Выбрать главу

Vispirms violeti kļuva pakalni, tad - visa pamale no zenīta līdz pat rietumu horizontam. Purpura teltī aizsā­kās dzīres. Tās turpinājās vēl pāris stundu pēc tam, kad vakara zilganās asinis bija pārvērtušās nakts tumsas mu­tuļos, ko nemaz nekliedēja retās laternas; tās vairāk kal­poja par orientieriem cilvēkiem, kas pārvietojās nometnē. Iepriekšējā dienā bija sakrauta kreozota krūmu kaudze, kas tagad bija labi apvītuši. Šo sārtu aizdedzinās tikai tad, ja lauvas apdraudētu nometni. Kreozots degs ātri. Uz­ausa pusmēness.

Beidzot tika dota pavēle nest aukstos ēdienus, un Alekšu pasauca, lai tas apkalpotu pie galda. Tagad viņš varēja redzēt to, ko līdz šim tikai klausījās. Muzī, Antipaters un ģenerālis Perdikass sēdēja uz apaļīgiem spilveniem uz paklājiem nosegtās zemes. Valdnieks ik pa brīdim vai nu izstiepās uz sava zemā dīvāna kā bijušais slimīgais siba- rīts, vai arī strauji apsēdās uz pašas maliņas, uzmanīgi klausīdamies tā brīža runātājā, kā tiesnesis vai runas māk­slas skolotājs acīm urbdamies pārējos, prasīdams, lai dktu pausts nākamais viedoklis. Alekss drīz saprata, ka trim klātesošajiem valdnieks dod tēmas, par kurām jārunā interesanti, jautri un stingrā balsi, ne mirkli nepārtrau­cot dzert vīnu. Kad valdniekam temats apnika, viņš pār­trauca runātāju un paziņoja jaunu tēmu - tā varēja būt īstā Sfinksas mīkla, krokodilu paradumi, piramīdu noslē­pumi - par kuru kādu laiku runāja ar krāšņu dedzību un iereibušu nesakarību, tad atkal atkrita ļengani dīvānā, sašķiebdams vīna kausu rokā.

Muzī izskatījās priecīgs par atelpu un balastu, ko pie­dāvāja ēdiena nesēji.

-    Saderam, - pavēstīja valdnieks, paķerdams seleri­jas kātu, - ka vergs var tikpat labi uzturēt sarunu kā brī­vais! Ko, Antipater?

Izkāmējušais, bet dzīslainais Antipaters diplomātiski sacīja:

-   Daži vergi Grieķijā ir labi izglītoti, augstība. Dažus izmanto par skolotājiem. Tāpēc būtu nepareizs siloģisms, kas apgalvotu, ka tādējādi visiem vergiem piemīt šādas spējas. Visumā verdzība nozīmē, ka cilvēkam kaut kā pietrūkst. Varbūt tikai kādas likteņa iegribas dēļ! Tomēr tajā pašā laikā verdzība piedāvā vietu dzīves ēzeļiem pretstatā dzīves ērzeļiem un lauvām. Tādējādi vergiem smagi jāstrādā, un daži no tiem pat pārliecinoši zviedz. Verdzību atcelt būt tikpat neiespējami kā likt lauvām ēst zāli. Demokrātija bieži kļūst vāja tāpēc, ka tiek uzklausī­tas visas balsis, un daudzas no tām ir ēzeļu brēkšana.

-   Kā lai pārbauda manu domu? - Aleksandrs uzstāja. - Kāpēc ne eksperimenta ceļā? Es saderēšu uz vienu zelta talentu ar Muzī jaunskungu, ka vergs var mani uzvarēt diskusijā, pateicoties verga paša iedzimtajam saprātam un loģikai.

Muzī nervozi pacēla acis no savas vērša mēles.

-   Es izsaucu uz sacīkstēm Muzī jaunskungu, - turpi­nāja valdnieks, - jo redzu, ka mūsu vidū ir vergs, ko viņš augsti vērtē. Tādam vergam taču jābūt ar īpašām spē­jām, vai ne?

Alekss nu bija uzmanības centrā.

-   Jūsu augstība, - Muzī steidzīgi teica, - vai gan vergs uzdrīkstētos jūs uzvarēt diskusijā, pat ja to spētu?

-   Pareizi, - noņurdēja Perdikass. - Patiesi saprātīgs vergs censtos zaudēt. Viņa uzvara varētu sagādāt nepa­tikšanas viņa saimniekam.

Valdnieks sasita rokas.

-   Es izdodu likumu! Tāpat kā Olimpiskajās spēlēs un ap Delfu orākulu ir pamiers, tā arī šis vergs uz šo nakti būs brīvs cilvēks. Viņš pievienosies mums pie galda. Uz­lieciet viņam galvā manu zelta lauru lapu kroni.

Pils kalpotājs steidzās pie karaliskās ceļojuma somas, un Alekss sajuta, ka viņam galvā uzliek metāla vainagu, kas iegriežas ādā.

Valdnieks Aleksandrs uzsita pa dīvānu.

