Pa atvērto telts ieeju bija redzams, ka kreozota ugunskurs deg gaišās liesmās. Nakti svilināja sarkanas liesmas.
Valdnieks pakasīja Aleksam zem zoda.
- Argumentum ex machina, kā teiktu gludi skūtie Romas barbari. - Arī viņš piecēlās, paņēma šķēpu un pēkšņi pārvērtās cīnītājā. - Varbūt lauvas atnākušas pie mums! - viņš ierēcās un izgāja straujā solī.
Pie ugunskura Anšars vaimanāja un sita sev krūtīs, lūrpat stāvēja nepazīstams zirgs, trīcēdams, kūpēdams pēkšņajā karstumā. Zirgam blakus stāvēja Netičins.
Ģenerālis pārtvēra valdnieku.
- Tas ir vēl viens Muzī jaunskunga vēstnesis, pavēlniek. Šis muļķis iedomājās, ka viņam pakaļ dzenas mežonīgi zvēri. Kalna pakājē viņš aizdedzināja zaru, ko iemeta mūsu malkā, lai mūs brīdinātu.
- Kādas naksnīgas ziņas tu nes? - ieaurojās Aleksandrs.
Acīmredzot Netičins neatpazina valdnieku vai arī bija
pārāk uztraucies. Viņš smagi panācās uz priekšu un uzrunāja Muzī.
- Sliktas ziņas, saimniek! Tavai meitai klājas labi. Tava sieva ir mirusi.
Muzī vārstīja muti kā zivs.
- Kāda meita?
- Dr. Kasandrs no saimnieces miesām izgrieza meitenīti. Saimniece mira no asins zuduma.
Tesānija mirusi? Alekss to nespēja iedomāties. Tajā mirklī mira arī visas cerības, sasala visa mīlestība, pārtrauca pastāvēt visa nākotne.
- Lords Gibils ieradās mūsu mājā. Es piedāvājos sekot Anšaram, kas man pateica ceļu un orientierus. Lords Gibils piekrita. Es mūžam būšu saimniecei parādā šekeli. Es esmu viņas labais un uzticamais kalps; es tāds būšu ari viņas meitai. Es aizņēmos zirgu un jāju. Palika tumšs, un mežonīgie suņi gaudoja klajumos. Visas dienas varavīksnes krāsas izdzisa uz mūžiem. Zeme bija tikpat mirusi kā mana sirds, to saindēja čūskas un skorpioni. Mirušo kaulu putekļi spiedās man nāsīs. Zirgs skrēja kā traks, it kā gribēdams nogāzties no klints par upuri manai mirušai saimniecei. Kad atausa mēness, tā gaisma bija tumša un sapuvusi. Es dzirdēju, ka man pakaļ dzenas pūķis, lai dzeltu man sirdī. Es nonācu šeit.
Nolādētais miesnieks Kasandrs!
Alekša dusmas pievērsās Muzī. Muzī bija viņu izvilcis no pilsētas šai idiotiskajā prestiža ekspedīcijā, kas beigsies ar to, ka Alekss kļūs par valdnieka piegulētāju uz vienu nakti.
- Tū, sasodītais pimpi, - viņš uzsprāga. Muzī no pārsteiguma sastinga. - Lauveņu drāzējs. (Muzī acis iepletās.) Un tagad savas sievas verga pārdevējs.
Alekss gandrīz pateica; "Un kura bērns, pēc tavām domām, tagad ir piedzimis?"
Muzī atņirdza zobus un strauji pastiepa Aleksam savu zobenu.
- Apbruņojies. Ja Tesānija ir mirusi, tu arī mirsi! Paņem ieroci, vergs.
- Nogalini mani neapbruņotu, - sacīja Alekss. - Nodur mani. Piekās savu godu un solījumu suņu dievam. Man vienalga.
- Tūlīt pārtrauciet! - kliedza Perdikass. - Kauns!
Valdnieku strīds bija uzmundrinājis.
- Kādas kaislības šeit plosās! - viņš diezgan pīkstu- līgi izsaucās. Tad nokrekšķējās, lai iztīrītu kaklu, un turpināja normālā balsī: - Tu necīnīsies ar šo cilvēku, Muzī jaunskungs! Lielisks paņēmiens, kā uzvarēt derībās, nogalinot derību objektu! Es jau sāku diskusiju ar šo cilvēku, un man ir priekšroka.
- Man, protams, ļoti žēl par tavu sievu, - viņš piebilda. - Es iepazinu dziļās sāpes ar Hēfaistiona nāvi. Jā, es tās iepazinu - un uzvarēju.
Muzī nolaida ieroci.
- Vai drīkstu jūs atstāt, pavēlniek? Vai pieņemsiet šo vergu kā dāvanu?
- Šonakt tu viņu nevari dāvināt, jo viņš tev nepieder. Rīt mēs visi medīsim kopā. Valdniekam kā dievam ir jālido augstu pāri mirstīgo skumjām. Tas pats attiecas uz viņa sekotājiem. Pastāv tikai viena nemirstīga traģēdija, un visas cilvēku nelaimes ir tās nepilnīgi atspulgi dzīves greizajā spogulī. Tā ir impēriju nāve vārda plašākajā nozīmē. Pret šo nolemtību mūžam cīnās katrs valdnieks. - No Aleksandra acs izrietēja asara.
