ka tu esi muļķis.
- Viņa var nomirt.
- Tad viņa vispār neko nedomās.
- Viņa ir Marduka meita!
- Un šī ir valdnieka nometne. - Ģenerālis noslīdēja no segliem. - Neapbēdini mūs, Muzī jaunskungs. TU jau reiz iesiti valdniekam metaforisku pļauku.
- Tā nebija.
- Uzskati ir dažādi.
Muzī pagrūda Anšaru malā un nokāpa no zirga. Ģenerālis uzsita viņam pa muguru, un abi kopā devās uz valdnieka telti.