-   Nāc, sēdi man blakus. 1b man patīc labāk par visiem puišiem, ko esmu redzējis, kopš Hēfaistions devās uz de­besīm. Tava seja pat šķiet pazīstama, it kā es to būtu redzējis savas slimības sapņos.

Tad, re, no kurienes vējš pūš, nodomāja Alekss.

Valdnieks negrasījās atcelt verdzību, kā laikam bai­dījās Antipāters, kas tagad šķībi smaidīja. Tas nebija arī nejauši radīts plāns, lai kaut kāda iemesla dēļ pazemotu Muzī.

Valdniekam patika Alekss.

-   Ja šis brīvais cilvēks (šonakt brīvais) mūs ieprieci­nās, - Aleksandrs sajūsmā turpināja, - tad viņš par balvu rīt jās medībās. - Valdnieks aplika Aleksam apkārt roku un uz mirkli piespieda sev klāt. - Izskatās, ka viņam ir pietiekami muskuļu, lai izaicinātu nāvi vai slavu. Nedrebi tik ļoti, brīvais! Šonakt tu esi gandrīz mans līdzinieks.

-   Pavēlniek, - domigi sacīja ģenerālis, - lords Aristandrs varētu apšaubīt jauna Hēfaistiona ieviešanu… no tautas masām, ja tā var teikt. Varbūt pat ne no tautas.

-   Mēs esam jūdzēm tālu no Bābeles, mans ģenerāli. Un es taču esmu piedzēries, vai ne? Tāpēc uzmani savu mēli. - Valdnieks iedūra ar pirkstu vērša mēles želejā. - Apēd to! Apēd savu lielo vērša mēli! - Viņš muļķīgi ieķiķinājās. - Ja vien mēs šodien būtu nogalinājuši lauvu, cik savādāka man būtu sajūta.

Perdikass paklausīgi nogrieza plānu mēles šķēlīti, bet valdnieks parāva visu paplāti uz savu pusi.

-   Tu ēd mēli, brīvais cilvēk! - viņš lika Aleksam. - Lai tavā mutē tiktu veselīga mēle, pirms tu kļūsti par ora­toru. Aprij to, saplosi zobiem.

Alekšu pārņēma dažāda līmeņa nelaimes sajūtas. Viņš paņēma abās rokās visu mēli un sāka grauzt no vidus, cerēdams, ka sliktas galda manieres liks Aleksandram pār­domāt jautājumu par jaunu gultas sildītāju. Valdnieks tikai smējās uz izdzēra kausu sausu.

Viņš noslaucīja lūpas.

-   Uz priekšu! Nevaru vien sagaidīt iespēju pārlieci­nāties, vai ari tavs prāts ir muskuļots.

Aleksam drīz kļuva nelabi no pārāk ātras ēšanas, un viņš nolika neapēsto gabalu uz paplātes. Līdz šim Muzi nebija nosaucis Alekšu vārdā; ari valdnieks nebija to pra­sījis. Monarhs bija neparedzamā noskaņojumā, un Alekss baidījās no sekām - pozitīvām vai negatīvām - ja Alek­sandrs uzzinās, ka viņam blakus sēž vārdabrālis.

-   Vai esam gatavi? - iesaucās Aleksandrs. - Divas uz­varas no trim. Es izvēlos pirmo tēmu, Muzi jaunskungs izvēlas otro, un mūsu brīvais cilvēks izvēlas pēdējo. Pirmā tēma būs šāda: pasaules lielums saskaņā ar Eratostēna pētījumu. Es aizstāvēšu grieķu gudrā viedokli.

-   Viņš vēl nav piedzimis, - nomurmināja Perdikass.

-   Vienalga. Pēc atklāsmju grāmatas tas tā notiks. - "ķild­nieks pagrozīja dibenu un palaida vēju. - Eratostēns apcie­mos Ēģipti. Viņš pamanīs, ka saule vasaras saulgriežu pus­dienā Sjēnes pilsētā stāv tieši virs galvas. Tai pašā laikā manā pilsētā Aleksandrijā, kas atrodas vairākus simtus jūdžu uz ziemeļiem, saule vairākus grādus atpaliek no vertikāles.

Valdnieks vairākas minūtes turpināja lekciju. Kad viņš bija beidzis, visu acis pievērsās Aleksam.

Viņam tas bija jāapstrīd? Izklausījās, ka Eratostēns pa­reizi aprēķinājis zemes lielumu! Vienīgais pretarguments, kas Aleksam ienāca prātā, bija, ka pasaule, kur dzīvoja viņi ar valdnieku Aleksandru, panesībā bija elektronik zīmējums nākotnes tekhne iericē. Bābele bija visa pasaule, un tā nebija lielāka par kasti, kur glabājās.

Vai tā nebūs zaimošana? Vai par tādu zaimošanu ne- uzsēdinās uz mieta?

-   Nu? Mēs uzmanīgi klausāmies.

Alekss atvēra muti, nezinādams, ko teikt. Viņu izglāba kņada telts ārpusē.

Kliedziens. Sprakšķošs rūciens.

Teltī iemetās gvards.

-   Piedodiet, valdniek! Ģenerāli Perdikas!

Ģenerālis piecēlās, sagrāba zobenu un izsteidzās no telts.