Muzī nometa zobenu un pienāca pie Alekša.
- Mums abiem ir, par ko bēdāties, puis. Tā izskatās.
- Es nespēju noticēt, ka viņa ir mirusi, - murmināja Alekss.
Valdnieks nometa savu šķēpu un aplika Aleksam roku ap pleciem.
- Es sāku saprast tavu bēdu patiesi maigo dabu. Un tu tās tik cēli dali ar savu saimnieku. Nāc, es tevi mierināšu. - Viņš sāka vilkt Alekšu uz karaliskās telts pusi.
- Vai diskusija turpināsies? - jautāja Muzī.
- Pie joda sarunas, - sacīja valdnieks. - Mani vairs neinteresē vārdi. - Viņš ievilka Alekšu teltī. Viņiem neviens nesekoja.
Kad valdnieks Aleksandrs sasniedza karalisko gultu, viņš tajā iekrita uz mutes. Uzvarēja dzērums, un viņš atslēdzās.
Alekss sašļuka uz paklāja. Kādu brīdi viņš blenza uz pamesto dzīru galdu, tad rāpoja no viena vīna kausa pie otra, tos iztukšodams. Apreibis viņš saritinājās uz grīdas.
Rit, viņš domāja, es miršu. Mana meita. Ak, mana meita. Domai nebija turpinājuma. Meita bija vienkārši vārds, kas drīz zaudēja jēgu.
Alekss nebija uzvarējis asprātības sacensībās, nebija pat pārgulējis ar valdnieku, bet Aleksandrs uzstāja, ka viņš tik un tā jāņem līdzi medībās.
Nākamajā rītā mednieki traucās kā vējš pār krūmaino līdzenumu aiz kalniem. Tiki un citi suņi skrēja blakus zirgiem. Alekss jāja uz Irras ķēves; Irra bija palicis nometnē.
Jātnieki iztramdīja kazas, kas grauza salvijas un pelēk- zaļos kreozota krūmus. Antilope, kas skrubināja pelēko āboliņu un altejas, izbīlī palēcās, bet nekur nebija ne zīmes no lauvām. Meskito un sīko krūmāju audzēs lielie kaķi nebija atstājuši nekādas pēdas, kur suņiem aizķerties. Galu galā viņi sasniedza pakalnu rindu, kuros bija daži sīki likumaini kanjoni, un kādu brīdi meklēja tur, bet iztraucēja tikai vientuļu lapsu. Pagāja pusdienas laiks.
Pēcpusdienā viņi nonāca līdz oāzei, kur bija ap tūkstoš koku un barojās ziloņu ģimene. Šeit mednieki padzirdīja zirgus un mazliet atpūtās, kamēr dzīvnieki piebāza vēderus ar zāli. Vīsi uzmanīja lielās pelēkās ziloņmātes un ziloņtēvu, kas ik pa brīdim pavīdēja no lapotnes. Bet lauvas nekur nesaviļņoja garo zāli. Kad viņi atkal uzsāka meklējumus, Antipaters pamanīja klijānu metam slinkus lokus. Divas jūdzes tālāk viņi uzgāja ziloņa mazuļa atliekas. Mežonīgie suņi bēga, viņiem tuvojoties. Līķis vēl nebija pārvērsts kaulu un ādas kaudzē; mušas ņudzēja uz gaļas paliekām, kas vēl nebija galīgi izkaltusi. Netālu viņi atrada lauvu vēmekļus. Suņi aizlēkšoja uz austrumiem, bet pēc kādas jūdzes griezās atpakaļ, jo bija pazaudējuši pēdas.
- Uz priekšu! Uz priekšu! - sauca Aleksandrs. - Līdz pat pasaules galam, kur viļņojas Okeāns!
Tā viņi devās tālāk.
Viņi bija traukušies vēja ātrumā, bet tagad, jo tālāk viņi devās, jo vairāk viņiem pretojās austrumu vējš: no sākuma tikai brīžiem, vēlāk - spējām brāzmām, mezdams sejā sausas zāles un putekļu čūskas. Vēlā pēcpusdienā zeme priekšā izskatījās tieši tāda pati kā dūmakā titā zeme aiz muguras, uz kuras bija palikuši zirgu pakavu nospiedumi.
Vīni jāja tieši uz sauli, kas sarkani kvēloja, grimdama putekļu mākoņos. Perdikass pieprasīja apstāties. Visi pievilka pavadas. Ģenerālis iedzēra no blašķes ūdeni un nospļāvās.
- Mēs esam nonākuši par tālu, jūsu augstība. Dievi mūs dzen atpakaļ.
- Kā visu manu dzīvi, - skābi piebilda valdnieks. - Vai neviens neies tālāk?
- Apsā? - jautāja Antipāters. - Bezdibeni?
- Nudien! Mēs abi esam grieķi!
- Šeit ir Bābele ar saviem dieviem.
Vai šī vieta tiešām bija tuvu pasaules malai? Vai tai bija mala, liela, dziļa aiza, kur mutuļo migla? Alekss centās saskatīt kaut ko tālumā, bet gaiss bija kā netīrs grumbuļains stikls. Viņš iesita papēžus zirga sānos.